Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Saķeršanās
- Ko mēs te darām? - Rītausmas Sidrabtauriņa nemierīgi trinas. Mēs jau kādu pusstundu vigvama aizsegā gaidām, kad sešu meiteņu bars beigs vakariņot.
- Es jau tev teicu – es gribu dabūt to medaljonu, kas ir barvedei, - atsaku, nenolaižot acis no spīdīgās mantiņas meitenes kaklā. Patiesībā būt par vilkaci ir tīri labi, jo redze ir asāka un ilgāk var mierīgi nostāvēt uz vietas, koncentrējoties vienam mērķim.
- Kam tev to? - nesaprot Rītausmas Sidrabstariņa.
Nopūšos. Tai meitenei laikam nu gan ir caura atmiņa.
- Tas ir manas draudzenes Diānas, - atbildu.
- Tas bija tavas draudzenes Diānas medaljons, - Rītausmas Sidrabtauriņa izlabo un man iesāpas sirds, - viņas vairs nav.
- Tad es gribu to medaljonu kā piemiņu no viņas, - atrūcu, taču Rītausmas Sidrabtauriņu tas nenobiedē.
- Un ko tu domā darīt? Vienkārši pieiet un pavaicāt: “Ai, tas ir manas mirušās draudzenes medaljons. Vai tu, lūdzu, man viņu neatdotu kā piemiņu no viņas?” Nedomāju, ka tā tu dabūsi to mantiņu.
- Lūdzu, varētu paklusēt? - pajautāju. Meitenes ir beigušas vakariņot un dodas tieši manā virzienā.
- Paklau, ir pēdējais laiks pārdomāt, - Rītausmas Sidrabtauriņa parausta mani aiz jakas kapuces.
Papurinu galvu un turpinu vērot nācējas. Kad viņas no vigvama šķir aptuveni desmit soļi, pačukstu Rītausmas Sidrabtauriņai: - seko man!
Skaļi sāku klāstīt:
- Nē, nopietni – tad kad viņš toreiz paskatījās uz mani, man pilnīgi nelabi palika. Iedomājies, ko šis pēc tam sacīja?
Esmu šķietami pilnīgi pievērsusi uzmanību Rītausmas Sidrabtauriņai, taču ar acs kaktiņu noskatu meiteņu barvedi un šķūrēju tieši viņai virsū.
- Ēēē, Vilkace! - draudzene man brīdinoši uzsauc un nākamajā mirklī es spēcīgi uzgrūžos virsū savam mērķim. Mēs abas nokrītam zemē.
- Ak, piedod, piedod, piedod! - tēlotās šausmās saku, - vai tu nesavainojies? Ei, šito lietiņu es pazīstu.
Pagrozu pirkstos medaljonu un tik tikko izvairos no meitenes zobiem.
- Novāc knaģus, tas ir mans! - viņa uzrūc.
- Domāju, ka vairs ne ilgi, - mīlīgi pasmaidu un satveru medaljonu ciešāk, pavelkot to uz savu pusi. Smalkā sudraba ķēdīte pārplīst.
Meitene draudīgi ieņurdas un atsviež mani sānis. Paripoju pāris metrus tālāk un pietrūkstos kājās. Arī meitene pieslejas kājās, taču vairs jau nu ne cilvēka izskatā. Viņa ir pārvērtusies par vilku. Gaišā, pelēcīgā spalva ir draudīgi saslējusies, acis zvēro niknumā.
“Nu gan ir dimbā,” smalka balstiņa atkal ierunājas manā galvā. Ieslidinu medaljonu kabatā un sagatavojos uzbrukumam. Dzīslās izplūst adrenalīns.
Vilcene metas man virsū.
Nogaidīt... palikuši vien trīs soļi, līdz manīm.
Nogaidīt... attālums samazinājies līdz diviem soļiem.
Nogaidīt... viens solis. Vilcene palecas un atiež zobus. Sidrs sitās tik strauji kā putns, kas vēlas tikt brīvībā.
Tagad! Pieliecos un metos sāņus pa labi. Pretinieces zobi draudīgi nokrakšķ, saķerot vien tukšu gaisu, ne manu galvu. Paskrienu pāris soļos uz priekšu, tālāk no vilcenes.
Šajā brīdī sajūtos tik mierīga, ka pat smiekli uznāk – jā, mana pretiniece ir stiprāka un straujāka, taču es esmu gudrāka. Es varu izvairīties no uzbrukumiem. Tiesa gan, cik ilgi man tas izdosies, es nezinu.
Vilcene sagatavojas nākamajam uzbrukumam. Atkārtoju to pašu triku, ko iepriekšreiz.
Trešajā reizē, vilcene domā, ka būs gudrāka un lēcienā pagriež galvu sānis, taču es izmūku pa otru pusi.
No nākamā uzbrukuma izvairos vienkārši pieliecoties.
Kaut kur man uzgavilē Rītausmas Sidrabtauriņa un sajūtos daudz drosmīgāka nekā esmu patiesībā.
Pretiniece šķiet mazliet apjukusi un aizkaitināta. Viņa atkal metas virsū. Es dziļi ievelku elpu un skrienu vilcenei pretī. Tad nometos uz muguras un izslīdu zem pretinieces pavēderes.
Nākamajā reizē vilcene nomērķē nevainojami. Saprotu, ka, lai izvairītos steidzami jāizdomā, kaut kas jauns. Mēģinu iedomāties vilcenes vietā vidēji augstu mūri, kam jātiek pāri.
“Lūdzu, lūdzu,” drudžaini domāju, “kaut šitā sasodītā ābola zagšana no kaimiņiem tagad atmaksātos!”
Vilcene metas virsū zemu pieliekusies un tajā pašā laikā gatava lekt. Metos viņai pretī. Tikai tagad ievēroju, ka skrienu ātrāk, nekā normālam cilvēkam pieklātos.
Pretiniece atpleš žokli un pieliec galvu, ko es savukārt izmantoju. Ar abām rokām cieši atspiežos pret vilcenes galvu un lecu pāri. Nākamajā mirklī apjēdzu, ka šim mūrim ir arī pakaļkājas. Tās spēcīgi iesper man pa ribām un es pakrītu. Galvā smagi sāk pulsēt asinis.
Virs manas sejas parādās vilcenes izsmējīgais purns. Mana nāve nebūs ātra un nesāpīga, tā būs lēna un mokoša. Tas ir spriedums, ko izlasu tumšajās acīs. Vilcene atpleš žokli un liecas pie mana kakla.
Nākamajā mirklī atskan negants rēciens un pretinieci malā pasit šokolādes brūns spalvu kamols. Apveļos uz vēdera un pieceļos kājās. Tālāk cīkstās divi vilkači. Man par prieku, virsroku gūst mans glābējs. Viņš purina vilceni aiz skausta un nikni rūc. Tad atlaiž viņu vaļā. Vilcene paslīd un pakrīt. Tad pieraušas kājās un uzmet ilgu, naidpilnu skatienu man un aizskrien. Pārējās meitenes seko barvedei.
Tumšais vilks kādu laiciņu noskatās tur, kur pazuda mana pretiniece un tad pagriežas pret mani un piesoļo klāt.
Man aizsitas elpa.
Šokolādes brūna spalva, gaiši zilas, spožas acis un zobu nospiedumi kreisajā ausī – domāju, ka šāda kombinācija var būt tikai vienam vilkacim...
