Gribi to vai nē, bet es atsāku likt savu garadarbu!
Gaidu kritiku un/vai ieteikums!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām! Esmu tikai cilvēks!
...
Prologs
Par mata tiesu izglābušies no nāves, no sabrukuma... Par mata tiesu izsprukuši no naidnieka asajām, viltīgajām ķetnām un uzvarējuši...
Tagad mums ir jauns vadonis un pavisam cits skatījums uz dzīvi...
Tomēr ir lietas, kas caurvijas starp visiem notikumiem. Tās ir dzīvotgriba, neatlaidība un... mīlestība.
Skatos sava mīļotā acīs un smaidu. Man nevajag ne ēst, ne dzert, ja vien es varu lūkoties un būt kopā ar šīm acīm.
Piepeši pamanu zilo acu atspulgā kustību aiz muguras un apmetos otrādi.
Starp kokiem pavīd pelēcīga vilka spalva. Acumirklī pamanu, ka vilks ir agresīvi noskaņots, jo ausis ir pieglaustas galvai, zobi atņirgti un spalva uz skausta sacēlusies stāvus.
Vilks pieņem cilvēka veidolu un es pārsteigta konstatēju, ka tā ir Rožupes Kastaņa Meja – meitene, kuru varētu uzskatīt par manu draudzeni, taču viņas acis... tās ir tik pat aukstas kā uzveiktajiem ienaidniekiem, tumšas un bezpalīdzīga naida pārņemtas.
Draudīgi ierūcos, taču tas izprovocē nikno vilkaci un viņa metas man virsū.
Daudz nedomādama izstiepju uz priekšu roku un, spalgi iekliegusies aizkapa balsī, Rožupes Kastaņa Meja sabrūk mirusi.
Pa viņas miesu sāk lodāt tumšas, sīkas čūskiņas, kas pēc mirkļa izkūp nebūtībā.
Šajā mirklī aptveru to, ka, ja Tumsa kaut ko dod, tad paņem kaut ko arī pretī.
Un Tumsa grib saņemt pretī mūs asinis...
...
Saullēkta mirdzumā
Pamostos no sāpīga kniebiena ausī.
- Beidz! - asi uzsaucu un, neskatoties, pastumju malā mazu, pūkainu kamoliņu. Tad uzrauju guļammais kapuci pāri sejai.
- Nē, nu tiešām, Sjū, - atskan draiska, samtaina balss, - ir iesākusies jauna diena un tu grasies nīkt guļammaisā?
- Patiesi, - atsaucas dzidrs soprāns, - pēdējais laiks celties!
Ievaidos un negribīgi izķepurojos no sava guļammaisa.
- Jūs gan varētu ļaut man kādreiz pagulēt ilgāk, - sapīkusi palūkojos savu draudzeņu sejās.
- Nekā ne, - Ledus Magone parada man mēli.
Pa jokam viņai uzrūcu un Ledus Magones acis iedzirkstas.
Ja es vēl būtu cilvēks, tad mani izbrīnītu gan meitenes neparastais vārds, gan koši rozā, lielās acis, gan tas, kas guļu vien nieka guļammaisā, vigvamā pie ugunskura un ka tur pat netālu mētājas beigts, papluinīts alnis.
Taču es jau kādu laiciņu vairs neesmu cilvēks. Agrāk mani sauca Sjūzena Stīvensa un es dzīvoju pavisam parastā Ņujorkas piepilsētā. Taču mana dzīve mainījās, kad es kādā tumšā vakarā nejauši satiku divus vilkus. Es tiku aizvesta uz Detromu – pasauli, kas paralēla pavisam vienmuļajai cilvēku pasaulei un kuru no Detromas šķir vien smalks burvju Plīvurs, kas atveras vien pilnmēness naktī.
Detroma ir vilkaču un dažu citu radījumu mājvieta. Es nokļuvu Treismēnijas Vilkaču akadēmijā – senā un cienījamā vilkaču skolā, kur augstā vērtē tur mūsu senču, indiāņu, paražas.
Pamodusies vigvamā (vilkačiem tas aizstāj mājas), es sāku dzīvot savu jauno dzīvi un tiku pie jauna vārda, ko Treismēņu cilts Vecajie izlasīja liesmās. Kad pienāca mana kārta, Vecajie izlasīja vārdu “Vilkace”, kas bija neierasti ne vien tādēļ, ka parasti vilkaču vārdi sastāvēja no diviem vārdiem, bet arī tāpēc, ka meitene, kas par Vilkaci tika dēvēta priekš manis, bija desmit gadus veca cīnītāja, kas ziedojot sevi, izglābusi visu Treismēņu cilti.
Tā kā es jau biju gana dīvaina, pievienoju beigās vārdu “Sjū” un sāku saukties par Vilkaci Sjū. Cieši sadraudzējos ar vienu vilkaču meiteni vārdā Rītausmas Sidrabtauriņa.
Mēs abas atšifrējām elementu vēstījumu (ik vakaru debesīs uzplaiksnī zibens strēle, no kuras izšaujas četras mazākas – uguns, zeme, vējš, ūdens) un kļuvu par Nesēju Vilkaces garam. No sākuma gan mēs nesapratāmies, bet ar laiku sāku pierast, ka [pa manu galvu šiverējas gars.
Nākamais lielais notikums bija kļūšana par vienu no Idizo - maģiskām spējām apveltītu vilkaci.
Man bija nesaskaņas arī ar vienu no cilts meitenēm – Ledus Magoni, kas pēcāk aizbēga no cilts, lai pievienotos siteoniem – vilkaču bīstamākajiem ienaidniekiem. Taču tad man izveidojās saikne ar Ledus Magoni un es paglābu meiteni no zinātkāru, nežēlīgu vilkaču ķetnām.
Ledus Magone gandrīz uzreiz atkal nostājās atpakaļ vilkaču pusē, taču kā atgādinājums par meitenes nodevību kalpo Ledus Magones acis, kas ir daudz lielākas nekā pieklātos normālam cilvēkam un varavīksnene ir kliedzošā, Bārbiju rozā krāsā.
Tad Treismēņu ciltij uzbruka ienaidnieki un, apvienojoties četriem tīro elementu pārvaldniekiem – man (zeme), Rītausmas Sidrabtauriņai (ūdens), Ledus Magonei (uguns) un Nāves Durklim (vējš) mums izdevās padarīt galu nezvēriem reizi par visām reizēm.
Cīņas dēļ diezgan pamatīgi tika papostīta Treismēnijas Vilkaču akadēmijas teritorija, tāpēc līdz nākamajai pilnmēness naktij, tas ir šodienai, visas mācības tika atceltas, lai varētu savest visu kārtībā.
- Toties mums šodien ir brīvdiena! - Rītausmas Sidrabtauriņa, sajūsmināti iesaucoties, izstaipās.
- Nemaz nedomā, - bargi uzsauc Ledus Magone, - šodiena ir mūsu diena un tas nozīmē...
- Nekādu zēnu!!! - pabeidzu uzšaujot gaisā dūri.
Rītausmas Sidrabtauriņa uzmet lūpu.
- Ledus Magonei es vēl saprotu, viņai nav puiša, - draudzene burkšķ, - bet tevi, Sjū, neizdotos saprast pat tad, ja tevi izķidātu, tu taču arī gribi pavadīt dienu ar savu draugu.
Draiski parādu draudzenei mēli.
- Es māku sabalansēt draudzenes ar puišiem, - lepni atsaku, - atšķirībā no tevis, Sidrabtauriņ.
Draudzene piesarkst. Viņa un Nāves Durklis laikam ir šī mēneša Karstais pāris. Abi mīcās un bučojas pa visiem kaktiem, bet tā kā Rītausmas Sidrabtauriņai ir jau septiņpadsmit gadus, meitenei pašai jāatbild par savu rīcību.
- Vārds vietā, Sjū, - Ledus Magone iesaucas, - es pat negribu zināt, ko jūs abi darāt tad, kad tu naktī izlavies no vigvama ciešā pārliecībā, ka es un Sjū guļam.
Rītausmas Sidrabtauriņa nu jau līdzinās pārvārītam vēzim.
- Bla, bla, bla, - draudzene nomēdās un aizgriežas. Kopā ar Ledus Magoni sākam skaļi smieties.
Smiekliem pa vidu iejaucas skaļa vidžināšana.
Pievēršos Mīnai – burvīgam putnam ar zeltītu spalvu, ko vietām izraibina bronzas krāsas plankumi. Mīnu es atradu mežā un putneļu jaunkundze uzreiz man iepatikās.
Tagad Mīna no maza, neveikla putnēna ir paaugusies par skaļu, trokšņus mīlošu skaistuli. Kas ir pats dīvainākais – mums vēl joprojām nav ne jausmas, kādas sugas pārstāve ir Mīna.
- Ei, nu, Sidrabtauriņ, - Ledus Magone pielabinās, - tas taču bija tikai joks!
Iespurdzos un Mīna ieknābj man pirkstā.
- Ejam pastaigāties! - uztipinu knābātāju uz pleca. Tagad mums Mīna visur jāstaipa līdzi, jo savādāk mazā jaunkundze pati dodas iepazīt skolas teritoriju. Gan es, gan Ledus Magone gan Rītausmas Sidrabtauriņa baiļojamies, ka, ja Mīna apkārt skraidīs viena, tad var kļūt par kāda vilkača pusdienām.
Ieslīdam mežā un virpuļodamas aizlēkšojam līdz kādam kalnam, kura pakājē ir slepena, efeju aizklāta, ala, kurai izejot cauri var nokļūt apbrīnojamā, pasakainā vietā ar milzīgu, skaļi dunošu ūdenskritumu.
Šo vietu mēs izmantojam, lai aizbēgtu no ārpasaules straujā rituma.
- Svētlaime, - Ledus Magone iesaucas un atkrīt zaļajās, mīkstajās sūnās.
Mīna noplivina zemē no mana pleca un, mazliet pinoties, metas prom pa sūnaino paklāju, tvarstīt sīkus kukaiņus.
Nosēžos zemē un Rītausmas Sidrabtauriņa dara to pašu.
Mirkli nesakām neko, vienkārši izbaudot šī apbrīnojamā nostūra brīnumaino, dziedējošo spēku un Mīnas skaļo vidžināšanu.
- Šodien pilnmēness, - Rītausmas Sidrabtauriņa atgāž galvu un palūkojas debesīs, kur atstatus no saules manāms arī blāvs mēness aplis.
Tīri tehniski mēs atrodamies kalna vidū, no kurienes debesis redzēt nav iespējams, taču ūdenskritums un tā pasakainā, gaišā apkārtne ir daļa no brīnuma, kas virmo apkārt.
- Mhm, - izlaižos uz vēdera un laiski izstaipos, - kāds šoreiz būs mūsu maršruts?
Ledus Magone man uzmet līdzjūtīgu skatienu un es sajūtos kā muļķe, kas atkal kaut ko nezin.
- Kā tu vari spriest par maršrutu, ja pat nezini, kur Plīvurs tevi aizvedīs? - meitene apvaicājas un pamanījusi, ka arī Rītausmas Sidrabtauriņa ir neziņā, nopūšas, - Plīvurs ir kā nezināmas durvis, nekad nevar zināt, vai aizejot no Detromas, tu attapsies Ņujorkā vai Vašingtonā, vai vēl nez kur.
- Oho! - iebukņīju Rītausmas Sidrabtauriņu, - iedomājies, kā būtu, ja mēs varētu ielavīties Baltajā namā!
Draudzene ieķiķinās.
- Nedomā taču, ka tu varētu tikt garām tām visām drošības sistēmām! - Rītausmas Sidrabtauriņa sāk skaļi smieties, droši vien iedomājoties mani zaglīgi lavāmies kā spiegu filmās.
- Es gribu nopeldēties! - piepeši paziņo Ledus Magone un, norāvusi drēbes, iemetas nelielajā baseinā ūdenskrituma pakājē.
Rītausmas Sidrabtauriņa, smejoties, seko Ledus Magones piemēram un pamanās iegrūst ūdenī arī mani. Labi, ka Ledus Magone ir tīrā uguns elementa pārvaldītāja un manas drēbes izšūs acumirklī, ja vien es to laipni palūgšu.
Plunčājamies līdz pat brīdim, kad pat cauri ūdenskrituma rūkoņai, saklausām raga pūtienu – vēstnesi, ka drīzumā būs vakara rituāls.
Ātri izmetamies no no ūdens un steigā ģērbjamies. Par laimi, Mīna nav jāmeklē, jo putnelis atkūņojas pats pa pusei skrienot, pa pusei lidojot. Šķiet, ka pat uz Mīnu iedarbojas vakara rituāla maģija.
Cieši, bet saudzīgi, satveru Mīnu plaukstās un tad sekoju draudzenēm brāzmainā skrējienā pa mežu līdz pat Rituālu apli, kur nonākam tieši ar trešo raga pūtienu.
Elsodamas nometamies zemē un pievēršas apkārtējo skatieni. Jūtu, kā vaigos ielīst sārtums.
Nākamajā mirklī vareni nogrand pērkons un debesīs uzplaiksnī zibens. Tas sadalās četrās daļās, kas iegūst zaļu, sarkanu, zilu un blāvi pelēcīgu krāsu – elementi. Tie riņķo pa debesīm, metot nevērīgus lokus un tad nolaižas pār mums, slīdot cauri mūsu paceltajām rokām.
Aizveru acis un sajūtu siltu brāzmu plaukstās – uguni.
Parasti elementi nodod kādu vēstījumu, liekot piesargāties, pastiprinot kādu sajūtu, piemēram cerību vai neatlaidību, ja tas ir nepieciešams, dodot padomus vai atsaucot prātā kādu sen aizmirstu notikumu.
Šoreiz nav nekā – elementi dod man vien savu maģisko spēku. Tātad manī viss ir harmonijā.
Pasmaidu un jūtu kā elementi gaisā sabiezē un tad pāriet vienmērīgā, pulsējošā dunoņā.
Atveru acis un pamanu Rituāla apļa vidū, mistiski zilas nokrāsas baseinu.
Plīvurs ir atvēries...
