Kurš gaidīja nākamo daļu?!
Nu esat to sagaidījuši! :DD
Atsaukmes, iebildumi un ieteikumi komentāros!
Enjoy!
...
Vīzija
Mēs apglabājām Virsaiti uzkalniņā pie meža rietumos. Tad klusēdami devāmies atpakaļ uz Rituālu apli, lai apspriestu turpmāko rīcības plānu.
- Vai tad šoreiz nebūs vakara rituāla? - Pele skatās debesīs.
- Vēl viena viltība, - norūc Trejsauļu Dūja Tīna, - gari jau bija laikus parūpējušies, lai nebūtu iespēju tikt cauri Plīvuram.
- Izlietu ūdeni nesasmelsi, - papurinu galvu un novēršos no pilnmēness, kas izpleties pa debess jumu visā savā krāšņumā.
Baru sistēma bija sagrauta. Tagad visi vilkači bija kā viens vesels un mums visiem bija tikai viens barvedis – Nāves Durklis.
- Kas gan notika ar tiem, kas palika? - prāto Safrāna Murkšķis. Paraustu plecus un Rītausmas Sidrabtauriņa slepus nožāvājas.
- Visi pie miera, - klusā, noteiktā balsī pavēl Nāves Durklis un es dodos uz savu vigvamu.
Man nesanāk aizmigt. Sēžu un veros liesmās. Mani nomoka tik daudz domu: kur gan ir pārējie vilkači? Vai viņi nāks atpakaļ? Kad tas būs? Vai mums būs izredzes viņus uzvarēt? Kas tagad notiek ar Ledus Magoni?
Liesmas šaudās, metot draiskas dzirkstelītes. Tikai tagad samanu, cik patiesībā esmu nogurusi.
Uz kailās zemes dīdzēju mīkstu zāli un košas vizbulītes, kas gandrīz uzreiz noliec galvas.
Cīņa būs, es to jūtu, taču izredzes uz uzvaru ir mazas. Mums vajag kādu dziņu, iedvesmotāju, pie kā pieturēties un kam sekot...
Ieslīgstu nemierīgā snaudā. Sajūta it kā es kristu tukšumā, tumsā, kas nebeidzas un nebeidzas...
Es atveru acis un redzu restes. Manas nāsis kairina pelējuma smaka. Apkārt valda tumsa, ko maliet kliedē sudrabainie pilnmēness stari.
Aiz restēm kāds sakustas. Man vajadzētu just bailes, taču jūtu vien dziļas skumjas. Esmu nodota, pamesta, nevienam nevajadzīga...
Atskan soļi. Tie klaudzoši tuvojas un sirds ietrīsas – tie nāk pēc manis.
Kāds attaisa restes un manā kamerā ienāk divi tumši stāvi. Tie rupji saķer mani aiz rokām un uzrauj kājās. Mana savainotā potīte sašķiebjas, liekot sāpēs saviebties. Atskan ņirgas. Es cenšos izrauties, taču tad mani caurstrāvo dedzinošas sāpes...
Uztrūkstos sēdus un, kad apjaušu, ka kliedzu, aizspiežu muti ar plaukstu. Es esmu savā vigvamā, drošībā...
Smagi elpodama paveros ugunskurā, cenšoties saprast, kas ar mani tikko notika.
Ugunskurs, kas šķīra mani no Rītausmas Sidrabtauriņa ir apdzisis. Vien kāda vientuļa ogle ik pa brīdim iekvēlojas.
Klusi izslīdu no vigvama pretī vēsajai naktij.
Aizeju līdz meža malai un uzrāpjos kokā. Pievelku klāt sev ceļgalus un domāju.
Kas gan bija tas, kura prātā es biju tik nelaipni ielauzusies? Kas ar viņu tagad notiks? Kas gan bija tie stāvi?
Man ir vairāk jautājumu kā atbilžu. Atspiežos pret stumbru un vēroju mūsu apmetni no augšas. Es neesmu vienīgā, kura nespēj gulēt – šur tur starp vigvamiem manu kādu vilkača stāvu.
Lūpās iezogas blāvs smaids un es paraugos uz meža malu.
Starp brikšņiem atrodas masīvs stāvs, kas, tumšu ēnu mezdams, nemanāmi novēro apmetni.
Apvaldu rūcienu un, nenolaižot acis no siteonu spiega, pārlecu no viena koka uz otru. Pavisam drīz esmu liela ozola zarā tieši virs nezvēra.
Siteons ir mazliet saliecies uz priekšu, atstājot nepasargātu savu vārīgo vietu – kaklu.
Pieņemu vilka formu un tad, aizturējusi elpu, nogaidu. Siteons nav sajutis manu klātbūtni.
Lēciens, dziļš, stiprs kodiens un ienaidnieks, smagi krītot, saļimst bez jebkādām dzīvības pazīmēm.
Mirkli domāju, vai teikt pārējiem par šo vai arī ne. Beigu beigās izlemju necelt traci, vien, kā pārbaudot, apskriet apkārt meža malai.
Kad jau pie apvāršņa ir manāmas pirmās ausmas pazīmes, atgriežos vigvamā. Bezmiega nakts ir darījusi savu – jūtos novārgusi.
Līdz ar pirmajiem saules stariem, pamostas Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Jūtos kā parastā dienā, - meitene, izberzējot acis, paziņo.
Sāji pasmaidu un piedāvāju draudzenei samīcītu šokolādes tāfelīti.
- Ejam uzmeklēt mūsu diženo jauno vadoni, - meitene sarktiski novelk un izvelk mani no vigvama. Debesis jau atkal ir samākušās.
- Nu labi, - aplaizu pirkstus un cenšos aizmugurējā bikšu kabatā iestūķēt lipīgo šokolādes iesaiņojumu.
Uzduros smalkam nieciņam un izvelku to dienasgaismā. Tas ir mazais baltais gliemežvāciņš sudraba ķēdītē – dāvana no Rēgu Vulkāna.
Sirdī iezogas ilgas un pametu skatienu uz draudzeni.
- Nu labi, - meitene kā padodamās paceļ rokas un tad bargi norāda uz mani, - bet nekavējies ilgi.
Apskauju draudzeni un pagriežos, lai dotos uz ziemeļu vigvamiem.
Rēgu Vulkāna pie viņa vigvama nav, tāpēc, mirkli vilcinādamās, ielienu tajā iekšā.
Puiša vigvams ir pārblīvēts. Tajā ir rakstāmgalds, veļas grozs, divas gultas, neticami mīksts paklājs, pāris gleznu reprodukcijas, kas šķībi piestiprinātas pie vigvama sienām.
Man izlaužas smaids. Te ir tieši tik pat mājīgi kā Rēgu Vulkāna istabā cilvēku pasaulē.
Piepeši es atkal pārslēdzos uz citurieni:
Mitra ala... Pelēcīga gaisma... Bailes...
Esmu ierāvusies kaktā. Sirdspuksti joprojām sitas nevienmērīgi. Vēders kurkst. Pār vaigiem līst asaras. Man ir bail...
Nav nekā... nekā, ko izmantot, lai padarītu sāpes vieglākas... nekā, kas palīdzētu aizmukt no Viņiem...
Un atkal gaitenī atskan soļi.
Esmu ar mieru labāk nonākt Vilkaces Sjū nagos, jo viņa vismaz mani nogalinātu uzreiz...
Paveras restes un es ar baiļpilnām acīm palūkojos uz saviem sagūstītājiem. Tie riebīgi smīn un man nav ne mazāko iespēju izmantot savas spējas. Tās ir kaut kādā veidā bloķētas.
Tieku uzrauta kājās un pagaist visas sajūtas. Paliek vien tikai līdz kauliem stindzinošas bailes...
Smagi elsodama atgriežos pati savā ķermenī.
Tagad es sapratu, kā domās iekļūstu.
Tā ir Ledus Magone.
Bet kāda velna pēc?
Nosēžos uz nesaklātās gultas malas un saspringti domāju.
Hmmm, domās ierunājas Vilkace, nezinu, kā tu, meitēn, bet es teiktu, ka tā notiek tāpēc, ka tev vajag viņai atriebties pašai...
Lēnām apdomājos un tad pieņemu lēmumu.
Es uzmeklēšu Ledus Magoni un, gan sev, gan viņai par atvieglojumu, nogalināšu viņu!
