Vilkace. Tumsas apskāvienā 20.nodaļa4

Nespējot piedot

Viņa lūkojas uz momentuzņēmumu, ko atradusi Viņa bikšu kabatā. Maza, jautra meitenīte ar medaini dzelteniem matiem un apburošu smaidu...
Viņa nesaprot, kāpēc nevar izdabūt šo sīko skuķi laukā no Viņa apziņas, kāpēc nevar ieņemt šī skuķa vietu Viņa sirdī...
Tāpēc, ka Viņš šo meitenīti mīl. Pa īstam...
Viņa saviebj seju nikna grimasē un ļauj melnām liesmām pārņemt šo smaidīgo sejiņu, šo neciešamo sejiņu, kas notur Viņu drošā attālumā no Viņas...
Atkal tas sapnis. Viena un tā pati epizode atkārtojas visu laiku, kad es aizmiegu, liekot man baiļojoties aizmigt, jo sapnis ir piesātināts ar kaut ko ļaunu, kaut ko drausmīgu...
Tikai tagad es nevaru pamosties nosvīdušām plaukstām un aukstiem sviedriem uz muguras un pieres. Iespējas esmu nemaņā, iespējams mirusi. Nezinu, cik nopietnie bija mani gūtie ievainojumi.
Jūtos kā peldot tumša ezera pašā dzelmē. Piepeši atveras atvars un tas iesūc mani vēl dziļāk ezera dzelmē, pavērdams turpinājumu nemitīgajam sapnim.
Viņa sēž savā tronī un Vadonis noliek Viņai pie kājām sava uzticamākā kalpa. Viņas lūpās izlokās velnišķīgais smaids, taču Vadonis to neredz, jo Viņas seju sedz tumšs plīvurs...
Viņai patīk savu aizgādņu, savu kalpu centieni iegūt pēc iespējas lielāku Viņas labvēlību, jo viņi visi zina, ka tikai Viņa ir spējīga piešķirt viņiem spēku un spēju dzīvot ilgāk nekā paredzēts, un Vadonis to saprot labāk par visiem...
- Celies, man bērns, - viņa pastiepj bālu, nevainojami veidotu roku. Vadonis uzreiz pielec kājās un noskūpsta Viņas perfekti veidoto plaukstu. Viņa noglāsta Vadoņa glumo, milzīgo galvu, likdama izšauties Tumsas gariem – iespējams ļaunākajām radībām, kas jelkad ir mitušas šīs nožēlojamās zemes virsū. Zemes, kura tagad ir arī Viņas mājvieta, pateicoties ienaidniekiem, pateicoties ienaidnieku meitenei, tīrajam bērnam ar neaprēķināmu spēku...
Roka uz troņa paroceņa savelkas dūrē, atstājot dziļas rievas nevainojamajā marmorā. Sīkais skuķis ar tumšajiem, spurainajiem matiem un neizzūdošām bedrītēm vaigos. Kas gan būtu domājis, ka viņai pietiks spēka ieslodzīt Viņu, nolādēt vēl prasmīgāk, nekā to jelkad kāds ir darījis. Uz mūžiem izmest viņu no tumšā, drošā, Viņas veidotā cietuma, kur Viņa var dzīvot bezgalīgi...
Taču tagad Viņa ir starp saviem naidniekiem. Tiesa, savu bērnu, pielūdzēju un vienlaikus arī kalpu vidū, taču Viņa ir mirstīga. Viens nepareizs solis un viņa pazudīs uz visiem laikiem...
Viņas lūpās smaids kļūst vēl ellišķīgāks un baisāks. Viņa ir Dieviete ar Dievietes spējām, Dievietes prātu un plānu. Viņa ir nolēmusi atriebties...
- Pulcē visus, ir laiks, - Viņa novelk balsī, kas ir tik tikko skaļāka par čukstu, taču Vadonis to dzird, - ir laiks atriebties viņiem, ir laiks parādīt, kuram šajā pasaulē ir teikšana...
Un Viņas acu priekšā vīd ļaunākās ienaidnieces triumfējošais smaids, kad sīkaļa izkliedza senaizmirstus buramvārdus, iznīcināja pati sevi, lai iznīcinātu arī Viņu...
Taču viņai tas neizdevās. Viņa tikai uz visiem laikiem nogrieza Viņai ceļu atpakaļ uz Dievišķo Tumsas Mājokli, ieslodzīdama viņu starp mirstīgajiem...
Viņa apmierināti ieelpo nāves pilno gaisu savā Templī un nočukst: - ir laiks...
Un atkal es peldu tumšajā ezerā. Atvars ir palaidis mani vaļā, iesēdams manās domās bailes. Tagad es zinu, kas ir noslēpumainā persona ar mežģīņoto tetovējumu uz krūtīm un velnišķīgo smaidu. Tagad es zinu, kāpēc sapņi par viņu liek manām iekšām saltumā sarauties. Viņa ir pati Tumsa un viņa alkst atriebties. Atriebties Vilkacei. Atriebties man. Atriebties mums visiem...
Piepeši stingās bailes, kas sažņaugušas sirdi, atslābst. Kaut kas mierinošs pāršalc tumšo ezeru, vērsdams ūdeni gaišāku un celdams manī pretim debesīm, pretim nesasniedzamajai saulei.
Es iznirstu no tumšā ezera dzīlēm un sāku just sāpes, kas kā naža asmens grauž manu roku, muguru.
Sadzirdu uzmācīgu lampas dūkoņu un sajūtu siltas sirds satrauktus pukstus, maigus pirkstus savos matos.
- Sjūzij? - klusi un nedroši ievaicājas satraukta balss. Tagad arī sajūtu, ka pirksti, kas glāsta manus matus manāmi trīc.
Lēnām atdaru plakstus, lai sastaptos ar nožēlas pilnām, sāpinātām, dzidri zilām acīm.
- Rēgu Vulkān, - čērkstoši nočukstu un nopūšos, pievērsdama skatienu sterilajam baltajam palagam un pārsējam, kas nosedz manu roku. Pēc tā, ka tiek nospiests arī krūškurvis, secinu, ka arī tur ir pārsēji. Nedroši pakustinu labo roku un ievaidos, kad asa sāpe caurstrāvo to.
- Piedod, Sjūzij, - Rēgu Vulkāna pleci sagumst un rokas sažņaudzas dūrēs. Puisi pats sev nevar piedot par to, ka savainojis mani.
Iekožos lūpā un ar veselo roku satveru drauga delmu.
- Nevaino sevi, - vārgi nočukstu un pat pasmaidu, - es pati nesajēdzu, kā tik ātri paguvu izlekt tev priekšā.
- Man vajadzēja to pamanīt, - Rēgu Vulkāna pierē ievelkas rievas un balss aizlūst, - man vajadzēja apstāties.
- Tu neesi vainīgs, - asi noskaldu un uzmetu lūpu, - un, ja tu vēl, man dzirdot, apgalvosi pretēji, es nesaudzēšu roku, lai iekrāmētu tev pa ģīmi, skaidrs?
Puisis drūmi uz mani paskatās un saka: - Sjūzij, es esmu vainīgs. To tu pat gribēdama nevari noliegt.
Uz mirkli pieveru acis, lai apdomātos.
- Ja nebūtu tevis, tad es te negulētu, - galu galā paziņoju, - tas tīģerveidīgais būtu mani saplosījis. Tu mani izglābi. Atkal.
Rēgu Vulkāns brīdi cīnās pats ar sevi un tad viņa savilktās dūres atslābst. Puisis nopūšas un tad maigi noglāsta man seju.
- Ledus Magone! - piepeši attopos un cenšos pietrūkties sēdus, bet plosošas sāpes mani aptur. Nākamajā reizē sēdus cenšos piecelties lēnāk un vienmērīgāk.
- Ar viņu viss ir kārtībā, - Rēgu Vulkāns atspiež mani atpakaļ, - mēs jau esam ceļā uz Pilsētu un Ledus Magone visu laiku cenšas izvairīties no apkalpojošā personāla.
Manā sejā atplaukst apmierināts smaids un es aizveru acis.
Piepeši pie durvīm atskan klauvējiens un telpā ienāk Safrāna Murkšķis.
- Pateicoties Murkšķa spējām, ir ļoti liela iespējamība, ka līdz Pilsētai mēs tevi dabūsim uz pekām, - Rēgu Vulkāns pateicīgi uzsmaida draugam, kas atrota piedurknes.
Pat caur apsējiem jūtu, ka Safrāna Murkšķim ir vēsas rokas. Tad no tām izlīst tāds kā mierinošs spēks, kas atvieglo sāpes un aizmiglo visas pārējās maņas. Pamanu, ka Rēgu Vulkāns ceļas kājās.
- Neaizej! - nočukstu un puisis atkal apsēžas, satverdams manu plaukstu. Klausoties lampas dūkoņā, es iemiegu.
Un iegrimstu atpakaļ tumšā ezera dzīlēs...