Hēh, nākamā daļa ir klāt!
Lasi un izbaudi
Sorry par kļūdām!
...
Krāpšanās
Rītausmas Sidrabtauriņas pulkstenis lēni un nepielūdzami tikšķ uz priekšu, kamēr no vilkačiem mežā nav ne miņas, ne ziņas. Parastās medībās, Rēgu Vulkāns būtu jau piestūmis pilnu vēderu un sagādājis svaigu gaļu Austrumu placim priekš vēl divām dienām, taču medības Pilsētā ir savādākas – mežā tiek palaisti divi aļņi, divi brieži, divas stirnas, divas lapsas, divi buki, divi zaķi, divas mežacūkas, divi seski, divas zebiekstes. Puse no katra zvēru pāra ir īsta, otra ir izveidota ar maģijas palīdzību. Baltā Āmuļa sacensību dalībnieku uzdevums ir atrast, kurš dzīvnieks ir īsts un atgādāt šurp lielāko, ātrāko, spēcīgāko dzīvnieku. Arī ar dzīvnieku smaržu ir manipulēts – zaķa pēdas var ost kā aļņa un aļņa – pēc lapsas.
- Pagājušajā gadā Rēgu Vulkāns bija otrais, - pastāsta Ledus Magone un turpina vērties debesīs, kaut ko dungojot baisā, dobjā balsī. Izklausās dziesmas, kas varētu būt gana laba siteonu mazulim. Liekas, tāpat izsecina arī pāris pasniedzēji no citām skolām un velta meitenei bažīgus skatienu. Pirms kādas pusstundas Trejsauļu Dūja Tīna viltīgi palaida apkārt informāciju, ka Ledus Magones radu rakstos ir siteoni un, ka viņas māte ir bijusi siteonu Vadoņa dzīvesbiedre. Tagad visi uz mums skatās ar nelielām bailēm, kamēr paši apmierināti smīnam un neliekamies ne zinis.
Pēc kāda laika dabas vajadzība ir skaļāka par manu vēlmi palikt pie pārējiem un es žigli aizšmaucu un tualeti. Ja godīgi, biju pavisam piemirsusi par modernajiem, baltajiem tualetes podiem.
Kamēr sēžu kabīnē, telpā ienāk divas meitenes.
- Tu esi pārliecināta, ka tas izdosies? - viena bažīgi jautā zemā balsī.
- Tam ir jāizdodas, - otra sēcoši atsaucas.
Sasprindzinu dzirdi un domās uzdodu klusus jautājumus Vilkacei.
Mums aizliedza To darīt, Sjū, nosodoši ieņurdas Vilkace un es saskābstu.
Tikām aiz durvīm meitenes sēkšana kļūst skaļāka un var dzirdēt, kā viņas draudzenes elpas raustās. Lūgdama Dievu, kaut durvis nečīkstētu, izslīdu laukā no savas paslēptuves, lai redzētu, kā abas meitenes ir panākušas, ka spogulī redzams mežs, kurā medību iemaņās sacenšas vilkači. Kā paātrinājumā attēls traucas uz priekšu līdz sasniedz gaišmatainu meiteni, kas dzenas pakaļ bukam. Piepešs blīkšķis un meitene sabrūk un es jūtu, ka tas arī viss, ka viņai vairs nepiecelsies.
Tā ir šmaukšanās, Vilkace sašutusi brēc, tas ir aizliegts!
Taču es pamanu ko tādu, kas liek aizcirsties elpai – melnas, dūmakainas čūskas ir apvijušās ap meiteņu kakliem. Zinu, ko šajā mirklī teiktu Ledus Magone: - Melnā maģija.
Tātad meitenes nedarbojas no brīva prāta, viņas vada tumšais mags vai ragana.
Kamēr es prātoju, meitenes nogalina vēl vienu censoni – sudrabainu vilku, un gatavojas uzbrukt nākamajam. Šoreiz tie ir divi vilki – šokolādes brūns un tumši rūsgans un, spalvai vizot, savā starpā sacenšas par to, kurš pirmais panāks alni.
Sēcošā meitene ievelk strauju elpu un attēls atkal strauji lec uz priekšu, lai...
- Pietiek! - iekliedzos un pašauju rokas uz priekšu, liekot izstrāvot tīrajam zemes elementam, kas sašķaida spoguli. Acumirklī izzūd arī čūskas ap meiteņu kakliem, taču, izskatās, ka pašas to nemaz neapzinās un abas divas pieņem vilka formu, lai uzbruktu man.
Piebeidz viņas! Vilkace bargi uzsauc, taču arī bez tā es tik un tā būtu nogalinājusi abas meitenes, jo tā bija krāpšanās – no malas uzbrukt vilkacim pārbaudījuma laikā ir kategoriski aizliegts. Pie tam man pazīstamam un mīļam vilkacim.
Izsaucu tīro zemes elementu un šoreiz to raidu pret abām vilcenēm. Spalgi kaucieni, blīkšķis un asiņu šļaksti – tas arī viss, no abām nepaliek pāri nekas, izņemot asins palti pret sienām.
- Nekad nesaniknojiet Treismēni, - saku tukšam gaisam un sirdi bailīgi dunot, aizmetos prom.
Pēc divdesmit minūtēm no meža izmetas gaiši brūns vilks ar viegli cirtainu spalvu un zaķi zobus. Vēl pēc brīža klāt ir šokolādes brūnais vilks, lielīgi velkot līdzi alni, kamēr viņam pa pēdām seko rūsgans vilks ar buku.
Man visriņķī saceļas tracis un atskan svilpieni. Mīna, Ledus Magonei uz pleca, sāk skaļi svilpt. No laimes un atvieglojuma man sāk birt asaras – abām meitenēm neizdevās neko izdarīt Rēgu Vulkānam.
Esmu pirmā, kas tiek klāt puisim un to cieši, varbūt pārāk cieši, apskauj. Rēgu Vulkāna apskāvienā šņurkstu aptuveni piecas minūtes, līdz beidzot izdodas pār lūpām izdabūt: - viņām tas neizdevās.
- Ko? - Rēgu Vulkāns, aizrāvies ar skatīšanos apkārt, pārjautā.
Lēnām izstāstu par abām meitenēm tualetē.
- Malace, Sjūzij, - puisis sabužina manus matus, kad pasaku, ka iznīcināju spoguli un līdz ar to arī burvestību, un tad paliek bargs, - kur viņas ir tagad?
- Ēēē... izsmērētas pa meiteņu tualetes sienām, - kļūstu domīga. Es nogalināju divas jaunas meitenes, es pastrādāju slepkavību...
Un cik slepkavības tu pastrādāji, kad cīnījāmies ar siteoniem? Vilkace pajautā.
Tas bija cilts labā, atbildu.
Arī šī bija cilts labā, tevis pašas labā, gars atspēko manu vārgo argumentu, tā kā nomierinies, Sjū!
Nopūšos un tad pamanu aiz Rēgu Vulkāna muguras stāvam Joušku. Tas arī samanu vieglu sīkšanu savā galvā. Meitene mani nemana, jo veras kaut kur tālumā, atšķetinot domu pavedienus. Tad viņas sejā ieviešas pārsteigums, sašutums, šausmas, atvieglojums un, visbeidzot, smaids.
Kad Jouška paceļ galvu, mūsu skatieni sastopas. Abi ir neizteiksmīgi un vienaldzības pilni, taču tad Jouška mani pārsteidz viegli un pateicīgi palokot galvu. Tātad tas rūsganais vilks bija no Ostordomas.
Meitene aizmetas prom, noteikti, lai pastāstītu redzēto Nāvkam un pārējiem.
Pirmo reizi man galvā iešaujas doma, ka naids starp Ostordomu un Treismēniju ir veidojies kaut kad ļoti, ļoti sen pārpratuma rezultātā un saglabājies vien principa pēc.
- Par ko tu domā? - pajautā Rēgu Vulkāns.
- Par neko, - atsaku un viegli pasmaidu, - par neko...
