Sveiciens lasītājiem!
Te atkal es un turpinājums manam garadarbam!
Pārējās daļas un citus rakstus meklē manā profilā!
Lasi un izbaudi!
Kritika, atsauksmes, ieteikumi - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Atklāšanas Ceremonija
Adoptācijas dokumenti tika nokārtoti pārsteidzošā ātrumā jau pēc mirkļa mēs sēdējām kafejnīcā, kas gandrīz ne ar ko neatšķīrās no vājprātīgajām augstceltnēm.
- Par jaunu sākumu! - ar savu jauno audžumāti saskandinājām zemeņu saldējuma kokteiļa glāzes. Plati smaidu kā siltā suņa mēslā iekāpusi. Un vēroju dažādu būtņu drūzmu visriņķī. Skatienu piesaista jautri čalojošu sieviešu bariņš pāris galdiņu tālāk. Viņu mati šūpojas kā neredzamā vēja plūsmā un drēbes ir apbrīnojami gaisīgas un brīvas. Viena no smejošajām sievietēm paskatās riņķī un es ieraugu, ka viņas seja ir pārāk smalka, lai viņa skaitītos vilkace vai kaķveidīgā.
- Kas tās tādas? - ar galvu pamāju uz neparasto būtņu pusi. Lielā Sarkankoce Annemarija pagriežas un tad paskaidro: - Viņas ir fejas. Viņām gan nav nekādu burvju spēju, taču uz viņu skaistumu un manāmo vieglprātību var smagi iekrist. Fejas ir daudz nežēlīgākas un nelokāmākas kā jebkurš cits vilkaču karotājs. Arī izturība viņām ir nesamērāmi lielāka, tieši tā iemesla dēļ, silti ieteicams nekad nenokaitināt feju.
Pārsteigta aplūkoju skaistās sievietes. Neticami, ka tik trauslās būtnēs var slēpties tāds spēks.
Tiklīdz esam izdzērušas kokteiļus un apēdušas virtuļus ar maranimu (auglis, kas pēc garšas līdzīgs banāna un mandarīna sajaukumam) glazūru, dodamies uz autobusu, lai līkumotu pa dīvainajiem Pilsētas ceļiem. Šoreiz gan esmu mazliet drosmīgāka un, pieplakusi logam, vēroju iespaidīgo saktu, kad debesskrāpji kļūst mazāki nekā tie ir patiesībā.
- Vai tās ir mājas? - kad braucam kājām gaisā, pamanu kādas mājas miniatūrajā pagalmā rotaļājamies divus bērnus tieši tāpat - kājām gaisā.
Kad nokļūstam viesnīcā, līdz atklāšanas Ceremonijai ir palikusi nieka stunda un, kā par laimi, Lielā Sarkankoce Annemarija līdz savam numuriņam var tikt braucot ar to pašu liftu, ko es. Tiesa, pasniedzēja dzīvo sešus stāvus zemāk, bet tas vismaz ir labāk, nekā braukt augšup vienai. Zeltītais lifts piestāj teju katrā stāvā, izstiepjot braucienu garumā.
- Tad tu beidzot arī esi klāt! - izsaucas Rītausmas Sidrabtauriņa, pārtraucot monopola spēli ar Ledus Magoni, Līgano Dzirkstelīti un Trejsauļu Dūju Tīnu. Pēc brīža pamanu, ka spēlē iesaistīta ir arī Mīna.
- Izdomājām pietaupīt vietu arī tev, - Ledus Magone paskaidro, norādot uz fēniksu, kuras banknošu kaudzīte ir krietni lielāka nekā Rītausmas Sidrabtauriņai un Trejsauļu Dūjai Tīnai kopā, - tā izrādījās slikta doma. Viņai ir tāds ķēriens!
Paskatos uz monopola laukumu un tad nedroši ievaicājos: - tā spēle ir digitāla?
Līganā Dzirkstelīte pamāj ar galvu un met kauliņu nonākot uz iespēju lauciņa, kurā viņai piešķir trīssimt naudiņas, kas materializējas laukuma vidū. Mans žoklis atkaras bezmaz vai līdz zeltītajai grīdai un tad es ievaicājos: - kur jūs šitādu mantu dabūjāt?
- Nāves Durklis to savāca no kāda Ostordomieša, - paskaidro Rītausmas Sidrabtauriņa, - viņam pašam monopols neliekas tik aizraujošs.
- Lai nu kā, bet tev jāpārģērbjas, - Trejsauļu Dūja Tīna bargi nosaka, vienlaicīgi ar pirkstu bakstīdama spēles laukumā, lai pārvietotu savu kauliņu, - mums teju teju ir jādodas uz Baltā Āmuļa sacensību atklāšanas ceremoniju. Uzvelc kaut ko svinīgāku!
Kad pēc brīža viesistabā ierodos leduszilā kleitā, kas izskatās kā veidota no neskaitāmām auduma strēmelēm un tillu, ar ko bagātīgi rotāta kleitas apakšmala, draudzenes nosvilpjas.
- Skaties, lai Rēgu Vulkāns nepaģībst! - joko Rītausmas Sidrabtauriņa, kamēr Līganā Dzirkstelīte nez no kurienes izvelk gaiši zilu lenti, ko iesien man matos.
- Tagad tu izskaties ideāli, - meitene paziņo, kamēr es nopētu draudzeņu ietērpus; Līganā Dzirkstelīte ir izvēlējusies melnu, cieši pieguļošu ādas kleitu un augstpapēžu kurpes ar platformu, Ledus Magone izskatās pēc īstas koķetētājas – rotaļīga, bāli rozā kleita ar sudrabotiem izšuvumiem uz tādu pašu matu lentu. Savas rozā acis meitene ir maskējusi ar tumšām kontaktlēcām, kas meitenes acis vērš violetīgas. Rītausmas Sidrabtauriņa savus garos matus ir sapinusi franču pīnē, galā iesprauzdama bālu rozi. Viņas kleita ir gara, sudrabota ar daudziem volāniem un aukliņām. Trejsauļu Dūja Tīna ir atradusi zaļus, kuplus svārkus un melnu korseti, panākdama, ka viņas izskats burtiski kliedz: - es esmu DUMPINIECE!
Izrādās, atklāšanas Ceremonijas norises vieta ir tieši pretī viesnīcai “Golden”, kas ir vēl greznāka un Holivudas filmās neko tamlīdzīgu nevarētu dabūt pat ar supermodernu datorprogrammu palīdzību.
Pirmo reizi aplūkoju arī savus sāncenšus vaigu vaigā. Katrai vilkaču kopienai ir kaut tikko pamanāma, taču tomēr pamanām iezīme, ka viņi nāk no citurienes, tāpat kā krievi atšķiras no amerikāņiem, ņujorkieši no meksikāņiem. Mums visiem ir jāuzbrauc ar liftu uz trīspadsmito stāvu, kura visā plašumā plešas liela zāle ar milzīgu skatuvi pa kuru izvijas grezni, zeltaini līkloči.
Izskatās, ka šeit pastāv kāda jau sen iedibināta kārtība, jo katra kopiena zina, kur nostāties.
Piepeši visi apklust un uz skatuves iznāk trīs vilkači – divi vīrieši un viena sieviete. Visiem trim jau varētu būt pāri septiņdesmit.
- Esiet sveicināti Pilsētā, - apbrīnojami skanīgā un jauneklīgā balsī ierunājas vidū stāvošais večuks. Viņa acis ir spožas un šauras, kas šķietami neizlaiž no skatiena ne nieku. Vecā vīra tērps sastāv no uzvalka, kas ir mazliet modernizēts vilciskākiem apstākļiem. Tumšais audums izskatās paļāvīgs un bikses ir mazliet brīvākas nekā pieklātos. Kājos ir kaut kas līdzīgs gludie nospodrinātām sandalēm, kuru stakles garums ir ap divdesmit centimetriem. Arī otra vecā vīra apģērbs ir līdzīgs, tikai tā krāsa ir tumši zila. Sievietes mati krīt pār pleciem vieglās cirtās kā divdesmitgadīgai meitenei. Visas grumbiņas sejā ir savilkušās no smaidīšanas un acis, lai arī blāvas, izstaro dzīvessparu.
- ...un kopš tā laika Baltā Āmuļa sacensības norisinās ik gadu, - attopos, ka laikam esmu pārāk rūpīgi pētījusi veco trio un izlaidusi daļu svinīgās uzrunas.
Uz priekšu panākas vecā sieviete un ierunājās gausā, nosvērtā balsī: - Sveiksim mūsu censoņus no Linkas, - uz skatuves uziet trīspadsmit jaunekļi ciešās, melnās biksēs un baltos kreklos ar pieskaņotām melnām kaklasaitēm. Manu, ka viņiem kājās ir tādi paši apavi kā vecajam trio.
- Mersonas, - pamanu daļu jau liftā satikto vilkaču. Tā viena meitene, kas bija ar viņiem, ir vienīgā visā grupā.
Pamazām uz skatuves nonāk trīspadsmit audzēkņi no Freismondas, Zaulas, Benironijas, Glojas, Hokas un Stromjelas. Stromjeliešiem visiem kā vienam apģērbs sastāv no kaķu dzimtas dzīvnieku kažoku rakstiem.
Kad nosauc Ostordomu, mums garām cēli pasoļo lepni ģērbušies jaunieši un Jouškas kleita liek manam žoklim atkārties līdz zemei. Tā ir viegli sārta, gaisīga kleita ar neskaitāmiem spīgulīšiem, kas maigi atstaro gaisu, radot iespaidu, ka pati meitene viegli viz. Izskatās, ka Jouškai atkal ārkārtīgi patīk mana kleita, jo samanu meitenes acīs slāpētas alkas pēc tāda tērpa kad viņa, it kā nejauši, uzmet skatienu man.
- Treismēnijas, - izsoļoju uz priekšu un sajūtu, ka manam plecam pieķeras asi nagi. Lieliski, laiks palutināt citu acis ar manu vislolotāko dārgumu – Mīnu.
Fēnikss izturas kā īsts saldumiņš. Klusi, bet sadzirdami svilpodami kādu ārkārtīgi skaistu melodiju, Mīna viegli šūpojas uz mana pleca, labi izceldamās uz mana bāli zilās kleitas fona.
- Vai tas ir fēnikss? - izdzirdu kādas meitenes čukstu.
Tiklīdz mēs esam ieņēmuši vietas uz skatuves, aizveras smags samta priekškars un vecais trio pagriežas pret mums.
- Sveicināti vēlreiz, - ierunājas galvenais runasvīrs, - Baltais Āmulis Frederiks mira ar vēlmi nodibināt vispārējas sacensības starp tām vilkaču ciltīm, kas izjutuši uz savas ādas siteonu nesto postu. Sacensības, kas izpaudīs mūsu vienotību un tajā pašā laikā atšķirtību ilgajā karā, kas prasīja daudzus upurus. Pirmais sacensību posms sāksies rīt pirms saulrieta un tas iekļaus divus uzdevumus – orientēšanos dabā un medības.
Visi nopietni pamāj ar galvām un sāk šķielēt apkārt, lai izsecinātu, kurš varētu būt iespējamais pretinieks, taču vecais trio mūs vedina doties uz trešo stāvu, kur notiks Ziemassvētku vakariņas. Lielā burzma pie liftiem man liek mazliet saminstināties, taču Mīnas ciešais tvēriens plecā ir ārkārtīgi uzmundrinošs.
Kad beidzot tieku trešajā stāvā un izkāpju no lifta, man atveras mute.
- Opā, - klusi novelku un speru soli burzmā.
Kāds piepeši satver manu roku...
Ā, jā, rīt varat cerēt uz veselām divām nodaļām ;))
