Pēc vairākiem iizmiisīīgiieem lūgumiem un vienas bargas tantes pavēles, ielieku nākamo nodaļu ;DD
Lasi un izbaudi!
...
Asinīm kaistot
Šoreiz Nāves Durkli uzmeklēt piesakās Rītausmas Sidrabtauriņa. Es kopā ar Ledus Magoni paliekam vigvamā apčubināt Mīnu, kurai uzmanība, acīmredzami, bija pa prātam. Putnēns priecīgi vidžina un knābj pirkstos.
- Auč, - Ledus Magone atrauj roku no mazā oranžīgā knābīša, kura īpašniece snaiksta zeltaino galviņu, pieprasīdama ēdamo.
- Cik tu vari rīt? - vaicāju, izknibinot no graudaugu batoniņa sēkliņu un iedodot to Mīnai, - man jau sāk sāpēt pirksti.
- Dod man, - Ledus Magone ar saviem garajiem nagiem pie sēklām tiek ātrāk par mani.
Ārā sāk krēslot un savu dziesmu uzsāk cikādes. Vēsais gaiss ik pa brīdim ielaužas vigvamā, viegli parotaļājoties matos.
- Paldies, Vilkace Sjū, - Ledus Magone nopietni pievēršas man, - paldies par iespēju mainīties.
- Priekš tevis esmu vienkārši Sjū, - liegi pasmaidu, - un ņem par labu.
- Kaut es no paša sākuma būtu varējusi dzīvot šādu dzīvi, - meitene sapņaini paraugās tālumā, - tik īstu un... brīvu.
- Reizēm jāiet caur ērkšķiem, lai varētu ieraudzīt zvaigznes, - atsaku.
Tad mūsu uzmanību pievērš Mīna, kas ievidžinās un cenšas ieknābt pirkstā, gandrīz pārkrītot pār ligzdas malu.
- Ei, ei, - maigi iestumju putnēnu atpakaļ ligzdā, - prātīgāk, mazā.
Vigvamā ienāk Rītausmas Sidrabtauriņa, ko putnu mazulis sveic ar priecīgu iečiepstēšanos. Draudzene maliet sabužina Mīnai spalvas un tad, acīm satraukti mirdzot, mums saka: - Ir laiks.
Izejot no vigvama, es tam veltu ilgāku skatienu kā parasti. Iespējams, tā ir pēdējā reize, kad es to redzu, jo esmu apņēmusies cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējam sirdspukstam.
Rituālu aplis pamazām pildās ar vilkačiem. Gaisā virmo satraukums un es jūtu, ka arī mana sirds sāk sisties straujāk, apjaušot, ka cīņa, kas izteiks visu ir teju vai klāt.
Ugunskurs, kas allaž vakaros sprēgāja Rituālu apļa centrā nav iekurts. Tur satiekamies mēs - tīro elementu pārvaldītāji – Es, Rītausmas Sidrabtauriņa, Nāves Durklis un Ledus Magone.
Dzelžaini klusējot, mūs vēro atlikušie cīnītāji.
Rītausmas Sidrabtauriņa pastiepj uz priekšu savu plaukstu. Tai ceremonāli uzgulst Ledus Magones kalsnie pirksti. Tā kā Nāves Durklis netaisās pieskarties Ledus Magonei, mana plauksta uzgulst meitenes plaukstai. Pēdīgi seko Nāves Durkļa raupjā plauksta.
Rītausmas Sidrabtauriņas pierē ievelkas tikko manāma rieva un viņa izsauc ūdens elementu, kas ievirmojas kā zila gaisma. Tālāk seko Ledus Magones izsauktais šaudīgais uguns aplis.
Aizveru acis un aicinu zemi. Tā spoži iemirdzas un apspīd manu plaukstu.
Nāves Durkļa blāvais, draiskais vēja elements uzvirmo ar liegu eleganci.
Lūpas izliecas smaidā un es iedomājos Mīnu, kas iedziedājās savā smalkajā putneļa balsī.
Elementi saplūst kopā un tad smalkās vērpetēs paceļas arvien augstāk un augstāk. Tīri un nevainojami.
Kā ar uzrāvienu, elementi apmet līkumu un izšaujas uz visām četrām debess pusēm, sazarojoties un mirdzot. Krāsainajā gaismu jūklī, kas ieskauj mūsu rokas izplaukst elementu veidots zieds un es manu, kā elementu gaismas stari apvijas ap katru vilkaci.
Es aizveru acis un ļaujos mirkļa burvībai, kas piesaista mani šejienei - manām mājām. Aug cerība, ticība, spēks...
Tad gaismas strēles izbalē, taču zieds vēl mierinoši spīd. Tomēr arī elementu veidotais zieds sāk izkūpēt. Garaiņi no tā ceļas arvien augstāk un augstāk debesīs, lai apvītos ap dilstošo mēnesi, izveidojot dūmakainu attēlu, kur četri, dažāda vecuma cilvēki, ir savienojuši savas rokas un raugās augšup.
Priežrožu Sfinksa, Sudraba Ērgļspalva Anna, Dūmaku Lāse un Dižais Briedis Fērguss, Vilkace apbrīnā nočukst, iepriekšējais elementu četrinieks.
Elementu attēls izzūd un gaismas ap mūsu rokām nodziest.
Lēnām atvelkam rokas atpakaļ.
Mirkli valda absolūts klusums.
- Mums tagad ir savs Fantastiskais Četrinieks, - klusumu pārtrauc Trejsauļu Dūja Tīna, atzinīgi pamājot ar galvu, - vai kāds vēl tagad ir gatavāks par gatavu sadot tiem draņķa siteoniem pa pakaļu?!
Vilkači piekrītot ierēcas un triec dūres pret debesīm, kurās starp mākoņiem klusi veļas mēness.
- Varat iet atpūsties, - Nāves Durklis atvēl un tad ar acīm sameklē savu baru, lai pieaicinātu tuvāk.
Mums divreiz nekas nav jāsaka un mēs aizmetamies prom kā plēstas pie mazās Mīnas.
Mūsu trokšņainā ierašanās putnēnu pamodina, taču, pamanījusi mūs, Mīna sāk priecīgi vidžināt un vicināt spārneļus. Izceļu mazo knābātāju no ligzdas un iekārtojos pie ugunskura.
Rītausmas Sidrabtauriņa rūpīgi sadala visus mūsu saldumu iekrājumus uz pusēm. Vienu daļu viņa piestumj mums tuvāk.
- Otru pusi taupīsim, - draudzene nopietni paziņo, - lai būtu, ar ko našķēties, ja svinēsim uzvaru.
Nolieku Mīnu zemē, lai paņemtu mazliet samīcītu Snickers batoniņu, tikmēr Ledus Magone atplēš Doritos čipsu paku. Mīna pa to laiku cenšas spert pāris neveiklus soļus.
- Paskat tik – mūsu mazulīte jau mācās staigāt, - nodūdo Rītausmas Sidrabtauriņa un pastiepj plaukstu, lai Mīnai būtu, kur iekrist.
- Ja cīņa norisināsies te, - Ledus Magone bažīgi ierunājas, pārtraucot čabināties pa čipsiem, - vai Mīnai nevajadzētu sameklēt drošāku patvērumu?
Rītausmas Sidrabtauriņa kā atmodusies, strauji pamāj ar galvu.
- Jā, tikai kur? - meitene vaicā.
Aizdomājos.
- Es zinu perfektu vietu, - pielecu kājās, - bet mums jāiet ātri.
Ledus Magone paņem Mīnas ligzdiņu un nogaidoši raugās manī. Izsteidzamies laukā no vigvama.
Caur mežam metamies skriešus un Mīnai nepatīk tāds ātrums, jo putnelis visu laiku čiepst un knābj Rītausmas Sidrabtauriņai pirkstos.
Uzeju klintī un slepeno, efejām apaugušo, alu tajā. Izvedu Ledus Magoni un Rītausmas Sidrabtauriņu tai cauri, atklājot skatam neskarto, pasakaino dabas nostūri pie ūdenskrituma.
- Fantastiski, - noelšas Rītausmas Sidrabtauriņa un arī Mīna uz mirkli ir apklususi. Pieeju pie lielas gobas un noliecu zemāk vienu no tās zariem. Ledus Magone starp lapām iekārto Mīnas ligzdiņu un tad ieber tajā visas sēklas, kuras izdevās izlobīt no mūsu našķiem. Ja arī mēs mirsim, Mīnu bads nemocīs.
Rītausmas Sidrabtauriņa ieliek mazo putnēnu ligzdā un skumīgi pasmaida.
Mīna laikam ir sapratusi, ka mēs atvadāmies, jo klusē un žēlīgi raugās te manī, te Ledus Magonē, te Rītausmas Sidrabtauriņā.
Līdz šim nebiju ticējusi, ka putni var raudāt, taču no Mīnas skumīgajām ačtelēm izriet balta asara, kas norit pār knābi un pazūd zeltainajās spalvās.
- Sargi sevi, mazā, - sabužinu Mīnas galviņu un tad pieņemu vilka formu. Rītausmas Sidrabtauriņa un Ledus Magone seko manam piemēram.
Brāžamies atpakaļ uz apmetni, kokiem zibot gar acīm.
Nāves Durklis pa šo laiku ir sadalījis Vilkačus četrās grupās – viena dosies cīņā pret siteoniem, kas nāks no ziemeļiem, otra sagaidīs siteonus no austrumiem. Trešā grupa dosies pretī siteoniem, kas nāks vēlāk un ceturtā grupa centīsies noskaidrot, kur ir pārējie vilkači un dosies pēc tiem.
Es un Ledus Magone esam iedalītas trešajā grupā, bet Rītausmas Sidrabtauriņa pirmajā.
Ik pa brīdim noslauku savas sasvīdušās plaukstas biksēs. Sirds sitas arvien straujāk un straujāk, sējot dzīslās satraukumu un nemieru.
Ir tik grūti gaidīt.
Piepeši sajūtu gaisā virmojam svešinieku auru un asinis sāk riņķot straujāk.
- Viņi nāk, - Rītausmas Sidrabtauriņa, balsij satraukumā mazliet trīsot, nočukst.
Saspringstu skrējienam.
Nāves Durklis veras biezoknī.
- Nogaidām... nogaidām... - Virsaiša balss un ķermenis trīs.
- Noogaiiidāāām... - spēju saskatīt jau pirmā siteona siluetu tālumā un tad jau seko sauciens, - AIZIET!
Ar Ledus Magoni līdzās, metos cauri siteonu baram, kas sastāv no aptuveni piecpadsmit nežēlīga paskata siteoniem. Izmantoju iespēju dažus no viņiem nogāzt un Ledus Magone pielaiž viena kaklam liesmas.
Atskan arī pirmais vilkača kauciens.
Cīņa par mūsu eksistenci ir sākusies...
Kādu varu iepriecināt, bet kādu apbēdināt - šis stāsts nepiedodami tuvojas beigām...
P.S. Labi, labi, nav jau nemaz tik traki - kādu laiciņu vēl lasāmviela būs ;DD
