Šodien kkā baigi labi drukājās... 
Lasi un izbaudi!
Atsauksmes, iebildumi, ieteikumi - komentārā
...
Elementu aplis
- Ai, cik mīļš! Kur tu viņu dabūji?
Rītausmas Sidrabtauriņa sajūsmināta vēro mazo putneli, kas čiepst un ik pa brīdim sabož spalvas.
- Viņš bija uz meža takas un tuvumā nebija nevienas ligzdas, - iedodu mazulim no salmiņa noknibinātu sezama sēkliņu, - un viņš ir pārāk mīļš, lai viņu tā vienkārši ņemtu un apēstu.
- Mhm, - Rītausmas Sidrabtauriņa pakasa putnelim kakliņu.
- Gribi paturēt? - pagriežos, lai paskatītos uz Ledus Magoni, kas sēž uz mūsu galda.
Drošības pēc, atļāvām Ledus Magonei pievienoties mums mūsu vigvamā.
Meitene nošļūc zemē un tad piemetas man blakus pie ugunskura un piesardzīgi paņem mazo čiepstētāju.
Uz mirkli Ledus Magones acīs pavīd alkatība, taču meitene ar to tiek galā un viegli noglāsta mazo putneli, kas sabožas un ieknābj viņa īkšķī. Ledus Magone silti iesmejas. Vispār, tā ir pirmā reize, kad dzirdu viņu smejamies pa īstam. Ledus Magonei ir silti, mazliet dobji smiekli.
- Mums jāizdomā, ka viņu sauksim, - meitene ierosina un es domīgi paskatos uz Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Čiepiņš, - draudzene iesaka un Ledus Magone papurina galvu.
- Nē, - meitene uzmet lūpu, - tam ir jābūt kaut kam oriģinālam, piemēram... Mīna.
- Kā tu zini, ka tā ir viņa? - ieķiķinos, jo mazais putnelis nebūt neizskatās pēc mīnas.
- Pēc aptuveni diviem gadiem jums mācīs atpazīt putnu mātītes un tēviņus, - tad Ledus Magone paliek drūma, - ja mēs uzvarēsim.
Iekožos lūpā. Es pat negribu domāt, kas notiks, ja mēs neuzvarēsim.
- Labi, - Rītausmas Sidrabtauriņa pastiepj plaukstas pretim putnēnam, - dot tad man Mīnu! Tikai pieraugi, lai viņa neuziet gaisā.
Skaļi iesmejos un tad sajūtu, ka kāds man stāv aiz muguras. Pagriežos un sastopos ar Rēgu Vulkāna zilajām acīm.
- Sveiks, - atplaukstu vēl platākā smaidā un tad pagriežos pret Rītausmas Sidrabtauriņu, - iepazīstini viņu ar Mīnu.
Rītausmas Sidrabtauriņa paceļ augstāk mazo putneli un pārvērstā balsī iedziedas: - Sveiks, es esmu Mīna. Kas esi tu, milzu lempi?
Rēgu Vulkāna sejā pavīd smaidiņš. Tad puisis pievēršas man.
- Aizejam pastaigāties? - viņš piedāvā un es strauji pietrūkstos kājās. Visas izlobītās sezama sēkliņas palido uz visām pusēm.
- Ei! - Rītausmas Sidrabtauriņa, savā pārvērstajā balstiņā, sašutusi iesaucas, - tās bija manas pusdienas!
Pametu Ledus Magonei salmiņu paciņu.
- Izlobat vēl, - uzsaucu un tad sekoju Rēgu Vulkānam.
Mēs klusēdami aizejam līdz mācību vigvamiem un tad puisis pagriežas pret mani.
- Kāpēc tu tā dari Sjūzij? - iekožos lūpā un noduru galvu. Vieglāk ir raudzīties savu dubļaino botu purngalos nekā Rēgu Vulkāna acīs.
- Piedod, - nomurminu, nepaceļot galvu.
- Kāpēc tu mani visu laiku tikai izmanto? - puiša balsī ieskanas skumīga nots.
Paceļu skatienu, lai ieskatītos Rēgu Vulkāna acīs.
- Es tā negribēju, - klusi atbildu.
- Bet tomēr tu tā darīji, - puisis nogroza galvu.
- Ja es būtu pateikusi, ka taisos uzmeklēt Ledus Magoni, vai tu būtu ko stāstījis? - aizstāvos.
Rēgu Vulkāns klusē.
- Ko tu īsti jūti pret mani? - viņš beigu beigās pajautā.
- Es tevi mīlu, - nevilcinoties atbildu.
- Tomēr tu to dīvaini izrādi, - Rēgu Vulkāns nosaka un es nokaru galvu.
- Es zinu, - un jau nez kuro reizi saku, - piedod.
Puisis atglauž nepaklausīgu matu šķipsnu un paceļ manu zodu uz augšu.
- Ej pie Mīnas, citādi vēl putnēns izbadēsies, - viņš noskūpsta manu pieri.
Apskauju puisi un tad dodos pie Ledus Magones un Rītausmas Sidrabtauriņas.
Izskatās, ka abas meitenes ir atradušas kopīgu valodu un ķiķina par kādu joku.
- Tev ir taisnība, Sjū, - Rītausmas Sidrabtauriņa saka, kad es paņemu paauklēt Mīnu, - Ledus Magone ir pelnījusi otru iespēju.
Pieminētā nokar galvu un piesarkst.
- Tad jau esi sveicināta mūsu bariņā, - uzvaroši pasmaidu un tad atbrīvoju vienu plaukstu, lai pastieptu to uz priekšu.
- Viena par visām, - Rītausmas Sidrabtauriņa uzliek savu plaukstu virs manas.
- Un visas par vienu, - Ledus Magone pievienojas.
Piepeši man kaut kas ienāk prātā un es izsaucu tīro zemes elementu, kas virmo ap manu plaukstu. Arī Rītausmas Sidrabtauriņa un Ledus Magone izsauc savus elementus.
Mīna paceļ savu galviņu un kā apburta lūkojas krāsu pārejā, kas radusies elementiem sagulstot citam virs cita. Tad putnelis iedziedas. Jā, iedziedas, nevis iečiepstas, kā to darījis visu laiku.
No mūsu plaukstām paceļas trīs gaismas stabi. Viens ir sarkans un šaudīgs – uguns, otrs – zilgans un rāms – tātad ūdens, bet trešais – zaļš un smagnējs – zeme.
Pavērtu muti, skatos, kā visi trīs elementi lēnām ceļas gaisā. Tad tie strauji apmet riņķī un aizšaujas katrs uz savu pusi, izstiepjoties pa visu vigvamu un uzplaukstot kā milzīga pavasara puķe.
Sirdī ielīst siltums un, šķiet, ka mani apskalo jūra. Sajūtu tikko pļautas zāles smaržu.
Elementi šaudās pa vigvamu un ietērpj visu košās krāsās un smaržās. Manī aug tāds kā burbulis, kas kļūst arvien lielāks un lielāks, liekot paraudzīties uz visu citām acīm.
Tad elementu gaismas stari izbalē un apliek tikai maigi pulsējošas gaismas ap pusē, citu citai virsū saliktajām plaukstām. Tad izdziest arī tās.
- Es jūtos tik, tik... - Rītausmas Sidrabtauriņa noelšas un meklē vārdus savām sajūtām.
- Jā, - smaidot nosaku burtiski izgaršojot to spēku, enerģiju un apņēmību, kas virmo manī.
Ledus Magonei iekurkstas vēders un viņa iesmejas.
- Laiks pusdienām, - saku un pieceļos kājās.
Pieeju pie koka rokas, kas, tā arī nenovākta, rotā galdu, un lieku sakļauties zariņiem, kas veido plaukstu, Tad tur izdīdzēju mīkstu, sūnainu laukumiņu, kas izliecas ligzdas formā un ielieku tur Mīnu.
Ligzda ir sanākusi gandrīz trīsreiz lielāka par pašu putnēnu un es to izmantoju, vienā malā noberot no saldumiem izknibinātas sēklas. Otrā malā Rītausmas Sidrabtauriņa izveido miniatūru baseiniņu, bet Ledus Magone pielaiž ligzdai gaišsārtas liesmas, kas silda, bet nededzina – par to pārliecinos, kad šaubīdamās ielieku ugunī pirkstu.
Dzenoties pakaļ brangam briežu tēviņam, joprojām domāju par mazo putnēnu un pašu izsauktajiem elementiem, kas aizstāja to, ko deva ikvakara rituāls.
Un tomēr, nevajag daudz aizdomāties, lai saprastu, ka kaut kā trūka...
Palecos,nogāžu savu medījumu gar zemi un pārkožu tam rīkli. Siltas asinis piepilda manu muti.
Pareizi, trūka viegluma, tās nelielās bezrūpības, ko parasti sniedza vējš.
Domāju, ka varētu izsaukt elementus vēlreiz, pirms kaujas, ierastajā vakara rituāla laikā, taču šoreiz kopā ar vēju, kopā ar Nāves Durkli. Mēs visi varētu sniegt dāvanu vilkačiem, dāvanu, kas atjaunotu ticību sev, ticību brīvībai...
Hāh, man ir uzdrukāta vēl viena nodaļa, tik nevaru izlemt - likt tagad vai rīt no rīta? Kā domā mani spocēni? ^^
