Čau, spoki un spocenes!
Ir pagājis kāds labs laiciņš, kopš ieliku iepriekšējo nodaļu. Vnk. man ir piesējušies tādi zvēri kā Totāls-Slinkums-Kaut-Ko-Darīt, Līdz-Ausīm-Iekšā-Skolas-Darbos un Pilnīgs-Iedvesmas-Aptrūkums.
Bet nu par spīti visam varat ie4ekot manu jaunāko veikumu!
Lasi un izbaudi!
Kritika, atsauksmes, ieteikumi - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Pārpratums
- Jā, stulbi sanāca, - Rītausmas Sidrabtauriņa novelk, kad es no rīta, gatavojoties treniņam pastāstu par vakardienas sarunu ar Rēgu Vulkānu. Ledus Magone ir pasākusi nakšņot pie Līganās Dzirkstelītes, jo abas ir kļuvušas par ļoti labām draudzenēm.
- Un kā vēl, - piekrītu, saņemot matu zirgastē, - nebūtu es neko stāstījusi, nekas nebūtu noticis.
- Nav jau tik traki, - draudzene mani apskauj, - ļauj viņam nomierināties un aprast ar situāciju!
Pateicīgi apviju rokas apkārt Rītausmas Sidrabtauriņai un kādu brīdi mēs tā stāvam, sirsnīgi apskāvušās.
- Mainām tematu, - draudzene pēkšņi ierosina, - jau izdomāji, ko ņemsi līdzi uz Pilsētu?
Papurinu galvu.
- Vai ir kādi ieteikumi? - lūdzu padomu.
- Nu es jau esmu pieskaitīta pie Nāves Durkļa, Līgano Dzirkstelīti ir savākusi Ledus Magone, - Rītausmas Sidrabtauriņa apcerīgi sarauc pieri, - pat nezin, ko tev ieteikt. Izvēlies kādu no saviem draugiem, taču! Piemēram, Peli vai Krama Kobru.
- Tev taisnība, - plati pasmaidu, - kur ir jāpiesaka līdzbraucējs?
- Skolas pārziņa vigvamā, - draudzene viszinīgi atbild.
Atskan rags un mēs abas izmetamies no vigvama.
- Veiksmi mācībās! - novēlu draudzenei, kad pie trešā vigvama nākas izšķirties.
- Neatstiep kājas treniņā! - Rītausmas Sidrabtauriņa uzmundrinoši uzsauc.
- Pacentīšos, - iesmejos un pamāju Līganajai Dzirkstelītei, kas turas nomaļus no saviem klasesbiedriem. Viņai uz pleca kaut ko dūdo Mīna, - tiekamies pusdienās!
Rituālu aplī satiekos ar Ledus Magoni, kas man pasniedz papīra turzu.
- Lielā Sarkankoce Annemarija lika man parūpēties, lai tu apēd visu līdz pēdējam, - meitene bargi norāda uz mani ar pirkstu. Atloku turzu un ieraugu aknas, salātus un vēl kaut kādas maizei līdzīgas šķēles, kas kārdinoši smaržo.
- Negribi uzcienāties? - piedāvāju, zinot, ka fizisko aktivitāšu pasniedzējas gatavotās maltītes ir ārkārtīgi sātīgas. Draudzene papurina galvu un atbild, ka šoreiz viņai bija trāpījies brangs medījums. Nopūšos un piestumju pilnus vaigus ar ēdienu.
Pieēdusi jūtos jau tad, kad esmu iztukšojusi pusi turzas satura. Nopūšos un uzmeklēju puišus, kas kaut ko apspriež otrā Rituālu apļa pusē.
Pamanījuši mani, visi sāk plati smaidīt. Uzmetu īsu, pārbaudošu skatienu Rēgu Vulkānam, kas, laikam apzināti, nelūkojas uz mani.
- Atkal netiec galā ar brokastīm? - Purva Apse man šķībi, bet sirsnīgi uzsmaida.
- Palūdz, lai tava māmuļa nākamreiz iešķiebj tev mazāku porciju, - Rubīna Tvaiks iesaka, plati smīnot. Parādu puisim mēli un tad kārdinoši pavicinu turzu.
- Tad neviens negrib? - mazliet vīlusies apvaicājos. Tūdaļ atskan protestējoši saucieni un zēni cits caur citu sāk pieteikties uz manām brokastīm. Pametu ēdamo uz viņu pusi, bet, pirms vēl kāds ir paguvis izkustēties, turza jau atrodas Raibā Koraļļa rokās.
- Kā tev tas izdodas? - kārtējo reizi nobrīnos par puikas talantu.
- To sauc par roku trenēšanu jau kopš agras bērnības un dabas dotu talantu, - Raibais Korallis atbild un iestūķē mutē gabalu aknas.
Pasmaidu un tad jau laukumā parādās Sudraba Rene - vidēja auguma jaunietis ar neizdibināmu smaidu. Viņš pirms sešpadsmit mēnešiem ir pabeidzis Treismēņu Vilkaču akadēmiju un palicis skolā kā fizisko aktivitāšu pasniedzējas aizstāvis. Noprotu, ka Sudraba Rene iepriekš ir bijis pirmais rangā, jo pat Nāves Durklis uz viņu lūkojas ar apbrīnu.
Iesildoties mums liek veikt trīs skrējiena apļus ap skolas teritoriju un tad doties uz speciālu treniņu laukumu mežā, rietumu daļā.
Skrienot gandrīz visu laiku smejos, noskatīdamās, kā Raibais Korallis cenšas savienot skriešanu ar ēšanu. Viņam tas ne visai labi padodas un pēc pirmā apļa puika izskatās tā, it kā būtu piedalījies ēdiena kariņā.
Pēc skrējiena seko aptuveni piecpadsmit minūšu ilgi iesildošie vingrinājumi. Sākumā Sudraba Rene tos pildīja līdz ar mums, taču tagad viņš tikai sēž malā un mūs modri uzlūko, lai lielākie jokupēteri, kā Dūmu Odze Karls un Stīgu Bērzs, nesāktu amizēties.
No puišiem esmu uzzinājusi, ko aptuveni var sagaidīt Baltā Āmuļa sacensībām. Tur būs tie uzdevumi, kuri tika uzdoti Atlasē, kā arī trīs tādi, par kuriem vēl nav zināms citiem. Kopā būs desmit uzdevumi.
Mani visi jau ir izvirzījuši par pārstāvi māņkustībās, bet Nāves Durklis aizstāvēs skolas godu tuvcīņā.
Tie, kas trenējas Baltā Āmuļa sacensībām ir arī atbrīvoti no Cīņas kluba apmeklēšanas. Tā vietā mēs kārtējo reizi trenējamies it visā, ko vien šajā skolā pasniedz.
- Es gribu miiirt! - čīkstu mēģinādama pacelt tonnu smagu klintsbluķi. Man gandrīz tas izdodas, bet tad es pamanu, kā savēju bez maz vai uz pirksta griež Nāves Durklis un tas laupa man tieši to drusku uzmanības un pacietības, kas man bija līdz šim.
- Par to vajadzēja domāt, pirms sāki censties uzstādīt labākos rezultātus, - pavīpsnā Rēgu Vulkāns. Tā ir pirmā reize šodien, kad dzirdu viņu ierunājamies.
Tātad Rēgu Vulkānam īsti nepatīk, ka es, meitene, sastādu viņam konkurenci. Jautri...
Piepeši manī atrodas spēka rezerves un es pametu klintsbluķi gaisā. Tad es izsaucu tīro zemes elementu un triecu dūri lejup krītošajā akmenī, kas sasprāgst gabalos un, man par gandarījumu, daļa trāpa Rēgu Vulkānam.
Negaidot atskan rags, kas aicina uz vakara rituālu. Atvieglota nopurinu roku, lai pazustu ap to virmojošais, zaļganais mākonis.
- Rīt kā parasti, - promejot uzsauc Sudraba Rene un es, viņam aiz muguras, izteiksmīgi novaikstos.
Pēc vakara rituāla daļa mana noguruma izzūd, taču, lai gan prāts ir modrs, visi muskuļi bez maz vai žēli čīkst.
Nolemju pastaigāties, pirms došanās gulēt, un lēnā solī staigāju pa meža malu.
- Sjūzija! - sajūsmināta balss izsaucas un es dziļi ievelku elpu, lai, pagriezusies, varētu nicīgi paraudzīties nācējam acīs.
- Mani sauc Vilkace Sjū, tu, smirdīgais parazīt, - uzšņācu Dižajam Akmeņlauzim, atiezusi zobus.
- Es neesmu tevi redzējis mūžību, maziņā, - puisis neliekas traucēts un nāk man tuvāk, - šķiet, ka tu no manis izvairies.
- Nevis šķiet, bet tā arī ir, - nikni nošņācos. Dziļi manā apziņā sarosās vēlme likt puisim ciest un tikai mirkli vēlāk saprotu kāpēc.
Dižais Akmeņlauzis jau neaizmirsa Rēgu Vulkānu, taču tiklīdz es par viņu aizmirsu, mans pielūdzējs neuzskatīja par vajadzīgu man atgādināt, ka Rēgu Vulkāns jelkad ir eksistējis. Atceros, ka toreiz pamazām no mana rakstāmgalda pazuda sīki nieciņi. Tos visus bija dāvinājis Rēgu Vulkāns un saglabātās piemiņas lietas no puiša ruka līdz ar manu spēju atcerēties par drauga dzidri zilo acu skatienu un daudzajiem, kopā pavadītajiem mirkļiem.
Aizkaitinājumā griežu zobus un veros puiša pašapmierinātajā sejā.
- Bet kāpēc? - Dižais Akmeņlauzis skumji pavaicā un tad puiša seju pārklāj šaubas un atklāsme, - Viņš... ko viņš tev par mani ir sastāstījis?
- Viņam ir arī vārds, - ledaini nosaku, - Rēgu Vulkāns neko man par tevi nav stāstījis. Man ir piekļuve savām atmiņām un tagad es tavu rīcību varu vērtēt tikai un vienīgi par egoistisku. Patiesībā man to vajadzēja manīt no paša sākuma. To, ka tu esi vien patmīlīgs muļķis!
Pēc tā kā puisis uz mani paskatās, saprotu, ka viņš domā, ka man to ir iestāstījis Rēgu Vulkāns. Viņš atsakās man ticēt. Kāpēc?
Tu esi stulba, atklāti ierunājas Vilkace un manā prātā uzbur ainu ar stirnu un briedi. Briedis cenšas atstāt stirnu, lai tā varētu bēgt un viņš pats mirtu, dodot iespēju savai dzīvesbiedrei aizbēgt, taču stirna iecirtīgi seko, it kā pati to negribēdama, it kā to kāds ar varu vilktu pie brieža, viņš ir ar tevi apmāts. Samierināties, ka tu piederi citam, būtu tas pats, kas brīvprātīgi iekāpt sārtā, lai sadegtu.
Nopūšos un tad lēnām paceļu galvu, lai ieskatītos Dižā Akmeņlauža acīs.
- Es nekad nebūšu tava, - skaidri un auksti noskaldu, - aizmirsti visu, kas ir bijis starp mums!
Man problēmu ir pietiekoši. Lai vēl izbijis sirdsāķītis pievienotos tām... Nemūžam!
Dižais Akmeņlauzis urbjas manās acīs, meklēdams jebko, kas norādītu uz to, ka es meloju. Pēc sāpinātās sejas izteiksmes saprotu, ka manā aukstā, nepielūdzamā maska tiešām ir tāda, kādu es to esmu iztēlojusies.
Piepeši puiša seja kļūst pielūgsmes pilna un viņš saliecas uz priekšu.
- Tev nav jāizliekas Viņa dēļ, maziņā, tagad tev taču esmu es. Vienkārši pasaki taisnību. Ka tev viņš nav nekas, - viņš maigi mani uzrunā un man sašutumā aptrūkstas sakāmā.
- Tu... tu... ko tu...? - kluss švīkst liek man apmesties otrādi un es pamanu stāvu, kas strauji attālinās. Es izmisumā pat nezinu ko darīt.
- Tu to nožēlosi, - klusi nošņācos pievērsusies Dižajam Akmeņlauzim.
- Sjūzij, es cīnīšos par tevi līdz pēdējam, - puisis apņēmīgi sažņaudz rokas.
- NESAUC MANI PAR SJŪZIJU! - iekliedzos un piepeši spēcīgs zemes rāviens aizlidina Dižo Akmeņlauzi tālu prom.
Paskatos uz vietu, kur pazuda Rēgu Vulkāns un skumji secinu, ka nav jēgas sekot puisim. Lai ko es arī tagad teiktu, viņš man neticēs.
Paceļu galvu pret debesīm un iekaucos.
Es kaucu un kaucu līdz man zūd spēki un pasauli ietin melna tumsa, kas paglābj no realitātes. Paglābj no visa...
Es tik ilgi gaidīju 