Sveiki, spoki un spocenes!
Klāt jaunā nodaļa manam gardarbam.
Ceru, ka patiks.
Jau iepriekš sorry par kļūdām.
Ja ir kādi ieteikumi, atsauksmes vai kritika - droši rakstam komentārā :)
Negribi kko pajautāt - http://ask.fm/crazyspirit
...
Negaidīts atklājums
No rīta pie vigvama mani sagaida Rēgu Vulkāns.
- Tu gaidītu mani arī tad, ja es atkal pamatīgi aizgulētos? - painteresējos, sabužinādama puiša matus.
- Un kā tu domā? - Rēgu Vulkāns atbild ar pretjautājumu.
Līdz pirmajam raga pūtienam klīstam pa skolas teritoriju, sadevušies rokās. Beigu beigās nākas atvadīties un es dodos uz pirmo stundu, ko vada mans tēvs.
Ieejot vigvamā pamanu, ka tēvs zem galda groza sīku samta kastīti, kurā iekšā ir kaut kas zeltīts.
Man aizcērtas elpa, pēdējā laikā tas notiek pārāk bieži un es stīviem soļiem aizeju līdz savam galdam.
- Tik pat labi kāds varēja pasniedzējai tos auskarus uzdāvināt...
- Mī un žē! Kurš pie pilna prāta esošs vilkacis, zagtu putnu, lai pagatavotu auskarus...?
Atsaucu atmiņā daļu no vakardienas dialoga starp Ledus Magoni un Rītausmas Sidrabtauriņu.
“Samīlējies muļķis, kurš grib iepriecināt mīļoto” tāda, lūk, ir atbilde!
Samirkšķinu plakstiņus, lai neļautu niknām asarām noritēt pār vaigiem.
Pēc mirkļa vigvamā ierodas arī Rītausmas Sidrabtauriņa, kas uzmet man vienu skatienu un tad piesardzīgi pavaicā: - Šoreiz tu taču netaisies ģībt?
Papurinu galvu un nenolaižu skatienu no mazās samta kārbiņas, kas, atskanot trešajam raga pūtienam, nonāk uz pasniedzēja galda.
Visu stundu sēžu kā statuja, nenovēršoties no kastītes kā vanags no medījuma.
Pēc stundas pieeju pie pasniedzēja, kas izskatās patīkami pārsteigts, ieraugot mani.
- Sveika, Sjūz... - tēvs iesāk, taču es strupi viņu pārtraucu.
- Kur tu to dabūji? - samiedzu acis šaurās spraudziņās.
- Ko tad? - viņš nesaprot.
Paķeru kārbiņu, ko visu stundu biju paturējusi acīs un tik strauji atrauju vaļā, ka atlūzt vāciņš.
- Šo, - izgrābju no kastītes laukā smalku zelta spalvu tievā ķēdītē. Šādi tas pat izskatās pēc prasmīgi darināta piekariņa.
- Uztaisīju, - tēvs nesaprot iemeslu manam niknumam, - ja tu vēlies, tad vari...
- Kur ir Mīna? - nošņācu starp sakostiem zobiem.
- Kas, lūdzu? - viņš pieklājīgi pārvaicā un manī uzpludo aizkaitinājums. Pārlecu pāri galdam, nogāzdama tēvu zemē un pieķeros viņam pie rīkles.
- Kur ir mans putns? - drebēdama, jautāju, - Ko tu ar viņu izdarīji?
- Tas fēnikss ir tavs putns? - atlauž manus pirkstus un uzslejas sēdus, - bet tie nekad nevienam...
- Kur ir Mīna? - uzreju.
- Vakar aizlaidās, kamēr biju neuzmanīgs, - tēvs atzīstas, acīs iedegoties nelielām raizēm.
Pielecu kājās un straujiem soļiem dodos uz izeju.
- Sjūzij, pagaidi, - tēvs sauc, - tu nevari tā vienkārši ņemt un novērsties no sava tēva!
Apmetos riņķī un atņirdzu zobus, ļaujot izlauzties niknam rūcienam.
- Tu nevari tā ņemt un novērsties no sava tēva, - izbolu acis, izmēdīdama viņu, - kurš no mums novērsās no savas ģimenes? Kurš astoņus gadus nelikās par to ne zinis?
- Sjūzij, tas...
- Kurš atļāvās sabrucināt drošās pasaules ilūziju? Kurš panāca, ka astoņus gadus vecam bērnam nācās uzņemties rūpes par visu, jo viņa māte vienkārši bija pārāk salauzta, lai varētu to darīt? - karstas asaras izlaužas no manu acu kaktiņiem un tek pār vaigiem, - Kurš no mums aizmirsa par savu ģimeni un sāka satikties ar kaut kādu stulbu, sarkanu pūdeli?
- Sjūzena Stīvensa! - tēvs piepeši bargi izsaucas. Pareizi, jāaizstāv sava mīļotā! - Emmai ar to nav nekāda sakara. Tu nevarēsi tā turpināt uzvesties, esmu tavs tēvs...
- Mans tēvs pirms astoņiem gadiem nomira autokatastrofā! - spalgi iekliedzos, ļaujot visam gāzties ārā no sirds, - Mans tēvs nekad nebūtu darījis pāri dzīvai radībai! Mans tēvs nekad nebūtu pievērsies melnajai maģijai! Mans tēvs nekad nebūtu pametis ģimeni citas sievietes dēļ!
Tēva šokētā sejas izteiksme sniedz man sāju gandarījumu.
Pirms izeju no vigvama, atskatos atpakaļ un salti nosaku: - Nekad turpmāk nesauc mani ne par Sjūzenu, ne par Sjūziju. Esmu Vilkace Sjū un ar tevi man nav nekā kopīga.
Svaigs gaiss ļauj man nomierināties un es tagad jūtos daudz labāk, kad esmu izkliegusi visu, kas uz sirds.
Līdz vilkaču kulturoloģijas vigvamam jau esmu savākusies un manā sejā ir atgriezusies agrākā bezrūpības izteiksme.
- Kāpēc raudāji? - Rītausmas Sidrabtauriņa vaicā, uzmezdama vienu vienīgu skatienu manām apsarkušajām acīm. Pāris vārdos izstāstu draudzenei par strīdu.
- Paga, - draudzene uzķer vienu teikumu par Mīnu, - mūsu mazulīte bija pie tava tēva?
Strauji pamāju ar galvu.
- Viņa ir fēnikss, - domīgi pakasu aiz auss, - un viņa ir aizlaidusies no tēva.
- Kāds viņu ir pārķēris, - Rītausmas Sidrabtauriņa burtiski nolasa manas domas, - Mīna uzreiz būtu atlaidusies pie kādas no mums.
- Vilkace Sjū un Rītausmas Sidrabtauriņa! - piepeši iesaucas Ziemeļu Debestiņa un mēs kā dzeltas paceļam galvas, - Vai jūsu rīcībā ir interesantāka informācija par manis stāstīto?
Abas piesarkstam un papurinām galvu. Pārējo stundas daļu Rītausmas Sidrabtauriņa čakli pieraksta pasniedzējas stāstīto.
Pēc vēl vienas garlaicīgas bioloģijas stundas satiekos ar Ledus Magoni, lai dotos uz zvaigžņu mācību. Pa ceļam klusi izstāstu draudzenei jaunumus.
- Vismaz Mīna vēl ir dzīva, - Ledus Magone atviegloti novelk, - tas ir galvenais.
Zvaigžņu mācībā mēs turpinām tulkot senās zīmes, Sārtās Dzeloņcūkas Emmas modrās acs pavadībā. Viņa palīdz tiem, kuriem īsti neveicas ar īstā šrifta atrašanu un zīmju saprašanu.
Kamēr pasniedzēja neskatās uz mani, es nīgri vēroju viņas zeltainos auskarus.
Pēc stundas, kad visi izklīst, lai dotos pusdienot, Ledus Magone man iegrūž dunku sānos un savelk seju bēdīgā grimasē.
- Mis Emma? - draudzene klusi pajautā un pasniedzēja pagriežas, lai pārsteigti mūs uzlūkotu.
- Jā? - Sārtā Dzeloņcūka Emma pienāk mums tuvāk, - vai jūs netaisieties doties pusdienās?
- Mēs vispirms gribētu ko pajautāt, - Ledus Magone žēlīgi novelk, - jūs taču protat ar maģijas palīdzību atrast pazudušas lietas? Ak, sakiet, ka protat!
Gandrīz ieplešu acis, brīnoties par to, kur Ledus Magone iemācījusies tik labi tēlot.
- Tā, varu mēģināt, - pasniedzēja atplaukst un uzsēžas uz viena no galdiem, - kas jums pazudis?
- Zelta... ēēē... - Ledus Magone saminstinās un tad uzmet man skatienu, kas skaidri sauc palīgā.
- Medaljonu, - nopūšos un izbolu acis, lai izskatās, ka draudzenei šis vārds nekādi neturas prātā.
- Jā, medaljonu, - meitene sparīgi pamāj ar galvu un tad pievēršas pasniedzējai, - tas ir ovāls un uz tā attēlota ūdenī sēdoša nimfa, virs kuras puslokā ir izkārtota trīs zvaigznes.
Atceros, ka šādu medaljonu kaut kur esmu manījusi.
- Tā ir mana vienīgā piemiņa no mammas, - Ledus Magone izstiepj apakšlūpu un raudulīgi novelk.
- Tā, - pasniedzēja aizver acis un izstiepj rokas, - cieši domā par pazudušo lietu!
Tas nenākas grūti, jo Mīnu redzu acu priekšā bez maz vai visu laiku. Piepeši telpu piepilda zeltīta migliņa, kas tievā grīstīte aizvijas uz vigvama vienu galu.
Tad, lūk, kas ir pārķērējs!
Iekniebju Ledus Magone rokā un nemanāmi norādu, lai meitene lūkojas uz otru pusi.
- Tā, tagad tev vajadzētu redzēt zelta miglu, kas aizvijas projām, - pasniedzēja atver acis un viegli pasmaida, - tā pagaisīs pēc kādas stundas.
- Ak, paldies jums, mis Emma, - Ledus Magone pēkšņi apskauj pasniedzēju un tad, dedzīgām acīm, pievēršas man, - nāc, Sjū, tagad mēs noteikti atradīsim to zelta... ēēē...
- Medaljonu, - izpalīdzīgi atsaku un tad sekoju draudzenei.
Tiklīdz esam laukā no vigvama, Ledus Magone pagriežas pret mani un neizpratnē pavaicā: - Kas tev ir prātā?
- Domā, tas nebūs aizdomīgi, ja mēs dosimies taisnā ceļā uz viņas kambari? - pavaicāju, - Labāk pagaidām līdz viņa aiziet pusdienās un tad dodamies pakaļ Mīnai?
- Un kā, tavuprāt, to mēs varam izdarīt? - Ledus Magone piesit pie deniņiem, - Vai tu neklausījies, ka Sārtā Cūka teica, ka visās malās viņai ir burvju acis, kas novēro visu?
Piesarkstu, saprazdama, ka tagad pasniedzēja uzzinās arī par manu glūnēšanu visas stundas garumā. Ceru, ka viņa to norakstīs uz greizsirdību, ka viņai ar manu tēvu ir tik siltas attiecības.
Mazliet apdomājos un tad parauju draudzeni aiz vigvama, kur neviens mūs nevar novērot.
- Šim vajadzētu līdzēt, - saķeru draudzenes roku un mirkli koncentrējos kā toreiz, kad gribēju iekļūt svešu vilkaču pamatīgi apsargātajā pilī, lai glābtu Ledus Magoni.
Atverot acis, pametu skatu uz kājām. Tā ir caurspīdīgas.
- Kā? - no nekurienes atskan balss.
- Tā ir daļa no manām spējām, - atbildu, - paklau, labāk sazināmies domās, jo šitā var pievērst sev nevajadzīgu uzmanību.
Vilkace?! pirmo reiz pēc tik ilga laika cenšos sasaukt garu, kas, man par brīnumu, atsaucas gandrīz uzreiz.
Jā, Sjū, Vilkace garlaikoti novelk un tad atskan viegla zumēšana, kas liecina, ka man ir pieeja saziņai ar Ledus Magoni.
Gatava? vaicāju.
Nē, meitene atbild un tad rauj mani sev līdzi.
Pasniedzējas vigvamā vairs nav, taču zeltītā migliņa joprojām vijas vigvamā dziļumā līdz raibam pārklājam, kas nodala mācību vigvamu no pasniedzējas kambara.
Abas klusi aizlavāmies līdz pārklājam un, nemanāmi aizslīdam aiz tā. Manam skatienam paveras vispārblīvētākā telpa, kādu vien esmu redzējusi.
Oho! nodomā Ledus Magone.
Nāc! Pamanu zelta miglas grīsti un sekoju tai. Mēs uzmanīgi laipojam starp dažnedažādajiem priekšmetiem, kuriem pat nevar atrast nosaukumu. Manu uzmanību piesaista draudīgi melns zizlis ar smalku, pērļbaltu vijumu, taču tad es izdzirdu vārgu čiepstu un metos tālāk.
Mīna ir ieslēgta būrī un manas mīlules paskats ir bēdīgs. Vietām trūkst dažu raibāko spalvu un dažas spalvas izskatās apgrieztas ar neasām nagu šķērītēm.
Nometos ceļos pie Mīnas būra un pastiepju caurspīdīgu pirkstu starp restēm, lai noglaudītu putnēna galvu. Mīna uzreiz kļūst modra un, šķiet, ka viņa mani redz pat cauri burvestībai.
Mēģinu saliekt restes, taču tās ir pārāk nepakļāvīgas.
Ļauj man, Ledus Magone nometas man blakus un viņas domās es redzu, ka meitene piekļauj plaukstas būrim un izsauc savu elementu. Pēc brīža meitene saliec restes un uzmanīgi izceļ Mīnu laukā.
Pastiepju rokas pretim savai mīlulei un Ledus Magone, man viņu atdod. Uzreiz piekļauju putnēnu sev klāt.
Man par pārsteigumu, arī Mīna kļūst neredzama. Putnelis man vārgi cenšas ieknābt un es noglaudu tā paplūkāto galvu, vērodama, kā Ledus Magone, akurāti novieto restes to agrākajā stāvoklī. Tad mēs pieceļamies kājās un pagriežamies, lai ietu.
Zelta migliņa ir pazudusi un nu vairs nav zināms, kurā virzienā ir izeja. Tā var būt gan pa labi, gan pa kreisi, gan uz priekšu, gan atpakaļ.
Visas trīs iztrūkstamies, kad izdzirdam soļus, kas nesteidzīgi nāk mūsu virzienā.
Strauji apgriežos ap savu asi un nobālu, saprazdama, ka mūsu īstā izeja ir doties pretim nācējam...
