Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Jaunās dzīves pirmais rīts
Pamostos līdz ar saullēktu. Ugunskura otrā pusē vēl klusi šņākuļo Rītausmas Sidrabtauriņa. Izstaipos un pieceļos kājās. Klusi, lai nepamodinātu Rītausmas Sidrabtauriņu, izlavos laukā.
Debesis krāsojas oranžīgi sārtas un milzīgi, balti gubu mākoņi tās padara nevainojamas. Nolemju doties īsā rīta skrējienā. Šur tur jau manāmi daži vilkači, kas vairs (vai varbūt vēl) neguļ.
Gaiss ir tīrs un svaigs, un es jau pēc dažām minūtēm esmu pilnībā pamodusies.
- Labrīt, Vilkace! - mani pasveicina kāda sieviete un es tik strauji nobremzēju, ka paklūpu.
- Flo! - priecīgi izsaucos un apskauju vilkaci. Vēja Dziesma Flo iesmejas.
- Kā gulēji?
- Tīri labi, - pasmaidu un atbildu. Tad iedomājos par kaut ko, - Flo?
- Mhm, - sieviete pievērš savas gudrās acis man.
- Kāpēc vakar, kad Vecajo padome izlasīja manu vārdu, visi tik dīvaini saskatījās?
Flo nopūšas, tad man uzsmaida un aicina apsēsties pie sava vigvama.
- Man jau bija tāda sajūta, ka tu to pavaicāsi, - tad viņa kļūst nopietna, - mūsu vēsturē ir vēl tikai viens tāds gadījums, ka vilkacis saucies vienā vārdā. Pirms sešdesmit gadiem tepat mežā kāda vilkace atrada mazu meitenīti. Viņa atnesa to uz šejieni un parādīja to Vecajo padomes virsaitim. Tas apskatīja bērnu un nolēma, ka nav jēgas viņu pārvērst, taču vilkace spriedumam nepadevās. Viņa lika vietā ļoti senu un sarežģītu burvestību, kas gādātu par meitenes drošību un spēju pārvērsties. Sieviete gāja bojā. Pēc tam pārējā padome nolēma, ka meitenīte ir jāpatur un jāizaudzina.
Paliecos mazliet uz priekšu, jo šis stāsts ir tik aizraujošs.
- Nākamajā Jaunvārdu rituālā meitene ieguva vārdu Vilkace. Bērns ātri auga un mācījās. Meitene neskatoties uz visiem aizrādījumiem, devās uz mežu, kur pavadīja brīvo laiku. Tajā laikā mums ļoti bieži uzbruka siteoni.
- Kas tie tādi?
- Siteoni arī ir maģiskas būtnes, taču, atšķirībā no mums, viņi nav spējīgi doties ārpus Detromas – mūsu pasaules robežām. Tātad, Vecajo padomes virsaitis, tas pats, kas reiz bija gatavs atdot mazo Vilkaci nāves ķetnās, vienu dienu devās uz mežu. Tur viņam uzbruka siteoni. Virsaitis būtu gājis bojā, ja ne tuvumā nebūtu Vilkaces. Meitene vēl nevarēja pārvērsties, bet viņai izdevās apsteigt siteonus veiklībā un viltībā. Kopš tās reizes virsaitis ne reizi neieminējās par to, ka Vilkaci vajadzētu izslēgt no viņu vidus. Meitene ātri visu apguva un drīz vairs nebija neviena, kas pat pārvērties spētu viņu pieveikt...
Flo nopūšas un turpina stāstu:
- Tad siteoni nolēma uzbrukt un iznīcināt mūsu cilti. Viņi izvēlējās ļoti veiksmīgu laiku – pāris stundas pirms saullēkta. Daļa vilkaču vēl gulēja, citi vēl bija pārāk samiegojušies. Un tad pēkšņi iebruka vairāki simti siteoni. Viņi nogalināja visus pēc kārtas. Ciltij nebija laika organizēt vienotu cīņu. Katrs cīnījās par sevi... un krita. Kad cerības jau bija zaudētas, no sava vigvama izrāpās Vilkace. Viņa vēl bija samiegojusies, taču, kad pamanīja postažu sev apkārt, viņa iedegās niknumā. Meitene pārvērtās un siteoni sāka krist kā nopļauti. Pēdējais palika siteonu vadonis. Ciņa bija ilga un nežēlīga, tomēr galu galā uzvaru guva Vilkace. Taču gūtās brūces bija pārāk nopietnas un arī viņa mira. Desmitgadīgs bērns izglāba mūs visus.
Mans žoklis droši vien pa šo laiku bija atkāries līdz zemei. Neticami! Vismaz tagad zināms, kāpēc Vecajo padome tik dīvaini saskatījās. Viņi noteikti bija dzīvojuši arī tajā laikā, kad mita Vilkace. Daži varētu pat būt bijuši viņas draugi.
- Labi, - Flo man uzsmaida, - teci nu brokastot! Tiksimies stundās.
Pavisam apjukusi aizvelkos atpakaļ uz savu vigvamu, kur mani sagaida sašutusi Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Un tā skaitās draudzene?! - viņa burkšķ, - iet rīt un pat mani nepasauc.
- Es vēl nebiju brokastīs, - aizstāvos.
- Kur tad? - draudzene samiedz acis, - nesaki, ka tu atkal meklēju kašķi kaut kāda karekļa dēļ.
Tagad es sašutusi palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Labi, labi, - viņa aizstāvoties paceļ rokas, - tu man vēlāk visu izstāstīsi, bet tagad gan ejam ēst...
