Čaw! :)
Te atkal es un arī turpinājums manam garadarbam!
Lasi un izbaudi!
Atsauksmes, kritika, ieteikumi - komentārā!
Jau iepriekš sorry par kļūdām!
Negribi kko pajautāt? http://ask.fm/crazyspirit
...
Strupceļā
Līdz ar nākamo nedēļu sākas smags darbs. Mēs tiekam nodzenāti no rīta līdz vakaram un es vairs neskaitu tās reizes, kad ar dubļainiem un netīriem džinsiem iekrītu gultā, lai pēc šķietamiem acumirkļiem atkal atsāktu treniņus.
- Šoreiz mums vienkārši ir jābūt priekšā Ostordomai, mūsu rīcībā ir labākā komanda pēdējo divdesmit gadu laikā, - katrreiz, kad satiekamies, Lielā Sarkankoce Annemarija paziņo. Viņa ir kļuvusi man par tādu kā krustmāti. Pasniedzēja uzmana, lai es paēdu kārtīgi, saģērbjos silti, gulēt aizeju laicīgi un ir ar mieru mūsu vietā pieskatīt Mīnu.
Uzzinu, ka Baltā Āmuļa sacensības notiks Pilsētā – viscilivizētākajā vietā visā Detromā. Tiesa, tur visas ēkas ir aptuveni trīsreiz lielākas nekā paralēlajā pasaulē un, ja man netiek melots, tur var sastapt tādas būtnes kā laumiņas, rūķus, vampīrus (cilvēku mīti par šo abu nesaskaņām ir pilnīgas muļķības) un sirellas.
Ēdu pusdienas, kas sastāv no vesela lēruma auzu pārslu putras, jēlas gaļas un dārzeņu – Lielā Sarkankoce Annemarija vienmēr pusdienas sev un tagad arī man, un Rītausmas Sidrabtauriņai gatavo pati. Uzmetu tēvam dziļi vienaldzīgu skatienu, kad šis ar baltu aci noskatās, kā es cieši apskauju pasniedzēju.
- Man šķiet, ka mums tagad ir atradusies mamma, - joko Rītausmas Sidrabtauriņa, laimīgi smaidot.
- Forši, - atsaucos, - tad mēs esam māsas!
- Pasniedzēja jau sen ir gribējusi sev bērnus, - vēlāk mums pastāsta Ledus Magone, līdzjūtīgi raugoties tālumā, - tikai viņai... nu... nav sanācis. Katrā ziņā jūs abas tagad esat viņas lolojumi. Ja šeit tas būtu iespējams, viņa jūs adoptētu vēl pirms jūs sagremotu savas pusdienas.
Pusdienlaiks ir viens no retajiem brīžiem manā un Ledus Magones ikdienā, kad mēs varam pasēdēt un papļāpāt ar Rītausmas Sidrabtauriņu un Līgano Dzirkstelīti, jo pārējo dienas daļu aizņem vieni mēmi treniņi, tomēr, par spīti visam, esmu tik laimīga, cik vien varu būt.
Ātri apēdu pusdienas, jo esmu sarunājusi doties pastaigā ar Rēgu Vulkānu.
Puisis jau mani gaida, atspiedies pret vigvamu un plati pasmaida, kad pamana mani nākam.
- Sveiks, - cieši apskauju draugu.
- Sveika, - viņš aši mani noskūpsta un sabužina matus.
- Kā treniņi? - Rēgu Vulkāns interesējas.
- Beidz mani nost, - pārbolu acis, - un tevi?
- Nu jau tā ir pierasta lieta, - draugs pasmaida, - puiši gan joko un prasa, kā tas ir, kad tava meitene ir pārāka par tevi?
Nosarkstu pie vārdiem “tava meitene”. Nezinu, vai tīši vai netīši, bet Rēgu Vulkāns laipo starp vigvamiem tā, ka mēs reti kad pamanām vēl kādu vilkaci.
- Es nemaz neesmu pārāka, - protestēju, - zināšanu pārbaudē mans glābējriņķis bija Rītausmas Sidrabtauriņa un, ja orientēšanā un pēdu dzīšanā man nenāktos strādāt pārī ar Ledus Magoni, man būtu dimbā. Pie tam tuvcīņā tu biji stipri pārāks par mani.
- Nu lai jau tā būtu, - Rēgu Vulkāns noskūpsta manus deniņus un es apmierināti ieņurdos.
Piepeši pamanu slaiku stāvu ar tumšpelēku matu ērkuli, kas šķiet attāli pazīstams un apstājos.
- Kas noticis? - Rēgu Vulkāns apvaicājas.
- Es viņu pazīstu, - norādu uz jaunekli, kas pašpārliecināti atmet galvu, lai iesmietos par kādas meitenes joku.
- Protams, ka pazīsti, - Rēgu Vulkāns pasmīn, - tas taču ir Dižais Akmeņlauzis jeb Džeimss Aderona, tas pats, kurš tevi nemitīgi aicināja uz randiņiem.
- Kas?! - pārvaicāju, atmiņās dzīdamās pēc informācijas. Vienīgais, kas ir manā rīcībā, ir saruna pirms pāris nedēļām. Tajā Dižais Akmeņlauzis bija pieminējis auskarus kā piemiņas lietu. Piešauju roku pie auss ļipiņas, taču tur ir mazi, apaļi sudraba riņķīši nevis kvadrātveida auskariņi ar melniem punktiņiem.
Nākamajā brīdī es nobālu. Rēgu Vulkāns neko nezina par manu psihisko traumu, kā es to saucu.
- Sjūzij, tev viss ir labi? - Rēgu Vulkāns bažīgi mani saņem aiz pleciem un viegli sapurina. Automātiski pamāju ar galvu.
- Tikai uzmācās nogurums, - drosmīgi pasmaidu un iztaisnojos, - tātad tas Džeimss Aderona? Nu skaidrs.
Ceru, ka Rēgu Vulkāns nav pamanījis to, ka man patiesībā nekas nav skaidrs. Puisis mani aizdomīgi uzlūko un tad daudz straujākā tempā turpina ceļu. Brīžiem man nākas pat pieskriet, lai neatpaliktu.
Mazliet samulstu, kad puisis ieved mani savā vigvamā, kur valda omulīgs juceklis. Rēgu Vulkāns mani nosēdina uz savas gultas (respektīvi, matrača) un tad sakrusto rokas uz krūtīm.
- Tagad stāsti, - viņš pavēl.
Nervozi kodu vaigu un domāju kā izlocīties.
- Ko tieši? - pajautāju.
- Kas tikko notika? - Rēgu Vulkāns mazliet samiedz savas zilās acis.
- Es neesmu pieradusi pie tādas slodzes uz uznāca vājums, tas arī viss, - vārgi pasmaidu.
- Un mani uzaicināja dejot baletā, - puisis izbola acis un notupjas. Tagad mūs acis ir vienā līmenī. Rēgu Vulkāna skatienā jaušas vilšanās un slāpētas dusmas, - patiesību, lūdzu!
- Bet tā jau ir patiesība, - mazliet spiedzīgi izsaucos.
- Sjūzij, - Rēgu Vulkāns satver mani aiz pleciem. Dzidri zilās acis ir satumsušas, - man ir apnicis, ka tu man visu laiku stāsti tikai to, ko, tavuprāt man vajadzētu zināt. Vai reizi par visām reizēm tu nevari man pateikt to, ko es gribu zināt?
Es pavisam noteikti izskatos pēc slazdā iedzīta zvēriņa. Skumji veros zilajā, neatlaidīgajās acīs, kas uzstāji pieprasa, lai es nemeloju.
- Es nevaru, - spēji iesaucos un nokaru galvu. Samirkšķinu plakstus, lai aizturētu asaras un papurinu galvu, lai daudz klusāk atkārtotu: - es nevaru.
Rēgu Vulkāns satver manu zodu un paceļ galvu augšup.
- Nevis nevari, bet negribi, - viņš drūmi izlabo, tad ievelk elpu un sāk celties augšā, - labi, ja nestāstīsi pati, pajautāšu Rītausmas Sidrabtauriņai...
- Nē, - asi izsaucos un satveru Rēgu Vulkānu aiz rokas. Tas atkal notupjas un satver manas plaukstas savējās.
- Tad, lūdzu, runā, Sjūzij, - puisis lūdz. Paskatos sāņus un aizmiedzu acis.
- Es nevaru, - vēlreiz atkārtoju un tad noliecu galvu uz Rēgu Vulkāna rokām, - es jau tā neesmu normāla, bet vēl... Es nevaru!
Rēgu Vulkāns mani apskauj un tad sāk viegli šūpot.
- Normāla vai arī ne, tu vienalga būsi mana, - viņš klusi nosaka. Ar to pietiek, lai asaras sāktu ritēt pār maniem vaigiem.
Viņš pret tevi izturas pārāk labi, manā prātā ierunājas Vilkace, un, lai arī man viņš nepatīk, es uzskatu, ka viņš ir pelnījis zināt...
Iekožos lūpā, pāris minūtēs saprotot, ka esmu iedzīta visīstākajā strupceļā.
- Es neatceros cilvēkus, - atzīstos.
- Ko?! - Rēgu Vulkāns pārvaicā un siltos roku ielenkums sāk kļūt vaļīgāks. Ieķeros puiša kreklā. Es negribu, lai viņš pagaidām redz manu seju, - Tas ir, neatceries neko no savas cilvēka dzīves?
Dziļi ievelku elpu.
- Nē, es neatceros mirušos cilvēkus. Tos, kas man ir bijuši tuvi, - paskaidroju.
Kādu brīdi valda klusums, kamēr Rēgu Vulkāns sagremo manis teikto.
- Tad tāpēc tu izturējies pret mani kā svešinieku, - viņš to saka drīzāk sev nekā man, bet tagad? Tu atceries vien to, kas noticis ar mums, sākoties tavai vilkača dzīvei?
Papurinu galvu, ar nožēlu izraisoties no Rēgu Vulkāna siltajām rokām. Tad parakājos aiz sava džempera, kur cits citam virsū gulstas vairāki piekariņi. Sataustu mazu gliemežvāciņu un izvelku to laukā, lai parādītu Rēgu Vulkānam.
- Ja man ir kaut kāda piemiņas lieta no mirušā, es visu atceros, - skumji pasmaidu, skatīdamās vien uz balto gliemežvāciņu, kas sāk griezties uz riņķi.
- Vienu es nesaprotu, - pēc kāda brīža Rēgu Vulkāns domīgi ierunājas, - ja jūs ar Dižo akmeņlauzi nebijāt tuvi, kāpēc tu viņu neatceries?
Nezinu, vai priecāties vai raudāt par to, ka izstāstīju visu Rītausmas Sidrabtauriņai. Katrā ziņā uz šo jautājumu varu atbildēt izsmeļoši.
- Mēs bijām, - mazliet nedroši saku, - pēc tam, kad tevis nebija... viņš saskatīja izdevību un... nu pēc tam mana galva bija kā izslaucīta... un mēs sākām satikties...
Jo vairāk es runāju, jo klusāka un lēnāka kļūst mana balss.
Knibinu mazliet ataugušos nagus, kamēr gaidu Rēgu Vulkāna reakciju.
Piepeši puisis pieceļas un vienkārši strauji izsoļo ārā, atstājot mani ar vaļā pavērtu muti.
Un ko tad tu biji gaidījusi? Vilkace apvaicājas...
