Vilkace 50.nodaļa12

Smejies vai raudi, bet šim stāstam ir pienācis gals!

Lasi un izbaudi!

Atsauksmes, iebildumi, ieteikumi - komentārā!

...

Epilogs

Izlienu cauri, efeju aizsegtajai, alai. Saklausot ūdenskrituma nomierinošo, nemainīgi dunošo skaņu, pasmaidu – ir lietas, kas neatkarīgi no apstākļiem nemainās.

Satraukti sāka vidžināt putns un es pagriežos, lai redzētu, kā uz savām mazajām, vārgajām kājiņām pie manis klunkurē Mīna.

- Sveika, maziņā, - izliecu lūpas smaidā un pastiepju putnēnam pretī plaukstu. Mīna priecīgi čiepst un ieknābj man pirkstā.

- Esmu atpakaļ, - paceļu plaukstu un ar degunu pieskaros Mīnas oranžajam knābītim, - esmu atpakaļ, mazā.

Nākamajā mirklī man nākas sarauties, jo putnelis man spēcīgi ieķēra degunā.

- Au, - iesmējos un ar brīvo roku paberzēju savu snurķi.

Tad pieceļos un dodos atpakaļ uz apmetni, kur tiek iznīdēti siteonu līķi. Kad gāju prom, Ledus Magone, ar milzīgu sajūsmu savās rozā acīs, pielaida tiem uguni.

Tagad apmetne ir tīra un sakopta. Vienīgais, kas liecina par cīņu, ir asais siteonu smārds gaisā un svaigās kapu kopiņas meža malā.

- Skaisti vai ne? - Ledus Magone nostājas man blakus. Izskatās, ka dedzināšana meiteni ir sava ziņā uzlādējusi. Rozā acis spulgo kā zvaigznes visskaidrākajās vasaras debesīs.

Pamāju ar galvu un pastiepju tuvāk meitenei Mīnu, kas nemierīgi groza galvu. Ledus Magone pieliecas un pabužina putnēna galviņu.

- Radās, esam piebeiguši viņus pavisam, - Ledus Magone paskatās uz mani, - ja tie... - meiteni pārņem vieglas trīsas un viņa teikumu nepabeidz.

Mīna klusi un satraukti iečivinās.

- Ja nogalinās gūstekņus, - meitene saņēmusies saka, - tad šeit siteoni būs izskausti.

Pamāju ar galvu.

- Aiziešu sameklēt Durkli, - iedodu Mīnu Ledus Magonei, - šaubos, vai Trigerāņi priecāsies par manu apciemojumu.

Meitene sāji pasmaida un es pamanu viņas acīs uzdzirkstam naidu pret šo cilti. Nevaru meiteni vainot – viņas vietā es jau sen būtu aizskrējusi atpakaļ un to vilkaču pili un nodedzinājusi līdz ar pamatiem.

Laipoju starp vigvamiem, uzķērusi Nāves Durkļa smaržu. Starp vienmuļā, taču spēcīgā siteonu smārda tā izceļas diezgan pamatīgi.

Nāves Durkļa pēdas aizvijas uz ziemeļiem.

Pirms apiet apkārt vigvamam uz mirkli saminstinos, taču tad speru atlikušos soļus.

Manam skatam paveras neticams skats – Nāves Durklis ir ieslēdzis savās skavās kādu meiteni, kuru tagad aizrautīgi skūpsta. Mirkli apjukusi stāvu un tad pamanu meičas garos, kastaņbrūnos matus un sirds apmet priekpilnu kūleni.

Skaļi, gaiši iesmejos un pāris atraujas viens no otra.

Paskatoties uz Rītausmas Sidrabtauriņas apjukušo un piesarkušo seju, smieklu vilnis uznāk ar jaunu sparu.

Tad, joprojām ķiķinādama, pieklunkurēju pie draudzenes un cieši viņu apskauju, ausī iečukstot aprautu “apsveicu!”

Smieklu pilnām acīm, pievēršos Nāves Durklim, kas nezina, ko darīt – priecāties vai triekt mani prom.

- Ja mana draudzene skries pie manis un sūdzēsies, ka dari viņai pāri, - ar pirkstu bakstu puiša krūtīs, kā uzsverot savu teikto, - mēs abi nopietni parunāsim!

Tad smaidīdama tā, ka smaids stiepjas no vienas auss līdz otrai, atstāju jaunizcepto pāri un dodos uzmeklēt savu otro pusīti.

Rēgu Vulkāns sēž savā vigvamā uz grīdas un, veiklajiem pirkstiem zibot, - pin salmu aproci.

Stāvu “durvīs”, jūtot, kā sirds pārvēršas mīkstā mīklas klucī.

Uz pirkstgaliem pielavos Rēgu Vulkānam klāt un vēroju puiša darbošanos.

Pēc brīža viņš sajūt manu klātbūtni un atgāž galvu. Vienu mirkli acis ir neliela pārsteiguma pilnas, taču tad atmaigst.

Pasmaidu un noslīdu blakus puisim uz zemes. Viņš nekavējoties apliek man ap pleciem roku un pievelk sev klāt, uzspiezdams uz deniņiem siltu buču.

Man ar to nepietiek!

Mazliet sašutusi palūkojos uz Rēgu Vulkānu, kura acis mazliet ieplešas, tad iesmejos un piespiežu savas lūpas viņējām un ieviju pirkstus puiša matos.

Atbilde uz skūpstu nav jāgaida, jo tā ir gluži automātiska.

Sirds gavilē, piepildot mani ar sajūsmu un laimi.

Laiks ļauties un izbaudīt mirkli. Pārējais, pārējais vairs nav svarīgi...

The END

(pirmajai daļai)

Neliels ieskats stāsta otrajā daļā – “Vilkace. Tumsas apņemtie.”

...Izvilkos no vigvama, gatava nākošajai, mācību pārpildītajai dienai. Kāpēc mācībām ir jānotiek sešas dienas nedēļā bez izņēmumiem?!

- Labrīt, Sjūzij! - atskan balss un mana sirds apmet kūleni.

Atspiedies pret kaimiņu vigvamu, stāv Rēgu Vulkāns – mans puisis. Viņa šokolādes brūnie mati ir nekārtīgi saspurojušies uz visām pusēm un apbrīnojami dzidri zilās acis ir bezgalīga maiguma pilnas.

- Labi, atstāšu jūs divatā, - iesmejas Ledus Magone un dodas tālāk viena, Mīnai šūpojoties uz kreisā pleca.

Pieeju draugam tuvāk un apskauju viņu. Apskāvienam seko skūpsts, kas sasilda mani līdz visiem sirds dziļumiem.

Tālumā atskan rags un es, atrāvusies no Rēgu Vulkāna, saviebjos.

- Es negribu iet uz stundām, - činkstu.

- Nu nesatraucies tik ļoti, - Rēgu Vulkāns smaidīdams piekļauj mani sevi tuvāk.

- Bet es gribu palikt ar teeevi, - uzmetu lūpu un puisis iesmejas.

Esmu patiesi sarūgtināta, kad esam klāt pie mācību vigvamiem.

- Tiekamies vēlāk, - Rēgu Vulkāns apskauj mani un dodas uz savu stundu.

Atskan otrais raga pūtiens un es, mazliet ieintriģēta ieeju vigvamā. Pirmā stunda ir vēsture, kuru mācīja Vēja Dziesma Flo, kas tagad ir pelnu čupiņa, kas izkaisīta pār visu pasauli.

Apsēžos savā vietā, pārsteigti nogrozot galvu, jo zināšanu pārņemtā Rītausmas Sidrabtauriņa vēl nav ieradusies.

Gandrīz ar trešo raga pūtienu, kas apzīmē stundu sākumu, klasē ieveļas arī mana labākā draudzene, skuju pilniem matiem un pietvīkušiem vaigiem. Apvaldu spurdzienu – Rītausmas Sidrabtauriņa, ja vien es un Ledus Magone viņai neuzspiestu pavadīt laiku arī ar mums un Mīnu, labprāt divdesmit četras stundas diennaktī spaidītos pa kaktiem un skūpstītos ar Nāves Durkli.

- Tu kavējies, - jautri aizrādu un draudzene pa jokam mani iedunkā. Tad meitene zibens ātrumā paķer divas baltas lapas un rakstāmo. Es jau vairs nepūlos stundās aut ko pierakstīt, jo labākā draudzene savus pierakstus, ar lielāko entuziasmu, izvērš pa mūsu abām lapām.

Klasē ienāk garš vīrietis platiem pleciem, ģērbies tumšā, pieguļošā džemperī un tikpat tumšos džinsos. Man sažņaudzas sirds, tikai nezinu kāpēc. Tā noteikti ir izskatījies kāds, ko pazīstu.

Mana atmiņa ir izstrādājusi ļaunu stiķi – es ar laiku aizmirstu visus mirušos cilvēkus, ja vien man klāt nav kādas piemiņas lietas. Tas nereti sagādā man lielas problēmas, ar kurām pēc tam ir grūti tikt vaļā.

Līdz ar visiem pieceļos kājās un jaunais pasniedzējs pagriežas riņķī. Viņam ir stūraina seja ar pareiziem sejas vaibstiem un mazliet saplacinātu degunu. Acis ir maigā, zeltaini brūnā tonī.

Manās smadzenēs atskan tāds kā klikšķis – šīs acis es pazīstu, jo, jo tā ir bijušas man klāt cik sen vien es spēju to atcerēties. Tās ir vērojušas mani, kad es mācījos braukt ar velosipēdu, kad uzsāku gaitas skolā, kad Ziemassvētkos neveikli skaitīju dzejoli pie eglītes un no rītiem, kad miegaini vilkos virtuvē, lai uzmeistarotu kārtējo daudzstāvīgo sviestmaizi.

Sirds sāk sisties neritmā un Rītausmas Sidrabtauriņa vaicājoši palūkojas uz mani, taču es skatos vien uz jauno pasniedzēju un jūtu, kā zem kājām sāk līgoties zeme.

- Tēt?! - neskaidri nomurminu vai noburkšķu, vai nočukstu... Nesaprotu, kā izdvešu šo trīs burtu kombināciju, jo pasauli ieskauj negaidīta tumsa...