local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 21.nodaļa5

66 0

Sveiki, spoki un spocenes.

Ļoti atvainojos par ieilgušo klusuma brīdi no manas puses. Skolā bija jāraksta ahu*ennās argumentētās esejas un es, kā mazliet apdauzīta būdama, pieteicos uzrakstīt tādas vēl pāris cilvēkiem.

Nu tagad esmu atpakaļ un šo un nākamo nedēļu centīšos izsiest no sevis cik vien daudz iespējams. Līdz ar 14.maiju atkal nāksies zust miglā uz kādu mēnesi, jo sāksies gala ieskaites par cik vēl šogad jākārto eksāmeni...

Nu jā, bet ne jau tas ir galvenais...

Šeku reku 21.nodaļa!

Lasi un izbaudi!

Sorry par kļūdām!

Ieteikumi, atsauksmes, kritika - komentārā!

...

Atpakaļ ierindā

Pēc pāris stundām pamostoties, jūtos nesalīdzināmi labāk. Safrāna Murkšķis ir īsts brīnumdaris. Rēgu Vulkāns ir kaut kur pazudis, tāpēc man nav neviena, ar ko parunāties. Truli blenžu spožajā, skaļajā lampā un garlaikojos.
Atskan kluss klauvējiens un pa durvīm ienāk lusendo. Šī ir meitene ar sniega leoparda baltajām ausīm un asti. Garās ūsas piešķir viņas sejai zināmu eleganci. Spēcīgajās rokās viņa tur misiņa paplāti ar gardi smaržojošu bļodiņu, sulas glāzi un salātu šķīvi.
- Tātad tu esi pamodusies, - meitene pasmaida un noliek uz skapīša paplāti, lai piepalīdzētu man uzslieties sēdus. Tas vairs nepaprasa tādu piepūli un arī sāpes ir daudz mazākas. Izsalkusi metos virsū kaut kādai putrai ar gaļas gabaliem. Kuņģis labpatikā sagrozās.
Meitene brīdi vēro mani un tikai tad, kad ķeros klāt salātiem, pamanu, ka viņa cenšas saņemties, lai kaut ko teiktu.
- Kāpēc tu tā darīji? - galu galā lusendo saņem drosmi pavaicāt. Neizpratnē paskatos uz viņu un atbildu ar pretjautājumu: - Ko tad?
Meitenes seja mazliet sašķobās un tad viņa klusi atsaka: - Kāpēc tu meties ceļā tam vilkam?
Paceļu roku un pakasu galvu. Tad vienkārši paraustu plecus, - Man tā likās pareizāk.
- Ļaut, lai tevi pašu savaino? - meitene ir neizpratnē.
- Man... Es negribēju, lai tas tīģerveidīgais mirst, - lēni atbildu, cenzdamās izprast pati sevi, - un apturēt uzbrukumu varēja tikai tā...
- Un tu glābi Lānkosu, lai gan, ja tas vilks nebūtu iejaucies, viņš būtu tevi nogalinājis? - meitene ir iepletusi acis.
Paraustu plecus un draudzīgi pasmaidu, atsakot: - Es esmu dīvaine.
- Tu esi vilks ar sirdi, - lusendo pateicīgi paveras manī, - brālis teica, ka viņš domājis, ka murgo, kad tu piepeši uzradies viņam priekšā, neļaujot vilkam saplosīt.
- Brālis, - domīgi novelku un tad ieplešu acis, piešaujot roku priekšā mutei, - tas tīģerveidīgais ir tavs brālis?!
- Jā, - meitene pasmaida, - un man ir liels prieks, ka tu neļāvi tam vilkam viņu nogalināt, lai gan viņu no sākuma izaicināji uz cīņu.
Iesmejos un atglaužu matus, - Vispār viņš bija tas, kurš meta izaicinājumu, nedodot man iespēju paskaidrot, kāpēc Ledus Magonei ir Nodevējas acis.
- Nu, jā, Lānkos ir mazliet stūrgalvīgs, - meitene vainīgi parausta plecus un tad sniedz man roku, - starp citu, esmu Najīsma.
- Jums, lusendo, gan ir dīvaini vārdi, - ieplešu acis, - man sauc Vilkace Sjū...
- Vilkace Sjū... - Najīsma apdomājas, - mums skolā stāstīja par Vilkaci, kas izsvēpējusi siteonus no Treismēnijas. Nebūtu tev tas Sjū beigās, tev būtu tāds pats vārds kā viņai.
Mazliet ieķiķinos, - Īstenībā mans vārds no sākuma bija Vilkace, bet man apnika tas, ka visi uz mani blenž, tāpēc piekabināju galā Sjū. Vispār, pati Vilkace arī ir par to priecīga.
- Tu esi nēsātāja Vilkaces garam? - Najīsmas acis, šķiet, izsprāgs no dobumiem.
- Nesēja, - mazliet palaboju, pamājot ar galvu.
- Oho, - Najīsma novelk un tad sastingst, it kā ieklausoties klusumā. Viņas sniega leoparda ausis ir sagriezušās pa simt astoņdesmit grādiem. Meitenes pleci nošļūk uz leju un viņa man uzmet skumju skatienu, - man jāiet.
Meitene, paķērusi misiņa paplāti ar tīri izlaizītajiem traukiem, strauji un graciozi pazūd laukā pa durvīm un es pagūstu viņai pakaļ uzsaukt: - Tad jau saredzēsimies!
Atlaižos guļus jau daudz labākā garastāvoklī, bet tad saprotu, ka man nepavisam negribas tā gulšņāt. Atmetu malā segu un ar kājām pieskaros vēsajai grīdai. Tiklīdz nostutēju sevi vertikāli, riba iesāpas mazliet vairāk. Aplaižu skatu apkārt, līdz tas apstājas pie glīti veidota skapja. Ziņkārības dzīta, atveru to vaļā un atrodu savas drēbes, kurs nekavējos uzvilkt. Procesa laikā gan caur labās rokas delmu izšaujas tāda kā knudoņa, taču Safrāna Murkšķis ir labi pastrādājis. Vietā, kur vajadzējabūt vien rokas stumbenim, ir glīts turpinājums, kur redzama vien smalka, sārta, robaina svītriņa, it kā es nesen būtu nejauši sagriezusies ar nazi.
- Sjū? - tikko esmu izgājusi gaitenī, atskan balss un es lēnām pagriežos, sastopoties ar Peles pelēcīgo acu skatienu.
- Čau, Pele, - pasveicinu un pasmaidu, kamēr puikas acis mani piesardzīgi un uzmanīgi nopēta.
- Tev gadījumā nebija jābūt gultā? - viņš beigu beigās pavaicā, kad es jau sāku justies mazliet neērti.
Draiski nozibinu zobus un atsaku: - Cik tad var gulēt? Vai līdz Pilsētai vēl tālu?
- Mazāk kā sešu stundu brauciens, - Pele paskaidro, nenolaisdams pētošo skatienu no manis.
- Es tiešām jūtos labi, - neiecietīgi atraucu un tad pavaicāju: - Kur ir pārējie?
- Treniņu vagonā, - Pele atbild un dodas prom. Sekoju puikam, pārsteigti iepletusi acis.
- Treniņu vagonā? - pārliecinos vai manas ausis ir sadzirdējušas pareizi, - šeit vesels vagons ir atvēlēts sporta zālei?
Pele pasmaida un nošūpo pelnu pelēko galvu, atgrūzdams vaļā durvis uz citu vagonu. Tajā ir gaumīgi iekārtota guļamtelpa. Klusu nosvilpjos.
- Oho! - vagons drīzāk līdzinās supermodernai internātskolas guļamtelpai, nekā...
- Vai ne? - Pele gandrīz nekavējoties atsaucas un pasmaida, - stormjelieši ir slaveni ar savu spēcīgo talantu interjera jautājumos un ļaudis, kas nākuši no Stormjelas, ir labākie apkalpotāji visā Detromā.
Vēlreiz nosvilpjos un, garāmejot, novelku ar roku pār kādas gultas pārklāju. Audums mazliet līdzinās samtam, taču tam ir arī mazliet zīdaina un tajā pašā laikā raupja tekstūra.
- Un šeit ir treniņvagons, - iesaucas Pele, pavērdams durvis, aiz kurām skan Sudraba Renes un Lielās Sarkankoces Annemarijas bargās balsis.
Sasvīduši, elsojoši stāvi trenējas dažādās vagona pusēs, taču man ienākot, rosība pierimst.
- Vilkace! - plati pasmaida Sudraba Rene, acīmredzami priecādamies, ka piektais ritenis beidzot var atgriezties ierindā.
- Sjū! - pie manis metas Ledus Magone un Trejsauļu Dūja Tīna, - Tu esi vesela!
Apskauju meitenes un pievēršos Lielajai Sarkankocei Annemarijai, kas mani vēro tikpat pētoši kā Pele.
- Man viss ir kārtībā, - starojoši uzsmaidu sievietei un pavicinu labo roku, - man ir mazāk kā sešas stundas laika, lai atgūto iekavēto.
Protams, Sudraba Renei neko vairāk nemaz nevajag dzirdēt un jau nākamajā mirklī es aizelsusies lēkāju pa visu treniņvagonu, piezemēdamās uz visneiedomājamākajā vietām, lai trenētu savu izturību un veiklību.
Kad treniņvagonā iebrāžas Līganā Dzirkstelīte un Rītausmas Sidrabtauriņa, lai paziņotu, ka viņas jau var pa vilciena logiem saskatīt Pilsētas nomali, Lielā Sarkankoce Annemarija aizvelk mani prom, piekodinot nomazgāties kārtīgi un sagatavoties citu Austrumdetromas vilkaču skolu audzēkņu satikšanai.
- Tavs tēls, kad pametām Treismēniju bija vienkārši satriecošs, - sieviete man piemiedz ar aci.
Duša, ja to tā var saukt, sagādā man lielas problēmas – tai ir tik daudz dažādu pogu, ka es pagūstu gan applaucēties, gan spiegdama izmesties laukā, aukstas ūdens šalts pārsteigta. Vienreiz pielaižu pilnas acis ar milzīgiem, pēc vaniļas smaržojošiem ziepju burbuļiem un, kad atrodu sev tīkamo ūdens veidu, visa vannasistaba pludo. Aši nomazgājos un izmetos no dzīvajām lamatām, gandrīz uzskrienot virsū Nāves Durklim, kas pavīpsnā, ieraugot manu iztrūcināto seju. Tiesa, pēc pāris mirkļiem, kad puisis jau ir iegājis kaujas laukā atskan skaļš, neapmierināts brēciens: - Vilkace Sjū! - un es, ko kājas nes, aiznesos pārģēbties.
Pēc kāda laika vilciena gaita kļūst lēnāka un tad tas apstājas pavisam. Manu plaukstu kā skrūvspīles ir sagrābusi Rītausmas Sidrabtauriņa un uz pleca, cik vien dziļi spēdama, nagu iecirtusi Mīna.
- Te tā ir, - Rītausmas Sidrabaturiņa nočukst, - Pilsēta...

66 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

beidzot, beidzot, beidzot :)

1 0 atbildēt

ES atzīstos es esmu pārāk slinks lai lasītu :( emotion Plus par centību + emotion

0 0 atbildēt

es atzistos ka neesmu lasijusi jau kadas 4 nod. :(

izlaboshu savu kļūdu :D

0 0 atbildēt

Klau, nakosreiz savas argumentetas esejas raksti taa lai vari iesaistit ari vilkaci. vismaz bus par paris lasitajiem vairak :D

0 0 atbildēt

vismaz k-kas jauks .. urrā!!!

0 0 atbildēt