Sveiki, spoki un spocenes!
Liels sveiciens Lielajā piektdienā!
Reku arī turpinājums manam garadarbam.
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Negaidīts lēmums
- ...kopā ar kādu no savas komandas! Neuzticieties citiem! It īpaši, ja tie ir audzēkņi no Ostordomas ģimnāzijas – viņi ir slaveni ar savu pretinieku skaita samazināšanu. Pirms pārbaudījumiem...
Slepus nožāvājos. Jau pusstundu vismaz esmu spiesta klausīties, kā Sudraba Rene mums klāsta noteikumus un padomos Baltā Āmuļa sacensībām. Ir palikušas vien trīs dienas un treniņu slodze, kā par brīnumu, ir kļuvusi mazāka. Reizumis mēs pat varam savā vaļā paklīst apkārt, taču jārēķinās arī ar to, ka mūs var piecelt nakts vidū, lai liktu trenēties, piemēram, šķēršļu joslas pārvarēšanā.
- ...tiks rīkotas ekskursija pa Pilsētu un...
- Kāpēc Pilsētu sauc par Pilsētu? - pieliecos tuvāk Rēgu Vulkānam un čukstus pavaicāju. Pirms dienām sešām bijā vaļā Plīvurs un man gadījās nejauši saskrieties ar puisi. Pēc mazliet neveiklas vārdu apmaiņas, Rēgu Vulkānam izdevās mani piespiest atvainoties un apsolīt, ka vairs nenoklusēšu no viņa svarīgas lietas.
- Tāpēc, ka Pilsēta ir viscivilizētākā vieta visā Detromā, - puisis virpina manus matus un klusi atbild, - nekur citur neražo automašīnas, kvalitatīvas kancelejas preces, modificētu pārtiku. Cik man zināms, nekur citur nav helikopteru, vienotas norēķinu sistēmas, tas ir, banknotes, monētas, kredītkartes, biroja ēku, debesskrāpju. Pilsētā var atrastu pilnīgi visu.
- Oho, - nogrozu galvu un paknibinu atirušo bikšu galu, - tad jau Pilsēta ir ļoti liela.
- Tā ir, - Rēgu Vulkāns piekrīt, - tur ir vairāk nekā viegli nomaldīties. Pats Pilsētas Centrs sastāv no neskaitāmu debesskrāpju masīviem un visas ieliņas ir tik pat kā vienādas. Pagājušajā gadā mēs gandrīz pazaudējām Šaursliežu Dzelzceļu...
- Kas ir Šaursliežu Dzelzceļš? - pārtraucu draugu pusvārdā domās apviļādama vārdu.
Rēgu Vulkāns nopūšas.
- Viņš bija mūsu barā pirms viņu novāca Ledus Magone, - viņš galu galā paskaidro un tad es galu galā atceros jautro, smaidīgo puisi, kam patika pavilkt mani un Rītausmas Sidrabtauriņu uz zoba.
- ...pirms rītausmas satiekamies šeit pat, lai... - Sudraba Rene monotomi skaita.
- Kad? - piepeši pašauju galvu augšā un skaļi apvaicājos. Negribu jau visu nokavēt! Pasniedzēja pleci nolaižas.
- Vai tu maz klausījies, Vilkace Sjū? - Sudraba Rene sakrusto rokas uz krūtīm un paskatās uz mani. Vainīgi pasmaidu.
- Nuu... - cenšos atsaukt kaut ko atmiņā, - jūs teicāt kaut ko par rītausmu... kabatās neatstāt neko lieku... kabatas naudu... ceptiem kartupeļiem... ekskursiju... plašu veikalu tīklu...
Sudraba Rene pieliek roku pie pieres un smagi nopūšas.
- Ā! Nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties Ostordomas ģimnāzijai! - dzīvelīgi izmetu un tad plati jo plati pasmaidu, - redzat, es visu, kas svarīgs atceros!
- Trīs apļi, Vilkace Sjū, - pasniedzējs ar mocekļa sejas izteiksmi uz mani paskatās un, kad es jau taisos skaļi protestēt, piemetina, - ja būs čīkstēšana, visi vēl dabūs papildu uzdevumu svarcelšanā.
Uzmetu lūpu un piepeši slaiks kļavas zars nogāž Sudraba Reni no kājām.
- Kāds varens vējš! - līksmi izsaucos un tad aizbizoju prom, kamēr vēl par šo jociņu neesmu dabūjusi samaksāt.
Mīna laidelējas man riņķī un skanoši sasaucas ar apkārtējiem putniem. Fēniksa zelta spalvas spoži mirdz pēcpusdienas siltajā decembra saulē.
- Ja mums paveiksies, varbūt pat uzsnigs sniegs! - iedomājos par baltajām, pūkainajām pārslām, kas nosedz visu zemi, pikošanos un sniega saujām, ko, dzīvojot Ņujorkas piepilsētā, zēni bāza man un draudzenēm aiz apkakles. Tiesa, nokritis uz zemes, sniegs vairs neveidoja baltas segas kārtu. Tas drīzāk bija netīri pelēks un, staigājot, zem kājām dīvaini žļurkstēja, taču vienalga atradās ne mazums dienu, kad varēja no visas sirds iztrakoties pa lielo kalnu pie skolas un izvārtīties kupenās.
Mīna skaņi noklabina knābi. Rītausmas Sidrabtauriņa saka, ka pēc kāda laika Mīnai vajadzētu iemācīties atdarināt cilvēku balsis un tad viņa savas domas varēs izteikt ne tikai dziesmās, bet arī vārdos. Lai gan, arī tagad var labi saprast putnu jaunkundzi. Vakar Mīna atrada mani un Rēgu Vulkānu viņa teltīs skūpstāmies un uzsāka melodisku kāzu marša atskaņojumu, nerimdamās līdz pat brīdim, kad man izdevās uzmest Mīnai virsū savu jaku.
Fēnikss bija atradis arī veidu, kā apzīmēt mani, Rītausmas Sidrabtauriņu, Ledus Magoni, Lielo Sarkankoci Annemariju un vēl dažus citus vilkačus. Ja runa gāja par mani, Mīna līgani nosvilpoja pāris taktis no Titānika tituldziesmas un strauji grozīja galvu. Rītausmas Sidrabtauriņa tika atpazīta pēc lakstīgalas kūkošanas, Ledus Magone – pēc četrām, dobi nodziedātām notīm, Līganā Dzirkstelīte – pēc zvirbuļa balss. Visvairāk man simpatizēja fēniksa apzīmējums Sārtajai Dzeloņcūkai Emmai – varens vārnas ķērciens un saboztas spalvas, kas Mīnai lika izskatīties pēc maza bomzīša.
Raga pūtiens uz Cīņas klubu, liek man uz mirkli apstāties trešā apļa pusē. Man nez kāpēc ir tāda nojauta, ka šodien kaut kas notiks. Kaut kas, kas iepriekš nav noticis...
- Nu ko, mums ir brīvs, kamēr viņi nīks Cīņas klubā, - Ledus Magone priecīgi iesaucas, - ko darīsim?
Nākamajā mirklī viņai pamāj Dūmu Odze Karls un meitene koši nosarkst un sāk muļķīgi smaidīt. Tad puisis aicina draudzeni pie sevis un viņa man uzmet vainīgu skatienu.
- Atvainosi? - Ledus Magone vainīgi pasmaida un samirkšķina savas lelles acis.
- Neuztraucies par mani, - viegli iedunkāju draudzeni un pamāju uz Dūmu Odzes Karla puisi, - ej taču!
Noskatos kā meitene līgani aizdejo pie puiša un apkrīt viņam ap kaklu. Abi sāk par kaut ko smieties un nošķiras no Nāves Durkļa bara.
- Un tu? Negribi pastaigāties? - man aiz muguras ievaicājas Rēgu Vulkāna balss. Pagriežos un puisis mani apskauj, piekļaujot sev klāt. Ieelpoju viņa siltās miesas un sviedru smaržu un tad ieskatos viņa brīnumzilajās acīs.
- Es nepabeidzu kravāties, - ar nožēlu novelku. Mūsu vigvams ir pārvērties par kaujas lauku, kurā visas drēbes ir savijušās milzīgā mudžeklī, kurā neko vajadzīgu vairs nevar atrast.
Izmantoju grandiozu iespēju šķirot apģērbu vienatnē. Mīna, dobji noskandējusi četras notis, aizlaižas pie Ledus Magones.
Pie sevis smaidu un cilāju dažādas bikses, džemperus, blūzītes, jakas, jaciņas, kreklus, svārkus.
- Baltā Āmuļa sacensībās visi no sevis tēlo sazin ko, tāpēc droši varat ģērbties pēc iespējas pamanāmāk un izaicinošāk...
- Jā, īsos bruncīšos un pieguļošos topiņus ar dziļu izgriezumu...
- Aizveries, Murkšķi, nemaz necenties uz manas meitenes rēķina mielot savas ačteles!
- Vai tik kāds nepaliek greizsirdīgs? Baidies, ka es būšu sīvs konkurents cīņā par Sjū sirdi un dvēseli?
- Lai tiktu pie manas sirds un dvēseles, vajag ko vairāk par smukām acīm, Safrāna Murkšķi!
- Vai tiešām?! Es teiktu, ka tu Rēgu Vulkānu izvēlējies vien dēļ viņa smukajām ačtelēm...
Pasmaidu vēl platāk, atminoties, kad Safrāna Murkšķis uzradās lielveikalā pie mums otrā Ņujorkas galā. Abi ar Rēgu Vulkānu sāka apmaiņu ar dzēlīgām, smieklīgām piezīmēm un beigās mēs visi bijām tā pārsmējušies, ka vienas frāzes skaidra pateikšana aptuveni minūtes piecas.
- Čau, Sjū! - vigvamā iebrāžas Līganā Dzirkstelīte un Rītausmas Sidrabtauriņa. Līganā Dzirkstelīte izbrīvē mazu kaktiņu, kur nostutē ķeblīti un nākamajā mirklī meitenes rokās mirdz asas, garas šķēres.
- Nu tā, Sidrabtauriņ, gribi, pierādīšu, ka es tiešām apmeklēju frizieru kursus? - draudzene atplaukst draiskā smaidā.
- Tikai pēc tam, kad būšu redzējusi iznākumu uz kāda cita, - Rītausmas Sidrabtauriņa sakrusto rokas uz krūtīm un nedroši paraugās uz Līgano Dzirkstelīti, kas nopūšas.
- Nāksies gaidīt Ledus Magoni, - viņa novelk.
- Kāpēc? - nosēžos uz ķeblīša un izlaižu matus, - Es varu būt eksperimenta trusītis!
Rītausmas Sidrabtauriņa pavīpsnā par manu uzticēšanos Līganajai Dzirkstelītei, taču es izliekos to nemanām.
- Cik garus matus tev atstāt? - Līganā Dzirkstelīte izlaiž ķemmi caur manu samudžināto matu jūkli. Uz dullo piešauju roku kaut kur sev zem auss un apņēmīgi nosaku: - šitik!
Neredzu Līganās Dzirkstelītes seju, taču Rītausmas Sidrabtauriņas acīs vīd pārsteigums un pat šoks.
Skatos kā manas zeltainās cirtas krīt zemē un manī iekšā kaut kas gavilē. Tikai tagad saprotu, ka man jau sen vajadzēja pārmaiņas. Patiesībā, jau kopš dienas, kad ierados Treismēnijas Vilkaču akadēmijā.
Laiks nobērēt veco Sjūzenu Stīvensu pa īstam!
