local-stats-pixel

Vilkace 42.nodaļa3

 90  0

Solītā nodaļa ir klāt :))

Lasi un izbaudi!

Atsauksmes, iebildumi, ieteikumi komentāros

...

Domstarpības

Mani pamodina skaļas balsis. Atveru acis un no sākuma nesaprotu, kur atrodos. Tad pamanu, ka pie akmeņiem cieši piespiedusies ir Ledus Magone un atžirgstu acumirklī.

- Ka es tev saku – viņa ir aiz tiem akmeņiem, - saka neapmierināta puiša balss. Salīdzinu to ar savām atmiņām un atskārstu, ka tas ir viens no tiem smukulīšiem, kas neļāva man piebeigt Ledus Magoni.

- Un kā tad tos akmeņus viņa nobrucināja? - atsaucas arī otrs puisis.

Pasmīnu un tad dziļi, apņēmīgi ievelku elpu. Lieku akmeņiem atgriezties savā vietā.

- Tāpat kā tikko dabūja atpakaļ, - vēsi nosaku un izsaucu tīro zemes elementu, liekot tam riņķot ap plaukstām zaļas gaismas veidā.

- Atkal tu, - vecākais no zēniem novaikstās.

Jaunākais pasper soli uz priekšu un es brīdinoši ierūcos.

- Atdod viņu mums, - puika pavēl.

- Viņa nav manta, ko tik vienkārši var atdot, - nošņācos un sasprindzinu muskuļus, - ejiet prom.

- Tikai kopā ar to siteonu, - ledaini atcērt vecākais vilkacis.

Pametu skatienu atpakaļ un uzrunāju Ledus Magoni, kas piespiedusies pie akmeņiem.

- Nāc, Ledus Magone, - aicinu meiteni, - viņi tev vairs ne pirkstu nepiedurs – uzmetu naidīgu skatienu abiem vilkačiem, - vismaz kamēr es būšu dzīva.

Šķiet, ka meiteni tas nomierina un viņa drebelīgiem soļiem pienāk man klāt, daļēji paslēpjoties aiz muguras.

Vecākais vilkacis nosprauslojas.

- Un tu tiešām domā, ka viņa tevi pasargās? - viņš izsmejoši vaicā Ledus Magonei, - tiklīdz viņa sajutīs apdraudējumu savai dzīvībai, tu tiksi pamesta.

- Nē, - Ledus Magone iepīkstas un palūkojas man pār plecu, - tu nepazīsti Vilkaci Sjū. Viņa jau ir likusi savu dzīvību galdā, lai tikai paglābtu citus.

Mazākais puika sāk raustīties smieklos un tas mani sadusmo.

- Kas tik smieklīgs, murmuli? - atiežu zobus.

- Vai šo pasaciņu sacerējāt pašas? - puika ņirdz, - Kurš sakarīgi domājošs vilkacis upurēsies, lai glābtu vienu muļķa siteonu?

- Sjū, - atskan balss alas sākumā un es no prieka esmu gatava dejot. Rītausmas Sidrabtauriņa!

Meitene lepni panākas uz priekšu un bez liekām ceremonijām pastumj malā abus puišus, apstājoties pāris soļu atstatumā no manis.

- Es neprasīšu, kādēļ tu to darīji, - Rītausmas Sidrabtauriņa nopietni saka un ar šaubām uzlūko Ledus Magoni, - jo tu esi mana draudzene un es tev uzticos.

Rītausmas Sidrabtauriņa klusi ierūcas un nostājas ar muguru pret Ledus Magoni.

- Vai problēmas, mīlīši? - viņa auksti apvaicājas un vilkači ieņem uzbrukuma pozīciju. Draudzene paceļ vienu uzaci.

- Nu labi, vainojat sevi, - meitene izsauc savu elementu un jautājoši paskatās uz mani, - uz trīs?

Pamāju un sāku skaitīt: - viens, divi, TRĪS!

Abi vilkači uzlido līdz alas griestiem un atsitas pret akmeņiem. Elementi ir izrāvuši lielus gabalus klints sienās un tās sāk brukt.

- Ātri, - Rītausmas Sidrabtauriņa paķer mani un Ledus Magoni aiz rokas, - ārā no šejienes!

Metoties laukā no alas vēl atskatos uz abiem puišiem, kas ievainoti guļ upītē. Vecākais uzmet man

neaprakstāma niknuma pilnu skatienu.

Rītausmas Sidrabtauriņa rauj mūs augšup pa straumi.

- Nē, - izraujos no meitenes tvēriena un metos atpakaļ grūstošajā alā.

Atrodu abus vilkačus un sasmalcinu akmens bluķi, kas grasījās uzkrist tiem virsū, taču nepaspēju apturēt nogruvumu, kas aizšķērso izeju.

- Sjū! - iekliedzas Rītausmas Sidrabtauriņa.

Muļķe! Vilkace kliedz manā prātā, Tagad mēs mirsim!!!

Aizveru acis un neliekos ne zinis par garu.

Piepeši upes līmenis strauji ceļas un es cieši satveru abu puišu rokas. Vecākais veļ ir pie samaņas.

Ūdens sāk šūpoties un es saprotu, ka tas ir Rītausmas Sidrabtauriņas darbs. Ar spēcīgu rāvienu tieku iznesta cauri akmeņu sprostam.

Piezemējos zālē un pēc brīža uztraušos četrrāpus un kārtīgi izklepojos.

Virs manis parādās ēna un es paceļu galvu, lai sastaptos ar draudzenes nikno ģīmi.

- Vai tu reiz beigsi glābt citus un domāsi par sevi?! - draudzene man uzkliedz un es vainīgi novēršos.

Tad uzmeklēju abus Trigerāņu vilkačus. Pie mazākā ir nometusies Ledus Magone un, ar nepārprotamu naidu sejā, skalo asinis no puikas sejas, tāpēc es dodos pie lielākā.

- Kāpēc? - puisis izdveš, kad sāku viņu dziedināt.

Skumji pasmaidu.

- Jo savādāk nevaru, - paraustu plecus un man blakus nosēžas Rītausmas Sidrabtauriņa.

- Jo viņa ir traka, - meitene palabo un tad iegrūž man sānos dunku. Tad draudzene sabužina manus mitros, nekārtīgos matus, - un tieši tāpēc es esmu dzīva.

Silti uzsmaidu draudzenei un tad abas palīdzam piecelties puisim, kas, tiklīdz var stabili nostāvēt, metas pie brāļa.

- Koriandr, - puisis pagrūž malā Ledus Magoni un cenšas sataustīt brāļa pulsu. Noslīgstu viņam līdzās un izsaucu zaļās dzirksteles. Šoreiz dziedināšana paprasa vairāk enerģija, nekā biju gaidījusi un mana elpa kļūst saraustīta.

Toties par Koriandru nosauktais paver acis un tad ierūcos, pamanījis Ledus Magoni. Drošības labad, nostājos meitenei priekšā un atrūcu pretī.

- Mēs esam tavi parādnieki, - vecākais vilkacis pagriežas pret mani un saviebjos.

- Ko jūs izdarījāt ar manām spējām? - Ledus Magone aiziet man garām un kaujinieciski nostājas pret puisi.

- Neitralizējām, līdz ar pārējām, kas piemīt siteoniem, - vilkacis mazliet vilcinās un tad panāk tuvāk Ledus Magonei. Meitene no sākuma sāk trīcēt un tad rūkt. Vilkača acis samiedzas un es saspringstu.

Tad puisis aši pieskaras kaut kur Ledus Magone skaustam un strauji atkāpjas pie brāļa, pa ceļam nopurinādams roku.

Ledus Magone izvingrina savus pirkstus un tad uzbur to galos mazas liesmiņas, ieķiķinoties kā maza meitene, kas atradusi savu iemīļoto plīša lācīti. Tad viņa sagriežas un, liesmu strēļu ieskauta virpuļo starp kokiem.

Meitenes prieks pielīp arī man un es izsaucu zemes elementu, lai pievienotos virpuļotājai. Kad mani taranē ūdens viesuli, saprotu, ka arī Rītausmas Sidrabtauriņa ir pievienojusies izklaidei.

Trigerāņu vilkači ierūcas un es strauji apstājos, taču smadzenes turpina griezties un man sareibst galva.

Tad pārvaru reibumu un palūkojos virzienā, uz kuru vilkači rūc.

Rītausmas Sidrabtauriņa ierūcas.

- Siteoni...

Ledus Magone ir apjukusi un tad iepleš acis.

- Vai mēs nevaram kaut kur paslēpties? - meitene ievaicājas un pārējie uzmet viņai nosodošus skatienus.

- Viņi grib runāt savā starpā, - Ledus Magone ierauj galvu plecos un tad pāriet uz tikko sadzirdamiem pīkstiem, - es varētu viņu teikto pārtulkot...

- Kāpjam kokā, - klusi izsaucos un noliecu kupla ozola zarus.

Lapotne ir bieza un domāju, ka no zemes mūs redzēt nevar.

Ledus Magonei izrādās ir taisnība – siteoni grib parunāt savā starpā. Tie apstājas pāris pēdas no koka un, atskatījušies atpakaļ, sāk ātri sarunāties ar dažādiem rūcieniem un skaņām, kam pat nevarētu piedēvēt nosaukumu,

Ar katru nākamo mirkli Ledus Magones seja kļūst arvien bālāka un bālāka. Tad meitenes seju izķēmo dusmas un siteoni pēkšņi uzliesmo. Nezvēri strauji pārvēršas pelnu čupiņās.

Lai gan neviens to skaļi nav teicis, saprotu, ka no šī brīža Ledus Magone ir pilnīgi un noteikti mūsu pusē un cīnīsies pret siteoniem. Ja kāds palūgtu, nešaubos, ka meitene nevilcinoties mums nodotu visas siteonu paslēptuves.

Tagad vismaz mums būs iespēja pieprasīt siteoniem revanšu un atgūt savējos, ja tie vēl ir atgūstami...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

yēēēi. nākamo! ^^

 1  0 atbildēt

Nākamo!!!! 

 1  0 atbildēt

Šī nodaļa radīja atkal jaunu intrigu! Nākošā? :)

 1  0 atbildēt