Uuunnn nākamā daļa ir klāt!
Lasi un izbaudi ;))
...
Pakaļ ugunij
Devos uz Rituālu apli, jo nojauta čukstēja priekšā, ka Rēgu Vulkānu atradīšu tur. Es atkal grasījos rīkoties kā pēdējā maita, taču vēlme dabūt Ledus Magoni bija stiprāka par vārajiem sirdsapziņas mēģinājumiem saukt mani pie prāta.
Ieraugu Rēgu Vulkānu darbojoties ap kaut kādiem mietiem un paiet labs brītiņš, līdz es saprotu, ko viņš tur dara. Tiek gatavoti šķēpi no īves koka.
Uz pirkstgaliem piezogos klāt puisim uz ar plaukstām aizsedzu acis. Rēgu Vulkāns pārtrauc darboties un pasmaida. Viņš satver manas plaukstas un tad spēji parauj mani aiz tām.
Es krītu uz priekšu, taču nesasitos, jo puisis mani ieslēdz savā apskāvienā un piekļauj sev klāt.
Omulīgi piekļaujos Rēgu Vulkāna krūtīm un apmierināti, klusi ieņurdos.
Puiša elpa glāsta man matus.
- Es varētu tā sēdēt visu dienu, - Rēgu Vulkāns spēlējas ar maniem matiem.
- Diemžēl nevari, - skumīgi novelku un izraisos no apskāviena.
Puisis sāji pasmaida un tad atsāk veikli darboties ar koku.
- Palīdzēt? - ievaicājos un, atbildi negaidot, sāku ķerties pie darba.
- Paklau, - pēc piecām, neiedomājami garām minūtēm, ievaicājos, - kā jums gadījās satikties ar Klejotājvilkačiem?
Rēgu Vulkāns uz mirkli pārtrauc darbu, lai palūkotos uz mani.
- Gadījās tā, ka saskrējāmies pie viena siteonu bara, - puisis galu galā atbild, - mēs uzbrukām no vienas puses, viņi no otras.
- Un jūs nesaķīvējāties? - ieplešu acis un ieinteresēta paliecos uz priekšu.
- Nē, ļoti ātri atradām kopīgu valodu, - Rēgu Vulkāns pasmaida, - pat tikām ielūgti ekskursijā pa Trigerāņu pili.
- Oho, - sajūsminos un ātri uzdodu jautājumu, lai tas neizklausītos aizdomīgi, - un kur tad tā ir?
- Aptuveni trīs stundu skrējienā uz ziemeļrietumiem, - bez jebkāda aizdomu plīvura atbild Rēgu Vulkāns, - viņi ir tiešām labi iekārtojušies. Tai pilij ir četri pārapdzīvoti stāvi un pagrabs, kur ierīkotas kameras un laboratorija.
- Vai laboratorijā viņi pēta siteonus? - dedzīgi noplivinu skropstas.
- Nē, tikai testē, kādi ieroči uz viņiem darbojas, - Rēgu Vulkāns mazliet sarauc degunu.
Apklustu, jo esmu uzzinājusi visu, ko es gribēju zināt.
Ko mēs vēl gaidām? Vilkace ieņurdas un manā prātā nemierīgi sagrozās.
Mēs nevaram tā pēkšņi pazust, atgādinu un pieslīdu tuvāk Rēgu Vulkānam. Pieglaužos puisim pie sāna un uzlieku galvu uz pleca, ignorējot Vilkaces vaikstīšanos.
Šķēpu taisīšana ir tik vienmuļa nodarbe, ka es lēnām izslīdu no sava prāta, lai nonāktu Ledus Magones apziņā...
Esmu tukša. Cīnos pēc elpas un uzslienos rāpus. Kāpēc ar mani tā dara? Kāpēc vienkārši nenogalina?
Vīrs vērtējoši paraugās manī un tad pamāj saviem vīriem, lai ved mani prom. Man nav spēka, lai ietu pašai. Nav spēka, lai cīnītos.
Garām slīd akmenī cirstas sienas, caurumi, kas kalpu kā durvis un tad atkal pelējuma smaka un restes.
Gar acīm viss slīd kā straujā skrējienā. Es nespēju, nespēju noķert kaut fragmentu no tā visa.
Atveras manas kameras durvis un mani ielidina tajā kā niecību. Ja vien viņi zinātu, ja vien zinātu, ka es esmu nākamā troņmantniece...
Bet noteikti vairs neesmu. Citādi man jau sen būtu nākuši pakaļ, nevis pametuši vietā, kur apstājas dzīvība. Kurš gan ieņems manu vietu, kad pēc divām dienām dosies pakļaut vai nogalināt vēl brīvos vilkačus?
Jautājumu ir vairāk kā atbilžu...
Pat nepūlos sagrozīties kā savādāk, vien ļaujos bezspēcīga niknuma ieskautajai tumsai...
Viņa ilgi neizvilks, secina Vilkace, mums jādodas ceļā tūlīt!!!
Uzspiežu uz Rēgu Vulkāna vaiga skūpstu un pieceļos kājās.
- Iešu uzmeklēt Rītausmas Sidrabtauriņu, - paziņoju un sabužinu puiša šokolādes brūnos matus.
Tiklīdz pazūdu no Rēgu Vulkānu redzesloka, metos skriešus.
Par laimi Rītausmas Sidrabtauriņas vigvamā nav. Paķeru savu somu un pāris našķus, ko apēst ap ceļam, jo apstāties, lai pamedītu, laikam nebūtu prāta darbs.
Aizlavos līdz meža malai un pagriežos, lai uzmestu skatienu apmetnei, Tad pieņemu savu vilka formu un metos skrējienā.
Visu laiku skrienu ziemeļrietumu virzienā, sekojot dzīvajam kompasam, kas ir katrā vilkacī. Nezinu, kas mani dzen uz priekšu – mana vai Vilkaces vēlme darīt galu Ledus Magonei.
Trigerāņu pils ir patiešām iespaidīga. Tā vienlaikus gan uzdzen šermuļus, gan pievelk.
Tagad sāksies pats grūtākais – man nemanītai jāiekļūst pilī, bet kā?
Tu esi daļa no dabas, Vilkace atgādina un es cenšos izprast, ko gars ar to grib pateikt.
Es taču nevaru pārvērsties par putnu vai ko tamlīdzīgu, saraucu pieri un Vilkace nopūšas.
Tu vari saplūst ar dabu, meitene garlaikoti nosaka un, ja vien spētu, pārgrieztu acis.
Apdomāju gara teikto un tad koncentrējos. Iedomājos sevi iekļaujamies ainavā.
Atveru acis un paraugos uz savām kājām. Tās ir caurspīdīgas, tāpēc nospriežu, ka mans nodoms ir izdevies.
Dodos tieši pils vārtu virzienā. Man paveicas, jo vilkači tieši atgriežas no medībām.
Cenšoties nevienam nepieskarties, ieslīdu pils pagalmā un pēcāk pilī. Tur valda tāda dzīvība kā uz maģistrāles rītas stundā, kad visi dodas uz darbu.
Pieploku sienai un gaidu izdevību pavirzīties uz priekšu. Dažreiz, lai tādu sagaidītu uz vietas vajag stāvēt minūtes desmit.
Galu galā man izdodas noslīdēt uz pagrabstāvu., kur man nāsīs iesitas, Ledus Magones domās tik bieži pavīdējusī, pelējuma smaka.
Klusi eju starp kamerām, līdz izdodas atrast Ledus Magones restes.
Šajā kameru rindā dežūrē sargs, kas, atspiedies pret sienu, māj ar galvu.
Piesoļoju nelaimīgajam klāt un uztveru rokmūzikas skaņas, kas nāk no baltām austiņām.
Strauji uzspiežu pa sarga miega artēriju (liels paldies, tante Džūdita, ka tik izsmeļoši mani izglītoji medicīnā). Tad lieku no akmeņiem izvīties spēcīgām efejām, kas notur sargu stāvus un ritmiski krata galvu.
Vilkaces nepacietībā kūsā pāri malām. Pēc viņas domām, es pārlieku vilcinos.
Beidzot nostājos pie Ledus Magones kameras restēm. Aiz tām, kaktā ierāvusies, sakņupis sēž meitenes trauslais stāvs. Mati ir sapinkājušies un nokareni ieskauj kalsno seju. Pieņemu lēmumu un Vilkace sašutumā iebrēcas. Man izdodas izstumt garu laukā no savas apziņas.
Sakniebju lūpas un sāku liekt restes. Paiet labs brīdis, kamēr Ledus Magone reaģē uz kustību. Viņas milzīgās lelles acis atveras un, spoži rozā krāsā spīdot, pievēršas man.
- Vai tu atnāci, lai nogalinātu mani? - Ledus Magone čērkstoši, taču skaļi, ierunājas, balsī skanot slēptām ilgām.
Sastingstu un pametu bažīgu skatienu atpakaļ. Tad atsāku darboties ar restēm.
- Vai tu atnāci, lai nogalinātu mani? - skaļāk un apņēmīgāk pavaicā meitene.
- Ššš... - nošņācos un izlaužu pēdējo stieni durvīs. Tad ieeju kamerā un viegli uzsleju Ledus Magoni kājās, - esmu nākusi, lai dabūtu tevi laukā no šejienes...
