local-stats-pixel fb-conv-api

Vilkace 4.nodaļa3

71 0

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Vakariņas

- ...un tad es domāju: “Nedod Dievs, ka es tiktu pie vārda Treknā Mežacūka”! Zini, mums te ir viena tāda...

Rītausmas Sidrabtauriņa vārās bez apstājas. Pēc vārdu iegūšanas rituāla man šķita pilnīgi loģiski pagaidīt to meiteni un Rītausmas Sidrabtauriņai šķita pilnīgi loģiski uzsākt sarunu tā, it kā mēs būtu senas draudzenes. Pēdējās desmit minūtēs es ne reizi nebiju tikusi pie runāšana, jo manai jaunajai draudzenei sīki un smalki viss bija jāapraksta.

- ...taču, kad tas vecais vīrs nosauca manu jauno vārdu, es gandrīz saļimu no atvieglojuma.

- Kā tu domā, kāpēc Vecajo padome tik dīvaini saskatījās, kad izlasīja manu vārdu? - kaut kā izdodas iestarpināt.

- Nezinu, - Rītausmas Sidrabtauriņa parausta plecus, - cik es esmu dzirdējusi, pārsvarā vilkaču vārdi sastāv no divu vai triju vārdu kombinācijas...

Nopūšos un pārgriežu acis.

- Lieliski. Tieši to man vajadzēja, lai visi man pievērš uzmanību neraksturīga vārda dēļ, - noburkšķu.

Draudzene līdzjūtīgi paklapē pa muguru.

- Neraizējies, tev jau tā visi pievērsīs uzmanību. Daļai vilkaču jau ir zināms, ka tu nogulēji aptuveni trīs dienas.

- Un tas nebūt nav normāli? - saviebusies pavaicāju.

Kāpēc gan mani neizbrīna tas, ka Rītausmas Sidrabtauriņa papurina galvu?

- Vispār – uz kurieni mēs ejam? - mainu sarunas tematu.

- Ēst, - Rītausmas Sidrabtauriņa to paskaidro tādā tonī, it kā tas būtu jāsaprot katram bērnam, - vai tad tev jau galvai nevajadzētu griezties uz riņķi no izsalkuma?

Tik tiešām, kā iedomājos par ēdienu, vēders skaļi ierūcas. Rītausmas Sidrabtauriņa iesmejas.

- Nu re, - viņa nosaka un norāda uz laukumu mazliet tālāk, - Austrumu placis. Visi, kuri nedodas medībās uz mežu, maltītes ietur šeit.

Austrumu placis ir gandrīz tikpat liels kā Rituālu aplis. Ļoti lielu atšķirību rada tas, ka Austrumu placī deg neskaitāmi daudz mazu ugunskuru ap kuriem palēnām pulcējas vilkaču bariņi.

- Nekad neaizņem ugunskuru labajā stūrī, - Rītausmas Sidrabtauriņa pamāca.

- Kāpēc? - ziņkārīgi pavaicāju.

- Tas skaitās Nāves Durkļa bara ugunskurs. Šajā sakarā vēl viens ieteikums – nekad netrāpies viņu ceļā. Vēl vakar viņi nomušīja vienu jauniņo. Viņš tā arī netika pie vārda.

- Tu gribi teikt – nogalināja? - šausmās acīs pārvaicāju, - vai tad tas nav pretlikumīgi?

- Mēs vairs neesam cilvēki., - Rītausmas Sidrabtauriņa paskaidro. Mēs vadāmies pēc dzīvnieku pasaules noteikumiem: tev kāds traucē – vienreiz brīdini, otrreiz pārmāci!

- Un tev tas šķiet normāli? - paprasu.

- Kamēr tas neskar mani, viss ir ok, - draudzene parausta plecus.

- Gana nopietnu sarunu, - viņa pievērš manu uzmanību tam, ka esam pie lielas akmens plāksnes Austrumu plača vidū, kas nokrauta ar dažādiem ēdieniem, - ņem cik vien spēj panest un apēst!

Paņemu vienu koka dēlīti (šķīvji nekur nav atrodami) un uzlieku uz tā lielu kaudzi kartupeļu un dārzeņu, kamēr Rītausmas Sidrabtauriņa savācas daudz jēlas gaļas. No dzērieniem abas paņem lielu koka krūku piena un dodamies pie brīva ugunskura.

- Kā tu vari ieēst jēlu gaļu? - pavaicāju, kad ap dūšu metas šķebinoši, skatoties kā Rītausmas Sidrabtauriņa burtiski rij vienu jēlu gaļas gabalu pēc otra.

Draudzene uzmet man aizbildniecisku skatienu un noknibina gabaliņu gaļas un pastiepj to man.

Es saviebjos un paraujos tālāk.

- Nu beidz, - Rītausmas Sidrabtauriņa pavicina gaļas gabaliņu, - tu esi vilkace vai bailule zālēdāja?

Draudzene smejas un purina gaļu man pie deguna tā, ka es neizturu un apriju to.

Tas, cik labi gaļa man garšo, pārsteidz negaidot. Šķiet, ka šāda gaļa ir daudz labāk par ceptu vai vītinātu. Viens mazais kumosiņš man liek ilgoties pēc vesela jēlas gaļas kalna. Ar ilgām palūkojos uz akmens plātni ar ēdieniem.

- Ej vien, - Rītausmas Sidrabtauriņa man atvēl, - tikai paņem priekš manis arī.

Pārējo vakariņu daļu pavadām strīdoties par to, kura gaļa ir labāka – mežacūkas vai brieža.

- Mežacūkas gaļa ir visgaršīgākā, - Rītausmas Sidrabtauriņa saka.

- Nemuldi – brieža gaļa ir daudz saldāka un mīkstāka – uzstāju es.

Kad esam gandrīz beigušas, pie mūsu ugunskura pienāk sešas garas, slaidas un blondas meitenes.

- Vai aizņemts? - viena, manuprāt, vadone pajautā un velta pieklājīgu, perfektu smaidu.

- Nē, esam jau gandrīz beigušas, - tikpat pieklājīgi pasmaidot atbildu, - varat jau iekārtoties.

- Saulīt, vai neaizskriesi pēc ēdamā? - barvede mīlīgi pavaicā vienai no savām draudzenēm, kas nekavējoties atbild: “bet protams” un dodas pie akmens plātnes.

Pārējās piecas meitenes nosēžas zemē un gaida, kad tiks atnests ēdamais. Barvede garlaikoti sāk knibināt savu medaljonu, kas pievērš manu uzmanību.

Trīs zvaigznes ap ūdeņi sēdošu nimfu – šo medaljonu es atpazītu vienmēr un visur.

Tas ir manas labākās draudzenes Diānas medaljons...

71 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Ir labi, bet spokos to īsti nenovērtē...emotion

7 0 atbildēt

Next next next next......next :D

3 0 atbildēt

ĀĀĀĀ! ienīstu intrigu. emotion

NEXT PLĒĀĀZ. emotion

2 0 atbildēt