Čivā rivā, te atkal es un arī turpinājums manam gardarbam!
Lasi un izbaudi!
Kritika, atsauksmes, ieteikumi - komentārā.
Sorry par kļūdām!
...
Jaunās vēsmas
Tiklīdz atveras vilciena durvis, mans žoklis burtiski atsitas pret nospodrināto botu purngaliem. Pilsētas stacija ir milzīga, tīra un piebāzta ar dažnedažādām būtnēm. Piebāzta, vārda tiešākajā nozīmē. Visur, kur paveros, valda kustība. Tiesa, nevar nepamanīt, ka citas būtnes griež ceļu vilkačiem un cenšas netrāpīties tiem ceļā.
- Sjū, Sidrabtauriņ, aizveriet mutes, - man mugurā iebaksta Trejsauļu Dūja Tīna. Lēnām viņai paklausu un, ciešāk satverot Rītausmas Sidrabtauriņas plaukstu, speru soli man svešajā pasaulē. Gandrīz tūlīt man virsū gandrīz uztriecas augstprātīga, garmataina meitene ar lielu mugursomu plecos.
- Skaties, kur slampā, sūdvabole, - viņa uzšņāc, bet es, kurai nepavisam nepatīk, ka citi uzskata sevi pārāku par citiem, nekavējos piešaut augstprātei kāju priekšā. Blīkšķis un meitene guļ zemē. Nākamajā mirklī gan viņa ir augšā un, piebāzusi savu degunu pie manējā, šņāc: - tu to nožēlosi.
- Interesanti, ko gan tu man izdarīsi? Uzkritīsi virsū? - vēsi atsaku un atbīdu nevēlamo personu nostāk. Meitenei klāt piestājas vēl kāds bariņš jaunu vilkaču, kas jautā: - Tev viss kārtībā, Jouška?
Tad vecākā puiša skatiens sastopas ar kādu man aiz muguras un viņš pavīpsnā, - paskat tik, šeit ir Treismēņu muļļas.
- Ak, sveiks, Nāvka, - man aiz muguras atskan Nāves Durkļa nosvērtā balss.
- Kas par lietu? - pie jaunajiem vilkačiem izlaužas spēcīga, gara sieviete ar dzīves norūdītu skatienu, - kustamies!
- Tiksimies vēlāk, - par Nāvku nosauktais nozibina garus ilkņus, - kad mēs atkal būsim uz pirmā pakāpiena, kamēr jūs, kā jau parasti tūļāsieties kaut kur apakšā.
No mūsu grupiņas puses atskan rūcieni un uz Nāvkas galvas ar krāšņu pļekšķi piezemējas putna kaka.
- Malacis, Mīna, - pabužinu putnu dāmas skaustu, kad tā nolaižas atpakaļ uz mana pleca, - skaties, tikai nepazūdi!
Safrāna Murkšķim bija taisnība, visur, kur ejam, mums pievēršas citu skatieni. Ledus Magone ir paslēpusi seju zem melnas kapuces, lai viņas acu dēļ neizceltos tāds tracis kā Stormjelā, taču tas nemazina viņas noslēpumaino izskatu.
Liela Sarkankoce Annemarija pārsteidzoši veikli izvada mūs cauri lepnajai stacijai, kur mūs jau gaida trīsstāvīgs (!) autobuss. Ar maza bērna entuziasmu, grasos jau mesties uz pašu augšu, taču Trejsauļu Dūjas Tīnas tvēriens ap plaukstas locītavu, mani aptur. Autobuss, kā jau viss šajā vietā ir pārpildīts, tāpēc man nākas sēdēt Rēgu Vulkānam klēpī. Visu ceļu pūlos noslēpt citu acīm nodevīgo sārtumu vaigu galos un palaižu garām daudz interesantu un iespaidīgu skatu.
Pēc pāris minūtēm attopos, ka mēs braucam kājām gaisā.
- Kas par...? - iesaucos, iecirzdama nagos Rēgu Vulkāna rokā. Puisis vispirms saviebjas, bet tad iesmejas, paskaidrodams: - Pilsētas zinātniekiem ir izdevies novirzīt gravitāciju uz vienu konkrētu vietu, šajā gadījumā, uz autobusa grīdu.
Kā saprazdama, pamāju ar galvu, bet sajūta ir pārāk jocīga, tāpēc paslēpju galvu pie Rēgu Vulkāna rūtainā krekla apkaklītes. Kāds iesmejas, bet Rēgu Vulkāna rokas apvijas man apkārt.
- Uz kāzām neaizmirstiet uzaicināt mani, - klusi nomurmina Līganā Dzirkstelīte, kurai savādais brauciens, tāpat kā man, ir mazliet šķebinošs.
Pēc kāda pusstundas, kad autobuss ir pamatīgi izmanevrējis un gandrīz novedis mani līdz vemšanai, tas beidzot apstājas, pie milzīgas, spožas, augstas celtnes. Aplaižot skatienu riņķī, pamanu, ka tādas ir visas ēkas man apkārt. Tagad saprotu, ko Rēgu Vulkāns bija domājis ar to, ka Pilsētā ir viegli apmaldīties. Pa gaisu virs jau tā augstajām ēkām izvijas ceļi kā amerikāņu kalniņi un pa tiem braukā visdažādāko veidu transportlīdzekļi. Trīsstāvīgais autobuss un vilciens ir bijušas lietas, kas vistuvāk līdzinās transportlīdzekļiem cilvēku pasaulē.
- Man te nepatīk, - ciešāk pieķeros Rēgu Vulkāna rokai, baidīdamās pazaudēt viņu tāpat kā mammu deviņu gadu vecumā kaut kādā Ņujorkas izstādes atklāšanas dienā. Milzīgā, dažādu cilvēku pilnā pilsēta kļuva par manu baisāko murgu uz veselām sešām stundām, kad man, laimīgā kārtā, izdevās sveikai un veselai nokļūt līdz tantes dzīvoklim. Kopš tā brīža pārlieku lielas pilsētas man uzdzen neaprakstāmas bailes.
Rēgu Vulkāns zina par šo gadījumu un, varbūt pārāk cieši, satver manu plaukstu, taču tā varbūt pat ir labāk, citādi man vēl iestāsies histērija.
Mūsu mērķis izrādās ir viesnīca “Golden”, kas ir apslēpta vienā no tik ļoti vienādajiem debesskrāpjiem. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šo vietu. Mana mirusī labākā draudzene Diāna to nekavējoties būtu nosaukusi par Dieva namu. Nosaukums “Golden” pilnīgi atbilst arī pašas viesnīcas iekšienei, tajā viss, pat apkalpotāju matu krāsa ir zelta.
Mans tēvs ar Sārto Dzeloņcūku Emmu pie sāniem, dodas pie reģistratūras, kamēr es piesardzīgi pārlūkoju apkārtni, joprojām iegrābusies Rēgu Vulkāna kreklā.
- Paskat tik, mazā drosminiece ir pielaidusi bikses, - blakus atskan ņirgas un es pamanu paziņas no stacijas. Veltu meitenei saltu skatienu, taču no puiša neatlaižos.
- Neuztraucies, tā meitene nesabruks pēc pirmā sitiena kā siteonu Vadonis, - Nāves Durklis to pasaka gana skaļi un ar acs kaktiņu manu, ka Jouška nobāl. Tikai tagad saprotu, kāds ir iemesls otras vilkaču grupas naidīgumam – viņi ir no Ostordomas. Treismēņu sāncenši jau no sākta gala. Tātad, tiks darīts viss, lai pierādītu, ka tie otrie, nav nekas vairāk ar mēslu vaboļu saimi. Tikai tagad arī aptveru, kāda ir mūsu acīmredzamās priekšrocības, par kurām Ostordomiešiem nav ne jausmas:
1) Mums ir Elementu četrinieks
2) Esmu nesēja Vilkacei, kuru apbrīno it visi
3) Ledus Magonei ir Nodevējas acis, kas liek šausmināties ikvienam
4) Viņai ir arī daļa, kaut arī neliela, siteonu spēju
5) Mums ir Mīna, kuru tiem neapdāvinātajiem muļķiem vēl nav bijis tas gods skatīt + viņa vēl ir Fēnikss, kas nav sastopams uz katra ielas stūra
6) Mūsu izdoma ir bagātīgāka, vismaz pagaidām sāncenši nav izcēlušies ar kādām īpašām prāta spējām
7) Mēs vienkārši esam labāki par vilkačiem no Ostordomas
Pasmīnu un pievēršos tēvam, kas jau ir atgriezies ar krietnu kartīšu žūksni.
- Raugieties, lai Ostordomai nenāk ausīs, kādi ir jūsu istabu numuri, - Nāves Durklis piekodina un tad jau mēs visi saņemam pa kartei, kas izskatām pēc zelta kredītkartes. Vēl pēc mirkļa attopos, ka Rēgu Vulkāns mani bīda uz liftu pusi.
- Goda vārds, Sjūzij, reizēm liekas, ka tu esi mazs bērns, - puisis pukojas un es nomurminājusi “piedod”, atlaižos. Nākamajā mirklī jau man šķiet, ka Rēgu Vulkāns, kurš ir vienīgais, kas man blakus ir pazīstams, ir pārāk tālu un, ka es tūlīt apmaldīšos.
- Pagaidi, - izmisusi iesaucos un speru trīs, ašus, drebelīgus soļus un atkal iekrampējos puiša kreklā. Sirdi uzreiz pāršalc neiedomājams atvieglojums, ka es gandrīz saļimstu uz vietas. Tikai Rēgu Vulkāna rokas notur mani vertikāli, kamēr pats puisis noklakšķina mēli, atpiņķerē manus pirkstus un tad satver plaukstu kā skrūvspīlēs.
- Es nelaidīšu tevi vaļā, - draugs apsola un velk sev līdzi.
Lifts ir vēl biedējošāks nekā trīsstāvu autobuss, kas virpuļoja par Pilsētas ceļiem. Ir tāda sajūta. Ka viss, kas atrodams manī, lido katrs uz savu pusi, kamēr mani pašu vienlaikus sūc trubā gan uz augšu, gan uz leju. Par laimi, lifts ir piebāzts un man ir ārkārtīgi labs iemesls cieši piespiesties pie Rēgu Vulkāna muskuļotā auguma. Puiša krūtis sāk kratīties aizturētos smieklos.
- Un tā ir bezbailīgā Vilkace Sjū, kas neraizējas, kad jādragā cietiem galvaskausi un jāriskē ar savu dzīvību, - draugs sabužina manus matus, - tagad tevi par drosmīgu vis nenosaukt.
Izmoku nedrošu smaidiņu, skatīdamās, kā lifts pamazām iztukšojas. Kad liftā esam palikuši vien es, Rēgu Vulkāns un vēl seši jauni vilkači, piepeši zelta kabīne tā kā noraustā un piepildās mans ļaunākais murgs...
