Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-31nodala/503714
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Cīņas gaidās
- Komandantstunda, oho, tas nu gan ir nopietni, - Rītausmas Sidrabtauriņa novelk, kad izstāstu jaunumus. Draudzenei ir vien pāris apsēji, plāksteri un viņa domā, ka vakarā jau varēs iet uz mūsu vigvamu.
- Ko gan darīšu es? - pēkšņi meitene iedomājas.
- Vai tad tas vēl jāprasa? - tēloju sašutumu un uzmetu lūpu, - tu nāksi ar mani!
- Urrā! - Rītausmas Sidrabtauriņa paceļ roku un saviebjas.
Pieskaros draudzenei un pēc brīža viņas saspringtā seja atlaižas.
- Vismaz man būs iespēja atdarīt Ledus Magonei par šo te, - meitene vīpsnā.
- Neaizmirsti, ka tas skuķis valda pār uguni, - mazliet satraukusies iesaucos un Rītausmas Sidrabtauriņa atplaukst smaidā.
- Zini, Sjū, es te nesēdēju rokas klēpī salikusi, - viņa noslēpumaini parausta uzacis un apgriež plaukstu ar virspusi uz leju.
Rītausmas Sidrabtauriņas plauksta piepildās ar ūdeni un paceļas sīkas strūkliņas, izveidojot mistisku ziedu. Tad meitene pavērš plaukstu pret vigvama sienu pusi un acumirklī sienas sedz ūdens.
Pavērtu muti blenžu uz draudzenes brīnumainajiem veidojumiem un tad pastiepju savu plaukstu un piepeši ūdenim pievienojas zaļu lapiņu klājiens.
Ievainotie vilkači pārsteigumā noelšas, uz mirkli aizmirstot par to, cik ļoti viņiem sāp, un, uzmetot skatienu draudzenei, bez vārdiem vienojamies sagādāt visiem vienreizēju izrādi.
Izveidoju zaļu lapu un krāsainu ziedu virpuli, bet vigvama otrā pusē izaug stalts ūdens stabs. Mūsu smieklu pavadībā tie šaudās pa vigvamu, aiz sevis atstājot sudrabaina ūdens un raibu ziedu takas.
Beigu beigās abi virpuļi satiekas un sašķīst miljons druskās.
Visu sejas rotā smaids un es jūtos gandrīz tikpat labi kā pēc elementu apciemojuma ikvakara rituālā.
Sešos, kad atskan rags, no slimnīcas vigvama dodos kopā ar Rītausmas Sidrabtauriņu. Uz manas plaukstas ik pa mirklim nomirgo zaļa dzirkstelīte.
Rituālu aplī pulcējas vien vilkači no tās grupas, kura patrulēs šejienes mežos. Nāves Durkļa bars visi kā viens iepleš acis, pamanot man līdzās Rītausmas Sidrabtauriņu. Draudzene nevelta puišiem ne mazāko kripatiņu uzmanības, bet gan rūpīgi ar acīm seko kulturoloģijas pasniedzējai Ziemeļu Debestiņai, kas klāsta mūsu uzdevumus.
Vēlāk mēs tiekam sadalīti pa pāriem. Mans pārinieks ir garš, izstīdzējis puisis, kam es dotu kādus gadus septiņpadsmit. Jau uzmetot skatu vien, manu, ka vilkača ego plūst laukā pa visām porām.
- Vilkace Sjū, - ieņemu kaujas pozīciju.
- Zibens Strēlnieks, - uzmetis man pašpārliecinātu skatienu, izsmejoši izmet puisis.
- Prieks iepazīties, - gaidu signālu, lai uzsāktu cīņu.
Pasniedzēja izsaucas: “Aiziet!” un es strauji metos puisim pretī, lai ar dūri notriektu viņu zemē, taču Zibens Strēlnieks ir no vecākas un pieredzējušākas grupas, tāpēc viņš ar manu uzbrukumu jau ir rēķinājies un pašaujas sānis. Mana dūre šķeļ tukšu gaisu.
Izmantojot nelielo samulsuma efektu, Zibens Strēlnieks nogrūž mani zemē un ar ceļiem piespiež manas rokas, tādejādi panākot daļēju paralīzi.
Visu spēku pārsveru uz kājām un speru. Saņēmis triecienu no mugurpuses, Zibens Strēlnieks pārlido pāri manai galvai un es jau atkal esmu kājās. Piepešā enerģijas uzplūdā, izstiepju roku un no zemes izšaujas vīteņi, kas piesaista pretinieku.
Cīņas partneri laiku pa laikam tiek mainīt un es cīkstos ar dažāda ranga pārstāvjiem.
Kad esmu tikusi galā ar savas grupas biedru Likteņupes Ērgļaci un tīru nost putekļus, pie manis pienāk pasniedzēja.
- Ļoti labi, Vilkace Sjū, - tieku paslavēta, - pacenties piestrādāt pie savas tehnikas tā, lai tu netiktu nogāzta gar zemi. Cīņā ar siteonu, tas tev nozīmētu nāvi.
Cenšos ņemt vērā pasniedzējas padomu un pēc kāda laika jau iemanos pieveikt savus partnerus tik pat kā neko nedarot. Tas, ka valdu pār zemes elementu, dod neizmērāmas priekšrocības.
Paņemu pauzi, lai palūkotos, kā klājas draudzenei. Rītausmas Sidrabtauriņa vienkārši fantastiski kombinē dažādu vilkaču paņēmienus un, ja ciņa kļūst par grūtu, izmanto savu elementu, lai slidinātu pamatu zem pretinieka kājām.
Treniņš ir līdz pat vakara rituālam, kad tik pat nokausēti ierodas pārējie vilkači. Visu rituāla laiku nosēžu aizvērtām acīm, lai atgūtu spēkus.
- Esmu pagalam, - paziņo Rītausmas Sidrabtauriņa, ierokoties savā guļammaisā.
Nepūlos pat atbildēt, tikai saritinos kamoliņā un, vērojot liesmas, laižos miegā.
Nākamā diena ir saspringtāka. No agra rīta līdz pat Cīņas kluba laikam mēs trenējamies acis pārgriezuši. Brīvo laiku visi izmanto, lai pamedītu un gulētu.
Kad pienāk vakars, esmu nokausēta un burtiski velkos uz Rituālu apli. Sirds jau tagad pildās ar trīsām un satraukumu, lai gan ceļā jādodas vien rīt pusdienlaikā.
Šodien Rituālu aplī valda daudz svinīgāka un tajā pašā laikā nospiestāka gaisotne, nekā citās reizēs. Sirdij sitoties, apsēžos blakus Rītausmas Sidrabtauriņai.
Nāves klusumā sagaidām zibens spērienu, no kura izšaujas četri elementu zibšņi, kas, liekas, šodien veido kādu interesantu deju.
Labu laiku tie riņķo debesīs, veidojot zīmi, ko var iztulkot kā bezgalības zīmi. Tad uguns elementa strēle atdalās no pārējām, bet zemes zaļais zibsnis tai seko un nogriež ceļu, liekot atgriezties pie abām pārējām strēlēm. Sarežģītus rakstus veidojot, strēles vijas citas ap citu un tad zemes elements atšķeļas no pārējo elementu mudžekļa, zīmējot no pārējiem pilnīgi neatkarīgus rakstus.
Piepeši pārējie elementu zibšņi izmet plašu loku un ieskauj nomaldījušos zemes elementu. Elementi saplūst kopā vienā lielā, ņirbošā, kas liekas iekļaujam sevī visu plašo debess jumu un es tieku piepildītu ar tādu spēku un enerģiju, kā vēl nekad.
Tad elementu radītā burvība pagaist, taču joprojām jūtu savās dzīslās spēcīgi pulsējam maģiju.
Negaidot, Rituālu apļa vidū nostājas Vecajo padomes loceklis – mūsu visu virsaitis. Viņš noskremšļojas un tad sāk runāt vecišķā, piesmakušā balsī.
- Treismēņi ir dzīvojuši daudzus simtus gadus līdz šim, - virsaitis iesāk, itin kā uzlūkojot ar savu blāvo acu skatienu ik katru no mums, - mēs cīnījāmies pret tiem, kas mūs apspieda, rūpējāmies par tiem, kas mūs mīlēja. Mēs turpinājām sargāt savu cilti, taču mūsu laiks pagāja. Tagad ir kārta jums un tikai jūsu rokās ir tas, vai mūsu cilts turpinās pastāvēt...
Vecais vīrs aiziet, bet viņa vārdi joprojām it kā karājas gaisā. Tie ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu uz visiem. Paiet minūtes piecas, kad sākam atgūties no virsaiša šo pāris teikumu spēka un dziļās domas, lai dotos gulēt un sagatavotos lielajai dienai.
Vigvamā guļu un raugos liesmās, domājot par visu, kas līdz šim ir noticis. Iespējams, es drīz miršu, varbūt arī dzīvošu.
- Sjū? - mazliet iztrūkstos no Rītausmas Sidrabtauriņas balss otrā ugunskura pusē. Biju pārliecināta, ka draudzene guļ.
- Jā? - tūlīt atsaucos.
- Ja arī es rīt cīņā miršu, - draudzene lēni, bet apņēmīgi saka, - es pielikšu visas pūles, lai pasargātu Treismēņu cilti!
