Nu ko, esam iebraukuši jau ceturtajā desmitniekā
un seko arī turpinājums manam garadarbam
nepatīk - nelasi (neviens jau nespiež)
atsauksmes, ieteikumi, iebildumi - komentārā
Enjoy!
...
Informācijas pieplūdums
- Ko?! - Ledus Magone neticīgi izgrūž un es piespiežu plaukstu pie meitenes mutes.
- Vai tu vari runāt klusāk? - izmisusi apvaicājos.
Tālumā atskan soļi un Ledus Magone sāk nevaldāmi trīcēt. Viņa ieķeras man drēbēs un piespiežas klāt.
- Tie ir Viņi, - meitene raudulīgi nočukst.
Pamāju ar galvu un palieku neredzama. Izsaucu tīro zemes elementu, kas riņķo man ap plaukstām.
Lielie stāvi no Ledus Magones atmiņām apmulsuši nostājas durvīs. Ledus Magone saļimst un ieraujas kaktā.
Šaujos uz priekšu un apdullinu Ledus Magones mocītājus. Tie nokrīt zemē.
Kļūstu redzama citu acīm un vēlreiz pieceļu Ledus Magoni kājās.
- Nāc, - saku meitenei, - mums ir jāiet,
Ledus Magone pamāj un cenšas pati iet uz priekšu, taču kājas neklausa. Nopūšos un paņemu meiteni uz rokām.
Pamēģinu izgaist un, par lielu atvieglojumu manu, ka neredzama paliek arī Ledus Magone.
Metos turp, no kurienes nācu un cenšos ignorēt Vilkaci, kas ar jaunu spēku ielaužas manā prātā.
Nē, viņa ir siteons, Vilkace ņurd un cenšas pārņemt vadību pār mani, nogalini taču viņu!
Aizveries, aizgrūžu garu kaut kur prāta pašās dzīlēs.
Nemaz nebiju pamanījusi, ka jau ir sācis krēslot.
Mums par laimi, vilkaču plūsma vairs nav liela un no pils laukā tiekam samērā ātri. Izmantoju lielu gobu, lai bez liekas kavēšanās tiktu pāri pils mūrim. Kādu laiku skrienu līdz mani skatam pilnīgi aizsedz koki.
Apstājos un nolieku Ledus Magoni zemē. Izsaucu zaļās dzirksteles, lai sadziedētu meitenes ievainojumus. Tad izmakšķerēju no somas šokolādi un iespiežu Ledus Magonei rokās.
- Kāpēc tu tā dari? - vaicā meitene, sadzīstot pušumam zem kreisās acs, - mēs taču esam ienaidnieces.
- Mēs bijām ienaidnieces, - sāji pasmaidu un ielūkojos Ledus Magones milzīgajās acīs, - kamēr vien tu centies atņemt man Rēgu Vulkānu.
Arī meitene liegi pasmaida.
- Tātad jūs tagad esat kopā, - viņa secina un maliet pavingrina plaukstas.
- Aha, - mans smaids kļūst platāks.
Tālumā iegaudojas vilks.
Sulīgi nolamājos un pielecu kājās.
- Kāp mugurā, - asi uzsaucu un pieņemu vilka formu.
Ledus Magone ieķeras spalvās pie kakla un es strauji metos uz priekšu. Nešaubos, ka Trigerāņu vilkači seko man pa pēdām, tāpēc neuzdrošinos mazināt ātrumu.
Man pa ceļam pagadās plata upe. Neminstinoties, metos aukstajā ūdenī un ļauju straumei mani nest uz priekšu.
- Pēdu maskēšana, - ar smaidu nomurmina Ledus Magone, pieplakusi man klāt.
Pēc kāda laiciņa priekšā parādās klints, kurā ietek upe. Nobremzēju, taču krastā neeju.
Īsas pārdomas un dodos tumšajā alā. Paiet laiciņš, kamēr acis aprod ar tumsu un ierauga, ka upes sadalās divās mazākās upītes.
Pieņemu atpakaļ savu cilvēka veidolu un vedu Ledus Magoni līdzi pa mazāko no upītēm. Aiz sevis nobrucinu akmeņu krāvumu, kas gan var pasargāt no sekotājiem, ja tie nolemj doties pa straumi, gan bloķē ceļu atpakaļ.
- Un ko tālāk? - Ledus Magone vaicā.
- Pārlaidīsim nakti tepat, - izveidoju akmeņos iedobi, ko apaudzēju ar sūnām. Tad paberzēju rokas.
- Būtu te pie kā sasildīties, - novelku.
- Viņi kaut kādā veidā bloķēja manas spējas, - Ledus Magone nodrebinās, - nevaru izdabūt no sevis pat sīku dzirksteli.
Mirkli klusēju un tad paraustu plecus.
- Nāksies iztikt tāpat, - samierinos un izvelku līdzi paķertos našķus un lielāko daļu atdodu Ledus Magonei.
- Kas tev lika mainīt domas par mani? - meitene piestumj pilnu muti ar sadrupušiem cepumiem un tikai tad uzdod jautājumu.
- Pat īsti nezinu, - atzīstos un atspiežos pret akmens izcilni, - varbūt tas, ka nemaz neesmu tevi ienīdusi, bet nepatiku uzdzinusi tava rīcība – it īpaši tā Rītausmas Sidrabtauriņas dedzināšana.
- Vai viņai viss kārtībā? - piesardzīgi apvaicājas Ledus Magone.
- Aha, - pamāju ar galvu, - viņa pat ir iemācījusies valdīt pār savām spējām.
Neveikls klusums.
- Kā tu mani atradi? Kāpēc tu vispār mani glābi? - meitene uzdod nākamos jautājumus.
- Durkļa bars bija viesojies viņu pilī, - skaidroju, - un glābu tevi, jo... lai arī esi maita, tu neesi pelnījusi mirt.
Jūtu kā Ledus Magone pavīpsnā.
- Kāpēc tad ne? - meitene interesējas, ar katru mirkli aizvien vairāk atgūstot savu pašpārliecinātību.
- Tevi taču izraudzījās par tīrā elementa pārvaldītāju, - paraustu plecus.
- Jā, tagad jau nu es esmu baigā pārvaldītāja, - nošņaukājas meitene, nozibinot savas rozā acis.
- Saki, - paliecos mazliet uz priekšu, - kā tu tiki pie šitādām acīm.
Ledus Magone dziļi ievelk elpu.
- Pie tādām tiek visi Nodevēji, - meitene baisi nočukst, - visi tie, kas nostājas pret savu vilkaču cilti.
- Paga, - izsaucos un saraucu pieri, - bet Vēja Dziesmai Flo nebija rozā acu!
- Māmukam bija jau laicīgi iekrātas kontaktlēcas, - Ledus Magone saviebjas un manas uzacis uzraujas līdz pat matu saknēm.
- Māmukam?! -neticīgi pārvaicāju.
Ledus Magone pamāj ar galvu.
- Un viņa tevi tā vienkārši pameta?! - neticu savām ausīm.
- Es biju sava veida apkaunojums, - meitene sāji novelk, - Flo bija romāniņš ar vienu vilkaci, kā rezultātā rados es.
- Un pa kuru laiku tu kļuvi troņmantniece? - domīgi pavaicāju.
- Māmuks steidzās saglabāt siteonu uzticību un sagāja kopā ar Galveno, - Ledus Magone šķobās, - tagad man ir gadu jaunāka pusmāsa – skaistāka, gudrāka, veiklāka un bla, bla, bla... Tikai viņa kategoriski atsakās no troņa un nākamā kandidāte uz to esmu es.
- Un tu? - interesējos, - vai tu arī atsakies no troņa.
- Pirms ieslodzījuma tas bija mans sapnis, es darīju visu, ko man teica – izveidoju savu atbalstītāju bariņu, nozākāju vājākos vilkačus, iepazinu stiprākos... - meitene atbild, - taču tagad, tagad es tikai alkstu viņu visu asiņu...
- Tātad tu necentīsies mani novākt? - pasmīnu.
- Nezinu, - Ledus Magone uzjautrināta atbild, - laikam jau nē...
Iestājas klusums un es grasos iemigt, kad Ledus Magone atkal ierunājas.
- Starp citu, paldies, ka mani izdabūji laukā no turienes, - viņa klusi pateicas un tad saritinās kamoliņā.
Tumsā pasmaidu. Rādās Ledus Magone patiesībā īr tīri normāla, kad ir viņa pati. Un viņa ir Treismēņu pusē.
Tagad sekos pats grūtākais – ieskaidrot to pārējiem vilkačiem...