local-stats-pixel

Vilkace 36.nodaļa2

 82  0

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-35nodala/506516

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

P.P.S. Njā, tagad nav diez ko interesanti, jo smadzenes ir ieķērušās tālākajos notikumos ;DD

...

Bēgšana

Nākamreiz, kad nāku pie samaņas, piesieta neesmu.
Šoreiz izdodas samērā ātri aprast pie tumsas un man izlaužas plats smīns. Visi pārējie vilkači, no kuriem centās izvilkt informāciju, arī ir ar mani vienā telpā.
Izvingrinu rokas un tad ņemos sadziedēt visu savainojumus un atmodināt biedrus.
- Kas pie velna...? - nikni ierūcas zēns ar kumpo degunu, taču piešauju viņa mutei priekšā plaukstu.
- Šššš, - nošņācos, ieklausoties, vai kāds nav mūs dzirdējis. Par laimi, valda klusums.
Pēc brīža jau visi ir gana atguvušies, lai kaltu kaujas plānus. Uzzinu, ka mūsu sagūstītāji ir no klejotājvilkači, kam senāk ir bijušas domstarpības ar Treismēņiem.
- Viņi mūs neatlaidīs šā vai tā, - klusi nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa un satver savus plecus, it kā meitenei būtu auksti, - viņu barvedis man teica, ka no vīriešu kārtas pārstāvjiem jēgas nebūs, bet vilcenes gan izmantos bara papildināšanai.
Man matiņi uz skausta saslejas un uzmetas zosāda. Neapzināti izlaužas rūciens.
- Mani tikai beigtu viņi varēs izmantot saviem savtīgajiem mērķiem, - manas domas skaidri un gaiši izspļauj Trejsauļu Dūja Tīna.
Tālumā atskan kliedziens un mēs visi saausāmies.
- Viņi ir ķērušies klāt nākamajam, - sažņaudzu rokas dūrēs, - mums jātiek laukā no šejienes un ātri.
- Vai kāda no jums izpļāpājās par savām Idizo spējām? - uzmetu skatienu abām meitenēm, kas papurina galvu.
- Tad laiks likt tās lietā! - iesaucas puisis ar tumšajiem matiem un tad apraujas, sapratis, ka runā par skaļu.
- Viss ir labi, Krama Kobra, - apņēmīgi saka Trejsauļu Dūja Tīna, - laiks viņiem uzzināt, uz ko esam spējīgi.
Rītausmas Sidrabtauriņa pastiepj roku uz priekšu. Mēs visi uzliekam savas plaukstas uz tās un tad iesaucamies: - Viens par visiem, visi par vienu! Aiziet!
Raidu tīrā elementa enerģiju pret biezajiem metāla režģiem, kas sedz alas ieeju un tie izsprāgst laukā.
Puiši pieņem vilka formu, bet mēs - Idizo – lepni dodamies uz to pusi, no kuras atskan kliedzieni.
Nonākam pie Zāles, kur viens no Klejotājvilkačiem lēnām uzšķērž ar nazi bāla puiša vēderu.
- Pasaki vien, kur? - blakus viņam, noliecies dūdo barvedis un puisis, lai viņam slava un gods, caur sāpēs saviebtu muti izgrūž: - nemūžam!
Pirms rīkoties aplaižu skatienu apkārt Zālei un pamanu gar sienu rindojoties nomocītus vilkačus. Pārskaitu viņus un saprotu, ka tumšajās alās neviens nav vairs palicis. Dodu zīmi biedriem un mēs visi metamies Zālē.
Klejotājvilkači to nav gaidījuši.
- Es vēlos uzspēlēt spēli, - lēnam un draudīgi izsaku savu mīļāko frāzi no filmas “Zāģis” un atiežu zobus.
- Spēli, kurā jūs zaudēsiet, - piemetina Trejsauļu Dūja Tīna un Rītausmas Sidrabtauriņa iesaucas: - Uzbrukumā!
Raidu tīrā elementa enerģiju pret abiem vilkačiem, kas ir sagūstījuši bālo puisi un tad piesteidzos cietušajam klāt.
- Vilkace Sjū, - viņam, izklepojot asinis, sanāk pateikt un novārgušajā sejā parādās smaida atblāzma.
Lieku lietā savas spējas, lai izdziedētu puisi un tad, notriecot divus vilkačus, kas aplenkuši Peli, metos pie pārējiem biedriem.
No manis aizplūst aptuveni puse enerģijas, taču visi Treismēņu cilts vilkači tagad ir spējīgi cīnieties. Pieduru rokas zemei, lai atgūtu spēkus un tad, pa ceļam pārvēršoties, metos virsū vilkacim, kas ir iedzinis Rītausmas Sidrabtauriņu stūrī.
Pašķīst asinis un vilkacis sabrūk zemē bez dzīvības pazīmēm. Man ir padevies labs kampiens.
Pieņemu savu cilvēka formu un triecu sienā vēl vienu Klejotājvilkaci. Trejsauļu Dūja Tīna pielieto nāvējoša elektrošoka vilni.
Manī dzimst ideja.
- Treismēņi, aiz manis, - iesaucos un tad pamāju Rītausmas Sidrabtauriņai un Trejsauļu Dūjai Tīnai, - laiks viņiem izbaudīt kārtīgu spīdzināšanu!
Piesaistu Klejotājvilkaču kājas pie zemes Rītausmas Sidrabtauriņa raida pret vilkačiem ūdens vilni. Trejsauļu Dūja Tīna pieliecas un apmierināti smīnot, pieskaras slapjajai sliedei ar roku, liekot pa to izplūst elektrības vilnim.
Es pa to laiku izplaucēju no neauglīgās alas griestiem spēcīgus vīteņaugus, kas saista arī Klejotājvilkaču rokas.
- Kurš grib atriebties? - norūcu un, kā pēc komandas, visi biedri metas klāt Klejotājvilkačiem, lai tos saplosītu.
Pagriežos un pamanu kaktā ierāvušos kalsno zēnu un eju viņam klāt. Puisis aizsargājoties ierūcas un sper soli man pretī.
- Un tu vēl domā, ka spēsi mani uzvarēt? - mans pašpārliecinātības kauss plūst pāri malām un esmu spiesta pacelt balsi, lai puisis mani sadzirdētu starp savu bara biedru mokpilnajiem kliedzieniem un lāstiem.
- Kāpēc tu viņu nenovāc? - Krama Kobra uzrodas man blakus un nikni glūn.
- Mums vajag kādu, kas izvedīs mūs laukā, - laiski samirkšķinu acis un smaidu tieši kalsnā puiša sejā, - tu taču to izdarīsi, vai ne?
Pati jūtu, ka pamazām pārvēršos par maitu, taču apstākļi ir tādi kā ir.
Ārā jau ir nokrēsla un Rītausmas Sidrabtauriņa, paskatījusies savā pulkstenī, paziņo, ka tagad ir Cīņas kluba laiks.
- Ko tagad? - ievaicājas Pele un es paraustu plecus.
- Tas ir pilnīgs murgs, - nikni iesaucas Trejsauļu Dūja Tīna, - mūs aizsūta mežā un saka: “ejiet, cīnieties!” bet sīkāk neko neko nepaskaidro.
- Ejam uz rietumiem, - ierosina Rītausmas Sidrabtauriņa, apklusinot Trejsauļu Dūju Tīnu.
Tā kā nevienam nekas labāks prātā nenāk, mainām virzienu. Pēc pusstundas gājiena no mums aizlaižas kalsnais Klejotājvilkacis.
- Lai viņš iet, - saķeru aiz rokas Krama Kobru, kas gatavojas mesties puisim pakaļ, - mums tāpat viņš vairs nav vajadzīgs.
Ejot paturu acīs blāvo pilnmēnesi krēslainajās debesīs, tāpēc gandrīz ieskrienu mugurā vidēja auguma puisim, kas spēji apstājas.
- Kas ir, Pusnakts Dūdiniek? - visi veramies vilkacī, kas uzmanīgi ieklausās.
- Tur kāds cīnās, - saraucis pieri, par Pusnkats Dūdinieku nosauktais, saka.
Nākamajā mirklī mēs visi jau esam pieņēmuši savu vilka veidolu un, ķepām dunot, traucamies uz priekšu.
Krūmājiem aizaugušā klajumā cīnās siteoni un vilkači. Tik pat kā uzreiz atpazīstu Safrāna Murkšķa viegli lāsumaino kažoku. Tātad šeit ir Nāves Durkļa bars.
Pirmo reizi pamanu siteonu, kas nav Izraidītais. Vilkacei bija taisnība, ka parasti siteoni nav gļotaini. Šeit ir aptuveni desmit milzonīgi mežoņi ar laima zaļu, spīdīgu ādu, kas ir sadalīta tādās kā smalkās plēksnītēs.
Vēl pirms ir par vēlu pārdomāt, iemetamies klajumā. Daudz nedomādama, no mugurpuses uzlecu virsū vienam no siteoniem un ielaižu ilkņus dziļi nezvēra neaizsargātajā kaklā.
Sastopos ar Rēgu Vulkāna dzidri zilajām acīm un man iekšā viss saviļņojas. Rēgu Vulkāns ir šeit un viņš ir dzīvs!
Taču es priecājos sekundes simtdaļu par ilgu. Man trāpa kāda siteona mežonīgi garais nags, kas uzšķērž sānu un aizsit malā. Spalgi iekaucoties, atsitos pret cieto zemi.
Tad virs manis parādās milzīga ķetna un es aižmiedzu acis. Esmu pārāk ievainota, lai laikus paspētu izvairīties no samīdīšanas.
Atskan ass sprakšķis, kam uzreiz seko citi, daudz spēcīgāki un siteons ierēcas. Paveru acis sīkā spraudziņā, lai manītu, ka nezvērs raustās kā saņēmis elektrošoku. Par spīti visām sāpēm, pasmaidu. Trejsaulu Dūja Tīna savu darbiņu pieprot.
Tad es jau trešo reizi vienas dienas laikā ņemu un atslēdzos...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

BEIDZOT. nākamo! emotion

 2  0 atbildēt

Ūu, izdevās sagaidīt :) Kad nākošā?

 2  0 atbildēt