Heh, klāt jau 30.nodaļa! 
Lasi un izbaudi!
Kritika, atsauksmes, ieteikumi - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Brāļu cīņa
Atgriežoties viesnīcā “Golden”, man jānoklausās ne viena vien lekcija par manu izlēcienu un Trejsauļu Dūja Tīna knapi valdās, lai mani neiepļaukātu. Pie pirmās izdevības ieslēdzos sava numuriņa vannasistabā, bruņojusies ar rūtiņu kladi un parasto zīmuli. Neesmu jau nekāda dižā zīmētāja, taču tā var atbrīvot prātu, visu izliekot uz papīra.
Pēc vairākām lappusēm bezjēdzīgu ķiņķēziņu, ļauju iztēlei brīvu vaļu un roka viegli slīd pāri lapai, kamēr pati atceros šodienas piedzīvojumus.
Kad pagājusi kāda stunda, pie durvīm atskan kluss klauvējiens. Pieslienos kājās un pametu skatienu uz kladi. Nākamajā mirklī man nākas atspiesties pret durvīm.
Pašai nemanot, ir tapis kaut kas līdzīgs Nāves Durkļa un Nāvkas dubultportretam. Kad ar roku aizsedzu zīmējuma labo pusi, man pretī raugās mazliet šķībs Nāves Durklis, taču, kad tiek aizsegta kreisā puse, nākas raudzīties Nāvkas skarbajā sejā.
Tagad izprotu, kāpēc Nāvka, būdams man pilnīgi svešs, šķiet savādi pazīstams.
Klauvējiens atskan vēlreiz un es atslēdzu durvis.
- Mēs kavējam, - Rēgu Vulkāns bažīgi raugās manā sejā.
- Ko, pie velna, tu te dari? - pasaku pirmo, kas iešaujas prātā.
- Mani atsūtīja tev pakaļ, - puisis parausta plecus un tad paskatās man pār plecu, - ko tu tur darīji?
- Skaties! - paceļu kladi un aizsedzu tev vienu pusi, te otru un tad ļauju Rēgu Vulkānam saprast patiesību.
- Tas nevar būt, - viņš klusi nosaka un paceļ kladi sev tuvāk, - tu noteikti kaut ko esi uzzīmējusi nepareizi.
Taču viņš, tāpat kā es , zina, ka tik lielas kļūdas nevar būt.
Vilkace, uzrunāju garu, pajautā Nāves Durkļa vecvectēvam!
Gars pamāj un aizslīd no manām domām, kamēr es ātri uzvelku citas drēbes un metos pakaļ Rēgu Vulkānam uz arēnu, kur notiek piektais pārbaudījums – tuvcīņa.
Tā ir taisnība, Vilkace ir atpakaļ un skaļi paziņo, viņi ir dvīņubrāļi, taču Nāves Durkli vecāki pameta Treismēnijā, paši ar Nāvku, kuru no paša sākuma sauca par Tumšo Dunci, aizbēgot uz Ostordomu kaut kādu cilts noteikumu pārkāpumu dēļ. Nāves Durkli audzināja vectēvs.
- Vilkace saka, ka abi ir brāļi, - saucu Rēgu Vulkāna mugurai.
- Tad mums ir jāpasteidzas, - puisis uzsauc un velk mani sev līdzi vēl ātrāk.
- Kāpēc? - esmu neizpratnē.
- Šobrīd viņi abi cīnās, - draugs attrauc un jau nākamajā mirklī es esmu tā, kas rauj puisi uz priekšu.
Kad nokļūstam arēnā, kur notiek tuvcīņas pārbaudījums, divi vienlīdz tumši vilki ir saķērušies niknā cīkstiņā.
- Kurš ir kurš? - bažīgi pavaicāju Rītausmas Sidrabtauriņai, kas tikpat uztraukti parausta plecus.
Abi vilki ir spēcīgi, labi trenēti un abi ir Idizo. Pēc minūtēm piecām sazīmēju Nāves Durkli, kas gravitāciju ietekmē ar gaisa palīdzību, kamēr Nāvku uz priekšu dzen kāds tumšāks spēks.
Turies, Durkli, klusi lūdzu un nenolaižu ne skatienu no abiem cīkstoņiem. Ja viņi vilku formā nebūtu tik lieli un viņus nesaistītu savstarpējs naids, tad liktos, ka abi brāļi tikai rotaļājas.
Pēc vēl desmit minūtēm Nāves Durklis gūst pārsvaru, sadragājot pretiniekam dažus kaulus. Nāvka cīnās pretī, taču viņa kustības ir bremzētas un iepriekš paredzamas. Nezinu kā, bet es dzirdu Joušku viņā arēnas galā smagi noelšamies.
Nāvka negaidīti paklūp un Nāves Durklis palecas gaisā. Es zinu, ko viņš darīs, jo neskaitāmas reizes redzēju puisi tā uzbrūkam siteoniem. Šādi viņš vienā mierā varēja izurbties cauri bruņām, kas mēdza aizsegt siteonu vārīgo vietu – kaklu. Nāvkam šāds uzbrukums nozīmēto pilnīgu un galīgu nāvi...
Pieņemu lēmumu, kad Nāves Durklis jau krīt lejup un atiež zobus. Pielecu no savas vietas un strauji, pārāk strauji, lai mani kāds pagūtu noķert, brāžos uz arēnu. Nezinu, vai tas ir atļauts, taču es nevaru neiejaukties.
Pārlecu pāri arēnas norobežojumam un zemu pieliecos, atsperos un slīdu, pa ceļam tik tikko izvairīdamās no Nāves Durkļa zobiem. Nāvka ietriecas barjerā un es, savukārt, viņā, liekot nobrīkšķēt vēl kādiem kauliem.
Arēnā iestājās kapa klusums. Dzirdu Nāvkas sirdspukstus lēnām gaistam un elpu raustāmies. Nokratu zelta rokassprādzes, ka papildina manu šīsdienas tērpu un izsaucu zemes spēku, lai sadziedētu Nāvkas smagākos ievainojumus.
Kad esmu beigusi, man nav atlicis gandrīz nemaz enerģijas, taču Nāvkam vairs nekas nekaiš. Pieceļos kājās un pagriežos, lai ielūkotos Nāves Durkļa šokētajā sejā.
- Baltais Āmulis Frederiks gribēja, lai šīs sacensības nestu mieru un veicinātu sadraudzību starp Austrumdetromas skolām, nevis naidu, - skaļi un skaidri pasaku to, kas gandrīz visiem ir piemirsies, - Jā, cīnīties var, taču robežas jāzina. Šīs nav sacensības uz dzīvību un nāvi. Es to neatbalstu, ja vien kāds pārkāpj noteikums, taču vēl vairāk es neatbalstu, kad brālis cenšas nogalināt brāli.
Stāvu un gaidu, kas nu būs, kad pieceļas večuku trio. Sieviete panāk uz priekšu un blāvajās acīs mirdz prieka asaras. Viņa mazliet palokās un tad aplaudē man, panākot, ka pēc brīža viņai pievienojas visi tie, kuri skatījās piekto pārbaudījumu.
- Domāju, ka būs taisnīgi, ka abiem jaunekļiem piešķirsim maksimālos punktus, - iestājoties klusuma, paziņo galvenais runasvīrs no večuku trio un izsauc jaunu ovāciju un aplausu vētru.
- Kāpēc? - apsviežos riņķī. Nāvka jau ir pieslējies kājās.
- Tu man neesi neko nodarījis, ja neskaita rupju blenšanu un dzēlības, - iejūtīgi pasmaidu, - un es neļauju mirt vilkačiem bez iemesla.
- Jā, labi, Vilkace Sjū, - laiskā, gausā balsī novelk Nāves Durklis un nospriežu, ka nekas labs mani negaida. Ierauju galvu plecos, taču tad iztaisnojos un pagriežos arī pret viņu.
- Nu un ko tu darīsi? - izaicinoši ievaicājos, - izraidīsi mani? Uz priekšu, man nav žēl.
Patiesībā, tie ir visklajākie meli, kas vien jelkad ir nākuši pār manām lūpām. Es bez savām jaunajām mājām nevaru – tās ir man vajadzīgas kā gaiss, ko elpot. Es noteikti atradīšu veidu, kā nomirt, ja man pateiks, ka man iespēja atgriezties mājās ir liegta, ka esmu klaidone, kam jāturas no Treismēnijas pa gabalu.
- Es nevaru tevi izraidīt, - Nāves Durklis saviebjas, - ja vien negribu, lai puse cilts aiziet tev līdzi.
Beidzot arī pārlieku lielā uzmanība man atmaksājas. Nozibinu zobus un aizmetos atpakaļ uz vietu, kur mani nosodoši nopēta Trejsauļu Dūja Tīna, Dūmu Odze Karls un Ledus Magone, taču pārējie ir vai nu apjukuši, vai arī lepni.
Pēc nākamā pārbaudījuma, kurā uzvar Linka, mums pienāk liela kaste ar dažādiem kārumiem.
- Par ko tad tas? - Līganā Dzirkstelīte iepriecināta iesaucas.
- Tieši tāpēc ir svarīgi atstāt labu iespaidu uz Pilsētas ietekmīgākajām personām, - Safrāna Murkšķis, piebāzis pilnu muti, atbild.
- Sjū iznāciens bija vienkārši nepārspējams un aizkustinošs, - Rītausmas Sidrabtauriņa paskatās uz mani kā māte, kas nepārprotami lepojas ar savu bērnu.
Nāves Durklis sēž istabas stūrī un veras laukā pa logu. Jau vairākas reizes esam mēģinājuši viņu pierunāt pievienot mielastam, taču pēc, pēdējās reizes, kad Virsaitis mums uzmeta nepārprotami naidīgu skatienu, visa vēlēšanās iesaistīt puisi mūsu sarunās ir pārgājusi.
Pagaidām puisis izskatās skumīgs. Viņš noteikti ir palūdzis vecvectēvu izstāstīt visu, ko viņš zina par Nāves Durkļa vecākiem. Acīmredzot, tas nav nekas pārlieku skaists, jo, manuprāt, uz mirkli viņa acīs sariešas asaras.
Aiz loga lec saule, taču tikai tad mēs dodamies gulēt. Tieši pirms pašas aizmigšanas iedomājos, ka nākamajā pārbaudījumā kārta sevi parādīt būs man un sirds sāk sisties viegli saraustītā ritmā...
