Jaunā nodaļa ir klāt :))
...
Tumsas apspīdētie
Cīniņš mūsu apmetnē rit pilnā sparā. Es pašķiros no Ledus Magones, lai sameklētu Rītausmas Sidrabtauriņu. Ceru, ka viņa vēl ir dzīva!
Mazliet nomierinos, kad pamanu meitenes zeltīto spalvu pazibam starp sitoniem.
Metos krāgā tuvākajam siteonam, taču lēciens nav bijis pārāk veiksmīgs un nezvērs mani aizsviež prom.
Pieslejos kājās un metos atkārto uzbrukumā, taču rūsgans vilks ir paspēj pirms manis un, ar zobiem iekrampēdamies siteona netīši atsegtajā kaklā, nikni ņurd. Izslīdu starp milzeņa nagiem, kas sāpēs nesaprātīgi mētājas.
Mazliet tālāk trīs vilkači nogāž gar zemi vēl vienu siteonu un ceturtais uzlec tam virsū, sākdams plosīt tā kaklu.
Izskaitu, ka klajumā ir palikuši vēl pieci siteoni, taču tad no mežmalas iznāk trešā nezvēru grupa ar vadoni priekšgalā.
Apmetu viņiem loku un no mugurpuses uzbrūku vienam no sargiem. Šī siteona bruņas ir diezgan daudz reižu cietušas, tāpēc ir kur ieķerties, lai kāptos augstāk līdz kaklam.
Viens cits siteons atvēzē savu ķetnu, lai sakapātu mani gabalos, taču pēdējā brīdī viņu taranē vilkacis, aizsitot malā. Jaunatnākušo siteonu grupa sadalās. Vilkači to vien ir gaidījuši. Visi pa mazām grupiņām metas virsū siteoniem.
Pakāpjos un iecērtu zobus sava upura kaklā. Siteons mirkli svaidās un tad sabrūk zemē.
Nolecu zemē.
Kaut kas nav īsti lāgā, es to jūtu. Virs mana nogalinātā siteona parādās tumša, baisa dūmaka un pēkšņi nezvērs atver acis un, atvēzējis ķetnu, aizsit mani malā.
Aizveļos pa miklo, asiņaino zemi līdz kokiem.
Pie manis pieskrien bāli dzeltenīgs vilks un pieņem cilvēka veidolu.
- Viss velti, - Ledus Magone satraukti sauc, - viņi ir atraduši veidu, kā izsaukt Tumsas tempļa garu. Tagad viņi ir nemirstīgi!
Man aizraujas elpa. Tā nevar būt taisnība! Bet tomēr ir, es pati tikko piedzīvoju nezvēra augšām celšanos.
- Bet pat nemirstīgo ir iespējams nogalināt, - piepeši kaut kas ienāk prātā.
- Kā? - Ledus Magone nesaprot. Atskan vilkača kauciens.
- Ne visi to var, bet... - domīgi novelku.
- KĀ?! - Ledus Magone sapurina mani, lelles acīm drudžaini zibot.
- Idizo, - atbildu, - visi tie, kuriem elementi ir dāvājuši spējas. Elementi ir nemirstīgi. Tie ir pārāki par nemirstīgajiem.
Ledus Magones acis ieplešas.
- Bet protams! - meitene izsaucas un pārvēršas atkal par vilku. Tad Ledus Magone aizmetas siteonu un vilkaču jūklī.
Pieņemu savu vilka formu un metos atpakaļ cīņā. Uzklūpu vienam vilkacim un, piepalīdzot pārējiem bara biedriem nogāžu to zemē. Tad lieku no zemes izvīties dzelkšņainai efejai, kas sakļaujas ap nezvēra kaklu.
Pagriežos tieši īstajā brīdī, lai pamanītu kā atpakaļ mežā iemetas baisi aurojošs siteons ar degošu uguns kaklarotu.
Manis pieveiktais siteons atkal sāk rīstīties, gārgdams cenšas tikt pie žņaudzošās efejas ap viņa kaklu. Tad nezvēra acis pārgriežas un viņš mirst atkal, lai pēc mirkļa atkal atdzīvotos un turpinātu sniegties pēc efejas.
Mana teorija bija nepareiza. Elementi mums nepalīdzēs uzveikt siteonus.
Spalgi kaukdams, pa gaisu aizlido sudrabpelēks vilkacis.
Vajadzēja paklausīt veco Virsaiti – vajadzēja bēgt un nekad šeit neatgriezties!
Bet nu jau ir par vēlu. Mums ir jācīnās. Ir jāizcīna kauja, kuras iznākums jau ir zināms – uzvarēs siteoni.
Nepadodies! Vilkace iekliedzas, Ir jābūt veidam, kā viņus nogalināt! Jums jāiztur līdz atgriežas vilkači no Tumsas tempļa. Viņi jau ir ceļā. Arī viņiem tagad ir Tumsas dots spēks!
Apņēmīgi saraucu purnu un pieliecos, lai nekļūtu par upuri siteona nagiem.
Taču vilkacis aiz manis manis nepaspēj laikus pieliekties un pār mani nošalc siltu asiņu lietus.
Valdu asaras un nogāžu siteonu par zemi. Tad pamanu Nāves Durkli, kas, izsaucot vēja elementu, aizlidina siteonu labu gabalu nostāk. Metos pie Virsaiša un pieņemu cilvēka veidolu.
- Pārējie jau ir ceļā, - iesaucos, kustoties līdzi Durklim, kas metas klāt citam siteonam, - mums ir jānoturas līdz viņi būs klāt!
Nāves Durklis uzmet man skatienu un pamāj ar savu lielo, melno galvu.
Tad es iekliedzos un pagrūžu vilkaci malā. Nākamajā mirklī aiz mums aiztriecas melnas gaismas stars, kas pāršķeļ pušu vilkus, kas laikus nav izvairījušies.
Pametu galvu uz vietu, no kurienes nāca nāvējošais stars un pamanu siteonu Galveno.
- Un tagad mums vēl ir jāizvairās no viņa, - uzsaucu un metos prom, pa ceļam pārvēršoties.
Tad pēkšņi kaut ko saprotu.
Siteonu īstenais vadītājs nav Galvenais, tāpat kā mums Nāves Durklis. Galvenais nav siteonu dzinējuguns. Galvenais nav viņu Liesma.
Mūsu Liesma, mūsu uguns, kas deva mums spēku cīnīties ir Ledus Magone. Viņa bija trūkstošais puzles gabaliņš. Man ir jāatrod siteonu Liesma.
Šaudos pa cīņas lauku meklēdama Kaut Ko, pati nezinot ko.
Tev ir jāmeklē kāds, kas tevi atbaida, Vilkace drudžaini ierunājas, kaut kas, kas tevi atgrūstu tik pat stipri, kā pievelk Ledus Magone un uguns. Tev ir jāmeklē kaut kas auksts!
Bet kas? iekliedzos domās, taču uz šo jautājumu Vilkace nav spējīga atbildēt.
Tad pamanu Glešomnelju – Ledus Magones pusmāsu - un saprotu, kāpēc viņai tik ļoti vajag būt nākamajai vadītājai, Galvenā sekotājai.
Rokā ir, iesaucas Vilkace un tad sāk saspringti domāt, bet kā viņu nogalināt?!
Paraustu plecus un tad manu uzmanību piesaista divi cilvēki pašā asinspirts vidū. Ledus Magone un Vēja Dziesma Flo.
Asi un īsi iekliedzos. Tad atkal pieņemu savu cilvēka veidolu un, līkumojot, metos tuvāk abām rozacainajām.
Nostājos Flo aiz muguras. Tā, lai viņa nevarētu mani sajust, bet Ledus Magone varētu redzēt.
Ledus Magones acis ir nožēlas un nepiepildītu vēlmju pilnas un es atskārstu, ka viņa atkal ir sākusi šaubīties par savas rīcības pareizību.
- Vai tu tiešām, meit, nostāsies pret savu ģimeni? - Flo nogroza galvu, balsī skanot skumīgam nosodījumam.
Ledus Magones pleci sagumst.
Es sakniebju lūpas un saprotu, ka ir jārīkojas strauji. Piespiežu plaukstu kokam un izplaucēju koka zaram, kas šūpojas virs Ledus Magones galvas zeltītu, spalvai līdzīgu lapu, ko rotā brūni lāsumiņi. Kaut tas nostrādātu!
Lapas notrūkst un laižas lejā pie Ledus Magones, kura jau sāk koncentrēt spēkus, lai pārvērstos par siteonu.
Zeltītā lapa nogulst tieši uz meitenes pleca un viņa paceļ roku, lai to notraustu. Tad Ledus Magones izteiksme pārvēršas un maigi noņem lapu no pleca un sažņaudz to plaukstā.
- Es esmu vilkaču pusē, - meitene klusi un apņēmīgi saka, neskatoties Flo acīs.
- Kā lūdzu? - māte neskanīgi iesmejas, pārsteigta par meitas sadumpošanos, - Tu gribi cīnīties zaudētāju pusē? Neredzi, ka mēs uzvaram. Tu gribi mirt dēļ to, kuri tevi apsmej?
Ledus Magone nikni ierūcas un paskatās uz Flo, taču ne acīs. Tad viņa sastop manu skatienu. Es uzmundrinoši piemiedzu meitenei ar aci.
- Ciņa vēl nav galā, - Ledus Magone, kāpinot balss skaļumu, attrauc, - paskatīsimies, kur no mums smiesies pēdējā, māt!
Flo šāda uzruna satracina un viņa pārvēršas par siteonu, lai mestos meitai virsū. Daudz nedomādama raidu sievietei virsū tīro zemes elementu, kas aizsit viņu malā.
Ledus Magone pieskrien man klāt un apskauj mani.
- Tu pildīji savu solījumu, - viņas asaras pazūd manos matos.
- Es solu tikai to, ko esmu spējīga pildīt, - atsaku un tad parauju meiteni malā, lai viņai netrāpītu Galvenā raidītais zibsnis.
Iekaucas vilkacis un es manu, ka nenoturēsimies līdz atgriezīsies pārējie.
Ar acīm uzmeklēju siteonu Liesmu. Viņa piekļāvusies Galvenajam. Pamanu arī to, ka Galvenais izsauc savu tumšo zibsni, kas šoreiz ieskauj viņu un meitu kā nāvi nesošs aplis. Tas noteikti aizslaucīs visu vilkaču dzīvības. Mēs mirsim... visi... un neko tur nevar padarīt, ja nu vienīgi...
Tu esi droša? Vilkace, satraukti noprasa un es domās pamāju.
Es arī, gars, šķiet, ka aizver acis un cīnās ar kamolu savā neredzamajā kaklā.
Metos uz priekšu, izsaukdama zemes elementu, kas aptver mani kā milzīgs kupols un izstumj laukā vilkačus, kas neizpratnē skatās, kā es traucos tieši pretī Galvenajam.
- Sjū, NĒ! - iekliedzas Ledus Magone un metas man pakaļ.
Kupolā iekļūst Galvenais tieši tajā mirklī, kad viņš liek strauji izšauties melnajā šautrām uz visām pusēm.
Morsmondore kasilus gvozē, prātā iekliedzas Vilkace un tad, kliegdama, izkūp. Tie bija buramvārdi, buramvārdi, kas pasargās viņus visus – Rēgu Vulkānu, Rītausmas Sidrabtauriņu, Ledus Magoni, Peli... visus.
Manās krūtīs iecērtas neredzams nezvērs un sāk plosīti kopā visu manu būtību. Nokrītu zemē un sadzirdu arī Galvenā sāpju kaucienus, kam pievienojas arī daudz smalkāki. Pat caur sāpēm, lepnumā pasmaidu – mans kupols nav laidis cauri nāvējošo apli.
Tad sāpes kļūst nevaldāmas un es sāku kliegt un agonijā mētāties. Ikviena smadzeņu šūniņa tiek saārdīta, saēsta, ikviena dzīsla- pārrauta un izkropļota.
Manī vairs nav nekā, manis nav.
Visa dzīve, visi jautrie un skumjie mirkļi aizslīd prom. Es slīdu prom... no dzīves...
Nē... es negribu, domāju, un cenšos atrast kaut ko, pie kā tverties, lai nekristu nāves skavās.
Taču nav nekā un es krītu arvien dziļāk un dziļāk...
Sāpīgs atsitiens un vairs nav nekā...
