Sveiki visapkārt!
Biju pamatīgi apslimusi, tāpēc nevarēju tikt pie PC.
Bet nu tagad esmu vesela (nosacīti) un kamēr nesāks mākties visas padarīšanās ar esejām, gala K.D. un eksāmeniem varēšu vismaz censties likt "Vilkaci" regulāri.
Patīkamu lasīšanu!
Sorry par kļūdām!
Atsauksmes, ieteikumi, kritika- komentārā!
...
Apjukums
Viņa stāv jūras krastā, ļaujot vējam plīvot savos matos. Lūpās rotājas viegls smaids un tajā vietā, kur jābūt sirdij, kaut kas patīkami kņudina...
Viņa palūkojas atpakaļ uz mazo namiņu, tepat netālu un smaids izlokās vēl platāks, vēršot Viņas seju par ellišķīgu un pārdabisku...
Pilnmēness, sēdams pērļainu gaismu pār pludmali, piepilda Viņu ar neiedomājamu gandarījumu...
Piepeši debesīs, kurās nav redzams nekas cits, kā vien mēness, atskan kraukļa ķērciens un Viņa pamet skatu atpakaļ uz namiņu. Pagriežoties, atmirdz mežģīņotā tetovējuma vijīgais raksts...
Viņa iesteidzas namiņā un, klusi slīdot pa dēļu grīdu, nokļūst līdz istabai, kur, izpleties pa visu gultu, atdusas Viņš. Viņas skatiens kļūst liegs un maigs...
Viņa vēlas kaut varētu ļaut Viņam celties, taču vēl nav pienācis laiks...
Uz nakts skapīša stāv trauciņš ar piķa melnu, ķepīgu šķīdumu. Viņa paņem to un, viegli pavērusi Viņa lūpas, ielej nelielu daudzumu tumšās dziras. Reflekss piespiež Viņu norīt šķidrumu, lai gan Viņš atrodas bezsamaņā un nejūt neko, kas notiek apkārt...
Viņa maigi velk pirkstus pa Viņa seju un klusībā līksmo. Beidzot Viņa ir dabūjusi kāroto...
- Sveika, Emīlija, sen neesam redzējušies, ko? - atskan kluss švīksts un ierunājas raupja, pārpasaulīga balss...
Viņa liek saviem pleciem atslābt, lai gan patiesībā ir uzvilkta kā stīga...
- Ak, Jumarro, - Viņa laiski, pavedinoši novelk, - es jau domāju, ka tu nekad vairs neparādīsies...
- Un šīs niecības dēļ tu dzinies apkārt pa visu pasauli? - raupjā balss izsmējīgi ievaicājas. Viņa veikli apslēpj aizkaitinājumu, tā vietā pagriezdamās pret runātāju un draiski pasmīnot...
- Bet, dārgais, tu pats mani pameti, - Viņa koķeti pārlaiž šaudīgu mēli pār lūpām un kārdinoši sagrozās, ļaujot uzmirdzēt mežģīņotajam tetovējumam uz krūtīm...
Nākamajā mirklī Viņa ir sava nezvēra lielajās ķetnās, kas apvija Viņai riņķī, pieskaroties it visur.
- Tu... - nezvērs sāk rīstīties un apšķiež Viņu ar žulti. Tad viņš atkāpjas, lai palūkotos uz tumšo, izdedzināto caurumu vēderā un Viņas ļauno, tumšo smaidu...
- Ak, Jumarro, - Viņa pavīpsnā un tad norāda uz gultā dusošo vīrieti, - man tagad ir Viņš. Kam man tādu niecību kā tevi?
Tad Viņa izstiepj plaukstu, liekot tumsai savīties pār visu...
- Sjū? - kāda sveša balss ielaužas manā apziņā. Tikai tagad saprotu, ka es peldu tumšā ūdenī, kurā retumis ielaužas zeltaini gaismas stari. Es gribu uzpeldēt virspusē, taču es, es nespēju.
- Vilkace Sjū! - kāds izsaucas un viegli sasvārsta tumšo ūdeni, taču tas nelīdz man pacelties pāri visam.
Un tik pat ātri, cik izkļuvusi, es tieku ierauta atpakaļ sapnī.
Viņa lūkojas uz momentuzņēmumu, ko atradusi Viņa bikšu kabatā. Maza, jautra meitenīte ar medaini dzelteniem matiem un apburošu smaidu...
Viņa nesaprot, kāpēc nevar izdabūt šo sīko skuķi laukā no Viņa apziņas, kāpēc nevar ieņemt šī skuķa vietu Viņa sirdī...
Tāpēc, ka Viņš šo meitenīti mīl. Pa īstam...
Viņa saviebj seju nikna grimasē un ļauj melnām liesmām pārņemt šo smaidīgo sejiņu, šo neciešamo sejiņu, kas notur Viņu drošā attālumā no Viņas...
- Sjūzij? Sjūzij?! - tumsa atkal skalojas man pāri.
- Tinies malā, mērkaķi!
- Aizveries! Vai neredzi, ka Sjūzijai mani vajag?
- Ja Sjū tevi vajadzētu, tad viņa jau sen būtu augšā!
- Hei, kas šeit notiek? - iesaucas pazīstama un mīļa balss. Sadzirdu soļus, kas aptrūkstas kaut kur netālu no manis un tad kāds nometas blakus, taču tumšajā ūdenī man neviena blakus nav...
- Sjūzij?! - kāds liegi aizskar manu vaigu un piepeši tumsa atkāpjas, raudamās pēc iespējas tālāk no manis.
Atveru acis un sastopos ar vairākiem bažīgu skatienu īpašniekiem. Pirms es pamanu koši zilu acu pāri, kas tūlīt no manis novēršas. Pazūd arī plauksta no mana vaiga.
- Sjūzij! - sajūsmināti iesaucas Dižais Akmeņlauzis un apskauj mani, skaļi noskūpstīdams.
Vārgums un nespēks manus locekļus un prātu pamet viens un divi. Nikni ierūcos un cērtu nagus vietā, kur vajadzētu būt kaklam.
Dižais Akmeņlauzis apstulbis paveras manī. Viņa tvēriens atslābst un es izraujos no tā, taču nagus atstāju dziļi iecirstus viņa kaklā.
- Vai es tev neticu, lai nesauc mani par Sjūziju? - nikni nošņācos, atstādama garu, asiņainu švīku uz puiša kakla, - Tā mani drīkst saukt tikai viens vilkacis un tas nebūt neesi tu...
Mani zobi ir cieši sakosti un viss iekšā vārās.
- Bet, Sjūzij... - Dižais Akmeņlauzis sāpināts iesaucas.
- NESAUC MANI PAR SJŪZIJU, SKAIDRS?! - visi pieliecas, atskanot asam krakšķim un švīkstam. Nākamajā mirklī kāds īpaši lokans zars ietriecas Dižā Akmeņlauža sejā. Spēju izmantošana man patērē vairāk enerģijas nekā parasti un es sāku elsot, tverdama pēc elpas.
- Man ir apnicis, ka tu man jau no sākta gala esi piesējies kā tāds kaprīzs skuķis, - nikni šņācu un, ignorēdama skaļo asiņu dunoņu deniņos un tumšos plankumus, kas brīžiem aizsedz skatienu, pieceļos kājās, - visam ir savas robežas. Un tu tās esi pārkāpis. Ja tu vēl reizi man tuvosies, - saliecos uz priekšu un nikni ieskatos Dižā Akmeņlauža acīs, - es zvēru, es tevi nogalināšu! Tagad pazūdi!
Puisis, aizskarts līdz sirds dziļumiem pagriežas un aiziet.
- Kas šeit vispār notiek? - pagriežos, lai ar sarauktu pieri noskatītos uz visiem, kas šeit sapulcējušies.
- Nekas, ja neskaita to, ka tu visu nakti esi nogulējusi uz ledainas zemes, - Nāves Durklis man uzmet skatienu, kas apšauba manu garīgās veselības stāvokli.
- Un to, ka, tad, kad tevi atradām, pa tevi ložņāja melnas čūskas, - bažīgi piebilsts Rubīna Tvaiks.
- Čūskas?! - es skaļi ievelku plaušās gaisu iedomājoties par glumajiem radījumiem, kuri man uzdzen aukstus drebuļus.
- Jā, - nedroši apstiprina Purva Apse, - tās bija tādas tumšas, dūmakainas nu gluži kā...
- Melno magu uzsūtītās, - visiem aiz muguras atskan bikls čuksts. Runātāja ir Ledus Magone, kas apdullusi veras tukšumā.
- Ledus Magone? - Dūmu Odze Karls tūdaļ ir blakus savai meitenei, kuras elpa sāk kļūt straujāka un lielās acis ieplešas vēl platākas. Draudzenes lūpas kustas bez skaņas un tikai pēc kāda laika es saklausu daļu viņas sacītā.
- Tumsas Templis, - meitene bijīgi nočukst, - rokrokā ar Tumsu, rokrokā ar Nāvi... lāsts un noruna... neviens nejustu...
Speru soli uz priekšu un mani nesagatavotu pārsteidz tas, cik daudz mana spēka patērē šī niecīgā kustība. Kad tieku līdz Ledus Magonei, jūtos jau tā it kā visu dienu būtu trenējusies.
- Ledus Magone? - satveru draudzenes rokas un klusi nočukstu, - kas...?
- Tumsa... - meitenes acis piepeši strauji pievēršas man un tajās vīd neslēptas bailes, - kādu vai kādus, kad tie bija Tumsas Templī, kad viņi bija sagūstīti... apskāva Tumsa...
- Tumsa? Apskāva? - neticīgi atkārtoju.
- To sauc arī par apspīdēšanu, pakļaušanu, apmaiņu, - Ledus Magone skaidro, - kāds no tiem, kas bija sagūstīti Tumsas Templī, apmaiņā pret brīvību ir atdevis sevi Tumsai.
- Ko?! - es joprojām esmu nesaprašanā.
- Kāds vilkacis ir kļuvis par Tumsas marioneti un dzīvo starp mums kā parasti, - Ledus Magone satraukti čukst, - Tumsa viņu vada. Viņai kaut ko vajag. Kaut ko kas pieder mums vai kādam no mums, vai kādu no mums.
- Ko tu ar to gribi teikt? - saraucu pieri.
- Sjū, man šķiet... ka Tumsai vajag tevi...
tagad ātri nākamo!