Zinu, tik ilgi neko nelikt ir noziegums.
Piedosiet man? ;DD
Un jā, milzīgs SORRY tiem, kam solīju ielikt bik ātrāk!
Bet nu tagad varat ie4ekot manu jaunāko nodaļu! ;)
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Atpakaļ mājās
Ak nē! Ledus Magone izmisusi nodomā un tad strauji pārlūko apkārtni, meklējot atkāpšanās ceļu.
Kā mums tagad noderētu Nāves Durklis, draudzene, mēs vienkārši varētu pacelties gaisā!
Pacelties gaisā... vārdi aizķeras manā apziņā un es piepeši kaut ko izdomāju.
Pametu galvu gaisā un lieku no vigvama griestiem lejup noslaisties caurspīdīgām, gaisīgām efejām, kas apvijas ap manā potītēm un rokām un paceļ gaisā. Tas pats notiek ar Ledus Magoni.
Tu esi pārliecināta, ka viņas izturēs? draudzene bažīgi nodomā.
Cerēsim, sakniebju lūpas un skatos, kā no dažnedažādo krāmu aizsega iznāk mans tēvs, taču nez kāpēc mani tas neizbrīna.
Viņš meloja, bezkaislīgi secinu.
Tēvs pieiet pie būra un notupjas.
- Kur tu esi, mans mazputniņ? - viņš nodūdo un tad satrūkstas, pamanījis, ka Mīnas nav. Velnišķīgi pasmaidu un uzmanīgi noglaudu savu mīluli.
Tēvs pietrūkstas kājās un aplaiž skatu riņķī. Tad viņš dziļi ievelk nāsīs gaisu.
- Sjūzena, - viņš norūc un aizmetas prom.
Nolaižu mūs zemē.
Ejam atpakaļ, Ledus Magone uzsauc un tad dodas man pa priekšu...
- Hā, es taču teicu, ka pasniedzēja nav vainīga! - satiekoties ar Rītausmas Sidrabtauriņu un Līgano Dzirkstelīti, izsaucas mana labākā draudzene.
- Taču Mīna bija paslēpta Sārtās Cūkas vigvamā, - Ledus Magone ar garu pirkstu norāda uz zeltaino, paplūkāto putneli, kas, drebelīgi sabozies, joprojām atrodas manās plaukstās. Biju centusies iedod Mīnu Rītausmas Sidrabtauriņai, taču mana mīlule sāka nevaldāmi trīcēt un ķērkt, ka visas nolēmām, ka labāk Mīnai būs palikt pie manis, kamēr pāries šoka stāvoklis.
- Vai jūs nevarētu beigt strīdēties? - asi uzsaucu abām un draudzenes aizveras, pievēršoties Mīnai.
- Vai izlobīt vēl sēkliņas? - jautā Ledus Magone.
- Mīna negrib padzerties? - Rītausmas Sidrabtauriņa gādīgi pastiepj uz manu pusi ūdens trauciņu.
- Tu teici, ka Mīna ir fēnikss, - Līganā Dzirkstelīte domīgi novelk un es pagriežos pret viņu, taču meitene veras kaut kur tālumā, - vai bibliotēkā nevajadzētu būt kādai informācijai par fēniksiem? Tas ļautu mums uzzināt iemeslu, kāpēc viņu tavam tēvam tik ļoti vajag.
- Tiešām! - Rītausmas Sidrabtauriņa paķer savu vējjaku, - es aizskrienu līdz bibliotēkai!
- Vismaz miers no viņas, - Līganā Dzirkstelīte nopūšas un es iesmejos.
Piepeši vigvamā krīt tumša ēna un barga, pazīstama balss iesaucas: - Sjūzena Stīvensa.
Pasmaidu un nogrozu galvu, turpinot auklēt Mīnu, kas, izdzirdējusi mana tēva balsi, kļūst tramīga.
- Sjūzena Stīvensa, - tēvs mēģina vēlreiz un es saklausu mazliet neveiklu mīņāšanos pie vigvama, kas liecina par citu skatītāju klātesamību tur pat netālu, - vai nu tu nāc ārā vai arī es eju iekšā.
- Kādam ir jānorāda tā mūļa īstā vieta, - Ledus Magone nikni nogroza galvu un tad iziet laukā.
- Ar kādām tiesībām jūs piedraudat nākt manā vigvamā? - pēc mirkļa saklausu draudzenes aizkaitināto balsi, kuras tonis ir tik pat augstprātīgs, kā tad, kad meitenei bija bariņš blondu sekotāju.
- Tad pasakat, jaunkundz, manai meitai, ka vēlos ar viņu runāt, - tēvs tik pat vēsi atrauc.
- Kādai meitai? - gara acīm redzu Ledus Magoni ļauni pasmaidām un pavelkam uz augšu vienu uzaci.
Sadzirdu tēvu griežam zobus un, klusi nopūtusies, noslīdu no gultas. Ciešāk piespiežu sev klāt Mīnu un izeju no vigvama.
- Cik reizes tev teikt, lai liec mani mierā? - nikni norūcu, nostājoties aci pret aci pret tēvu. Viņa skatiens uzreiz piešaujas manam lolojumam, kas trīc un ar nagiem ir pieķēries man klāt.
- Nemaz neceri, - sagrozu plaukstas tā, lai noslēptu Mīnu un nikni paglūnu, - vēlreiz viņu nozagt tev neizdosies.
- Es varu jums noteikt veselu nedēļu Cīņas klubā, - tēvs to izmet tā, it kā tam jābūt kam ārkārtīgi šausminošam, un Ledus Magone nosprauslojas.
- Tu vari mums noteikt pat visu mūžu tur, - draudzene norūc, tikām es pamanu krietnu audzēkņu bariņu pie citiem vigvamiem.
- Ja tu vēlreiz kaut piedursi pirkstu Mīnai, - draudīgi saliecos uz priekšu, - tici man, es parūpēšos, ka no tevis nepaliks pāri nekas.
Uzmetu vēl pēdējo skatu tēvam un ieeju vigvamā.
- Viss kārtībā maziņā, - uzmanīgi izpinu Mīnu no sava džempera un nolieku uz gultas, - mēs neļausim vairs tev darīt pāri.
Kad no bibliotēkas apciemojuma ar krietnu grāmatu krāvumu atgriežas Rītausmas Sidrabtauriņa, Mīna jau daudz maz ir nomierinājusies.
- Nu? - visas izslejamies taisnāk, kad draudzene nosēžas uz gultas.
- Fēniksi ir maģiski, ārkārtīgi reti sastopami putni, kuru īpašniekiem ir tikpat kā neierobežotas spējas maģijā, - draudzene ber kā no grāmatas, - fēniksa spalvas padara gandrīz jebkuru mikstūru par noturīgāko līdzekli, tāpēc daudzi burvji, it īpaši melnie, dažreiz velta pat visu savu dzīvi, lai atrastu savu fēniksu, un, ja viņi to ir atraduši, tad... viņi darīs visu, lai paturētu putnu sev.
- Lai aizmirst! - es skaļi izsaucos un nikni savelku dūres, - Mīnu viņam dabūt tikai pār manu līķi.
- Pār manējo arī, - Ledus Magone tūdaļ piebalso.
- Un manu, - Līganā Dzirkstelīte un Rītausmas Sidrabtauriņa unisonā atsaucas.
Es paskatos uz savām draudzenēm un mēs, visas kā viena, apņēmīgi uzsmaidām viena otrai.
Tas arī ir sākums visam. Mīna tiek ņemta līdzi vienmēr un visur. Stundu laikā putns tup uz mana pleca un klusi klabina knābi. Visur, kur vien mēs ejam, mums pievēršas apkārtējo skatieni, uz kuriem es atbildu ar laisku smaidu.
Tēvs nepiepilda savus draudus un Cīņas klubā mēs piedalāmies vien kā skatītājas. Tiesa, ne vienmēr. To vilkaču skaits, kuri vēlas izaicināt mani uz cīņu, strauji pieaug. No sākuma es domāju, ka tas ir Mīnas dēļ, jo uzvara pār mani nozīmētu iespēju likumīgi savā īpašumā iegūt fēniksu, taču tad pēc kādas cīņas, es piegāju pie lielas plāksnes, uz kuras vilkači ir sarindoti pēc ranga, un gandrīz apkritu – mana vieta ir septītā no augšas.
- Nu tu dod! - Rītausmas Sidrabtauriņa piebiksta pie mana vārda, - vēl neviena vilkace nav tikusi tik augstu.
- Un Nāves Durklis vēl joprojām nav nokrities uz leju, - norādu uz pirmo vietu, kur, cik vien ilgi es atceros, gozējas Nāves Durkļa vārds, taču pagaidām es esmu pieprasītāka pat par viņu.
- Kā viņi seko līdzi visām izmaiņām? - Līganā Dzirkstelīte nogroza galvu.
- Viņi neseko, - atbild Ledus Magone, - to visu padara senču maģija, jo parastam vilkacim smadzenes ātri vien saietu uz īso, ja viņš censtos apkopot visus cīņu iznākumus, kas nepavisam nav atkarīgi no izcīnīto cīņu skaita. Ir daudzi citi faktori – laiks, ātrums, pieeja un citi.
- Skaidrs, - novelku skatoties kaut kur prom. Tad sastopu tēva apmāto skatienu, kas lūkojas vien uz Mīnu. Žigli noņemu putnu no pleca un pievēršos draudzenēm, - kā jūs domājat, ko viņš perina?
- Nezinu, - Rītausmas Sidrabtauriņa saka un atskatās, - taču tam ir jābūt kam nopietnam. Pagājušas taču gandrīz divas nedēļas. Mums ir jābūt gatavām uz visu.
- Tieši tā, - Ledus Magone piepeši ko atceras, - Karls teica, ka pēc vakara rituāla pie viņu ezera krasta tiek rīkota ballīte. Mēs esam ielūgtas.
- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Rītausmas Sidrabtauriņa pasmaida un tad sāk domāt, - pie ezera tu teici? Tad mums vajag peldkostīmus. Netaisos vēlreiz viņus pagodināt, peldoties apakšveļā.
Skaļi iesmejamies un tad aizmetamies uz vigvamu...
