Hāh, jaunā - 46.nodaļa ir klāt!
Lasat un izbaudat!
Atstauksmes, ieteikumi, iebildumi - komentārā!
P.S. Sorry, spocēni, vairāk daļu šodien nebūs!
...
Šaubu ceļos
Tiklīdz esmu tikusi aiz ugunslīnijas robežas, pieņemu savu cilvēka veidolu un uzlecu kokā.
Pārējie vilkači neceļ pat sīkākos iebildumus, kad ierosinu, ka es un Ledus Magone aiziesim noskaidrot situāciju.
- Kur tālāk? - uzsaucu Ledus Magonei.
- Tur, - meitene norāda virzienu un dodas uz priekšu. Zaru aizsegā daru to pašu.
Izrādās, ka trešā siteonu grupa nemaz nav tik tālu, kā es biju domājusi. Salīdzinājumā ar tiem gigantiem, kas manāmi tālumā, siteoni, kam cauri brāzos cīņas sākumā, pielīdzināmi mazulīšiem. Vismilzīgākais siteons ir rotājies ar dārgakmeņiem un es lēšu, ka tas varētu būt Galvenais.
Tad pamanu arī Vēja Dziesmu Flo. Tagad viņa ir atbrīvojusies no krāsainajām kontaktlēcām un, koši rozā acīm zvērot, noskūpsta savu vīru. Gribot negribot nepatikā saviebjos.
Noslīdu no koka blakus Ledus Magonei, kura žņaudza savas rokas un ir piekalusi skatienu mazam, kroplīgam siteonam, kas saviem milzīgajiem sugasbrāļiem.
- Vai tā ir...? - klusi ievaicājos.
- ...Glešomnelja, - Ledus Magone nošņāc.
Uzlieku plaukstu meitenei uz pleca.
- Vai tu varētu noskaidrot, kur ir pārējie mūsu vilkači? - bažīgi apvaicājos.
Meitene dziļi ievelk elpu un tad lēnām pamāj. Uzrāpjos atpakaļ kokā un noslēpjos tā kuplajā lapotnē.
Ledus Magone pieņem siteona veidolu un lēnām ielāčo siteonu apmetnē. Visi uzmet meitenei pārsteigtu skatienu. Flo, kā neticot, pienāk meitai tuvāk un pieskaras viņas lielajai ķetnai. Pamanu, ka Ledus Magones pusmāsa ir pat iepriecināta par meitenes atgriešanos.
Flo sāk sarunāties siteonu valodā, no kurs es nesaprotu ne vārda.
Iekļūt Ledus Magones prātā ir vieglāk par vieglu, taču paiet mirklis līdz es pierodu pasaules skatījumam no siteona skatu punkta. Šie nezvēri visu redz tik košās un spilgtās krāsās, no kādām es, ilgi skatoties, paliktu akla.
Koncentrējos uz Ledus Magones sajūtām un saprotu, ka sūtīt viņu šeit bija slikta ideja...
- Kur tu biji? - māmuks man vaicā un es ieskatos viņas acīs.
Es cenšos, cenšos domāt par Sjū, kas vēro mani tepat kokā, taču mammas acis...
Es gribu, gribu būtu viņas mīļā meita, gribu būt tā paklausīgā un labā, gribu, lai māmuks sabužina manus matus un saka, ka lepojas ar mani.
Visa mana apņemšanās aizslīd nebūtībā. Es nespēju dusmoties uz mammu. Viņa negribēja, lai es pazūdu, viņa negribēja, lai mirstu. Tie divi sameloja, Viņi negribēja, lai atgriežos. Mamma mani mīl, ļoti.
- Piedod, - apskauju māmuku un viņa saviebjas.
Nē! Tas nav tāpēc, ka esmu atgriezusies. Es smirdu pēc vilkačiem, es to zinu... Es gribu, lai tā ir...
- Kāpēc tu kavējies? - mamma derdzīgi apvaicājas, - tevis dēļ mēs tagad pakļaujam briesmām tavu māsu!
Glešomnelja... Vienmēr pirmajā vietā. Maita, kad es tikšu tronī, mana pirmā pavēle būs izraidīt viņu.
- Pavēlniek, - viens no sargiem lēnām panāk uz priekšu un nometas zemē patēva priekšā, - vilki ir pārvietoti.
- Kāds pretojās? - interesējas Galvenais un sargs noliedzoši papurina galvu.
- Vilkus pārvietoja? - noprasu, - Kur tad?
- Uz Tumsas templi, - māmuks atbild.
Atceros slepeno eju, kas sākas pils pārtikas noliktavā un aizved līdz Tumsas templim – spokainajai vietai, kur pat visstiprākie pēc laika sajūk prātā.
Patēvs pavīspnā un tad atgāž galvu, lai paraudzītos debesīs.
- Ir laiks, - viņš savā dobajā balsī nosaka un izlaiž nagus. Pārējie cīnītāji gāzelēdamies izkārtojas gājienam.
- Mīļumiņ, - māmuks saviebies pagriežas pret mani. Aizveru acis un kārtējo reizi sev iegalvoju, ka viņa neviebjas tādēļ, ka nīst mani, viņa vienkārši ir dusmīga uz neveiklajiem karotājiem, - ej atsevišķi no mums. Tā būs labāk.
Viņa cenšas mani pasargāt, viņa cenšas mani pasargāt...
Izslīdu no Ledus Magones prāta un, elpu aizturējusi, gaidu, kamēr visi siteoni aiziet prom.
Vilkace! prātā iekliedzos, Vilkace!
Esmu šeit, gars atsaucas un tad grasās doties prom, es sapratu ceļu. Tūlīt došu ziņu pārējiem. Parūpējies pa Ledus Magoni! Mēs nedrīkstam pazaudēt uguni!
Meitene pazūd manu domu dzīlēs un es nošļūcu no koka, piesardzīgi vērodama Ledus Magoni, kas pieņem cilvēka veidolu.
- Ledus Magone, - panāku, siteonu izmīdītajā, klajumā, - tev viss ir kārtībā?
Meitene paceļ pret mani savas rozā acis.
- Es pārdomāju, - viņa norūc, - es esmu savējo pusē.
- Tu tikai gribi izpatikt savai mātei, - skaidri saku un cenšos nepazaudēt acu kontaktu ar meiteni, - tu sevi māni ar to, ka viņa tevi mīl, ka rūpējas par tevi. Vai nesaproti, ka viņai ir nospļauties par to, kas ar tevi notiek?!
- Tu melo! - Ledus Magone kliedz un tad pēc mirkļa nokar galvu un sāk raudāt. - Viņai es esmu svarīga...
- Nē, - papurinu galvu un, mirkli vilcinādamās, pieeju meitenei klāt un cieši apskauju viņu, - viņai tu esi šķērslis, saproti taču to!
Ledus Magone to joprojām negrib pieņemt un, asarainām acīm, pajautā: - Ja viņai manai nevajag, kam tad vispār mani vajag?
- Man, - godīgi atbildu, - Mīnai, Rītausmas Sidrabtauriņai, Pelei, velns parāvis, mums visiem vilkačiem.
Meitene vēl cīnās ar sevi un es paspiežu viņas plecus.
- Tev ir tēvs vilkacis, tev ir vilkaču vārds, tev ir vilkaču dotas spējas, bet pats galvenais – tev ir vilkaču ģimene, draugi. Vai tu tiešām gribi no tiem atteikties tikai dēļ to, kam tu esi traucēklis?
Ledus Magone papurina galvu un notrauš asaras.
- Bet es nevaru cīnīties pret viņiem, - meitene skumīgi palūkojas uz mani ar savām rozā lelles acīm.
- Tu vari, - iedrošinoši saku, - ja nevarēsi, tikšu galā ar viņiem tavā vietā.
- Tiešām?! - Ledus Magone caururbjoši veras manas acīs, meklējot melus.
Es pamāju ar galvu.
- Mhm, - saku, - to es tev zvēru.
Meitene cieši mani apskauj.
- Paldies tev, Sjū, - viņa nočukst un es pasmaidu.
- Ejam, - aicinu, - laiks parādīt, kas šeit ir īstais noteicējs!
Ledus Magone apņēmīgi pamāj un, pieņēmusi savu vilka formu, nepacietīgi mīņājas, gaidot mani.
Tiklīdz es ar visām četrām esmu pie zemes metos prom pa siteonu iemīdīto taku. Ar acs kaktiņu pamanu, kā aiz manis aizdegas klajums.
Galvenais, lai Ledus Magonei būtu dūša, kad būs jāstājas pretī savējiem...
