local-stats-pixel

Vilkace 38.nodaļa2

 78  0

Ziniet, kkā apnika visu laiku kopēt to ūber garo ievadu ;DD

Karo4e: iepriekšējā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-37nodala/507773

Un zemāk jaunā! ;DD

Tāda paīsa padevusies ;DD

Atsauksmes un ieteikumus komentāros!

Jau iepriekš sorry par kļūdām!

Un enjoy!


...

Jaunais vadonis

- Vai tu tiešām esi par to pārliecināta? - Nāves Durklis uzlūko mani ar aizdomīgu skatienu.

Strauji pakratu galvu.

- Pilnīgi, - domās vēl un vēl salīdzinu Vēja Dziesmas Flo nogurušo, pelēko seju ar Ledus Magones.

- Velns parāvis, - iesaucas Rītausmas Sidrabtauriņa un pastumj mani malā, - pratināt Sjū varat arī pa ceļam. Mums ir jāpasteidzas.

Vilkace, nedroši domās apvaicājos, jo meitene varētu būt apvainojusies.

Sjū, gars acumirklī atsaucas.

Pulcē visus, izsaucos, liec, lai visi atgriežas skolā pēc iespējas ātrāk!

Sapratu, un Vilkaces pagaist.

Pieņemu vilka formu līdz ar pārējiem un metos skrējienā.

Traucamies cauri mežam vēl nepieredzētā ātrumā. Ik pa mirklim pametu skatu debesīs uz pilnmēnesi. Laika vairs nav daudz.

Man blakus pieduras vilks un es sazīmēju viņā Rēgu Vulkānu. Dzidri zilās acis ir pilnas satraukuma. Ātri pieglaužos puiša šokolādes brūnajam sānam un tad izraujos priekšgalā pie Rītausmas Sidrabtauriņas un Trejsauļu Dūjas Tīnas.

Piepeši mums ceļu aizšķērso siteoni. Koncentrējos un no manis izšaujas milzīga, tīra zemes elementa enerģijas pārpildīta, bumba.

Ar acs kaktiņu pamanu, ka abās pusēs arī Rītausmas Sidrabtauriņa un Trejsauļu Dūja Tīna raida savu Idizo spēku pret siteoniem. Nezvēri palido uz visām pusēm un mēs, nemazinot ātrumu, izšaujamies pa brīvo ceļu.

Pie skolas teritorijas pamanu, ka pa labi uz skolu skrien vēl viens vilkaču bars. Tātad Vilkace ir padarījusi savu darbiņu.

Tālumā samanu vigvamu košās smailes un pārvēršos par cilvēku. Turpinu skrējienu uz Rituālu apli.

Kaut kas nav kārtībā, es to jūtu. Šeit viss ir tik... tukšs.

Kopā ar vilkiem iemetos Rituālu aplī un strauji nobremzēju.

Šeit neviena nav. Ugunskurs ir nodzēsts. Pār tukšo Rituālu apļa laukumu svelpj vējš.

- Kas par...? - par cilvēku pārvērties, noprasa Nāves Durklis.

Neticīgi skatos apkārt un meklēju kādu norādi uz to, kāpēc neviena šeit nav.

Man izdodas uztvert veca vīra klepošanu un es apgriežos, lai lēnām dotos Vecajo vigvama virzienā. Vilkači, nebilstot ne vārda, pašķiras, lai dotu man ceļu un tad seko.

Vecajo padomes vigvamā, pakritis un asinīm noplūdis, guļ Virsaitis.

Nometos vecajam vīram blakus un izsaucu zaļās dzirksteles, taču, pirms man izdodas pieskarties Virsaitim, viņš pārsteidzoši ātri saķer manu delmu.

- Nav jēgas, - vecais vīrs gārdzoši nosaka, - karš ir zaudēts. Siteoni ir dabūjuši, ko vēlējušies. Bēdziet un neatgriezieties!

Man blakus zemē uz ceļiem nometas Nāves Durklis. Puiša seja ir samākusies un jau tā tumšas acis ir satumsušas vēl vairāk.

- Mēs nevaram, - Durklis, kā neticēdams savām ausīm, izgrūž.

Virsaitis pievērš savu blāvo acu skatienu puisim.

- Varat, - vecā vīra balss kļūst arvien gausāka un var redzēt, ka vārdi nāk ar mokām. Tad Virsaitis paceļ blakus nokritušo koka nūju un iespiež to Nāves Durkļa plaukstās, - bēdziet. Tā ir jūsu vienīgā iespēja dzīvot...

Virsaitim uznāk klepus un no mutes izšļācas asiņu strūkliņa. Tad vecā vīra acis kļūst stingas un aukstas.

Nokaru galvu un ļauju dedzinošām asarām tecēt pār vaigiem.

Mani apskauj siltas rokas. Pat nepaskatoties zinu, ka tās pieder Rēgu Vulkānam. Viņa miklais vaigs pieduras manējam un liek raudāt man vēl gaužāk...

Visa cilts ir ieslīgusi skumjās par Virsaiša nāvi.

Nāves Durklis pieceļas kājās. Notraucu asaras un palūkojos uz puis, kas ir cieši satvēris koka nūju.

Pamazām visi pievēršas Nāves Durklim – jaunajam Virsaitim.

Nāves Durkļa vaigs ir samācies, bet sejas izteiksme – apņēmīga. Viņš pat nenokrekšķinās, bet uzreiz sāk runāt.

- Virsaitis gribēja, lai mēs bēgam un slēpjamies, - puisis saka, - viņš gribēja, lai mēs pametam mājas. Karš ir zaudēts un izredžu pieveikt siteonus nav.

Visapkārt iestājas kapa klusums. Nāves Durklis šķietami uzlūko katru no mums.

- Tā bija Virsaiša pēdējā vēlēšanās, - puisis drūmi nosaka un tas, šķiet, mirkli cīnās pats ar sevi.

- Taču mēs to ignorēsim, - beigu beigās Durklis paziņo un rokas ap vecā Virsaiša nūju sažņaudzas tā, ka redzami balti pirkstu kauliņi, - mēs nebēgsim, mēs neslēpsimies... Mēs paliksim šeit un cīnīsimies kaut vai līdz pēdējam elpas vilcienam taču paliksim... jo mēs esam Treismēņi un mēs nepadosimies NEKAD!

Bars piekrītoši ierēcas un sveic jauno vadoni ar gaisā paceltu dūri. Kad es sleju gaisa savējo, gandrīz trāpu Rēgu Vulkānam pa degunu.

Nāves Durklis izskatās nedaudz saviļņots un es zinu tik pat skaidri kā visi citi – jaunā Virsaiša runa paliks atmiņā visiem uz mūžiem.

Paskatos pilnmēnesī un pasmaidu – tīri un no sirds.

Varbūt mēs esam zaudējuši cīņu, taču karš ar to vēl nav beidzies...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

O, šis gan bija ātri :) Kad nākamā?

 3  0 atbildēt

õõ, sasmējos pie `trāpiju gandrīz pa degunu`. :D

malacis, gaidu nākamo. ^^

 2  0 atbildēt