Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-30nodala/503126
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Nodevējas
Guļu mīkstajās sūnās un vēroju debesis. Manī ir tik daudz emociju, ka nezinu, smieties vai raudāt, gulēt neko nedarot vai celties, lai cīnītos. Es vairs nezinu neko...
Kad noskan rags, kas vēsta par pusdienlaiku, esmu daudz maz savākusies.
Ignorējot dedzinošo tukšumu kuņģī, kas pieprasa ēdamo, dodos pie Rītausmas Sidrabtauriņas.
Draudzene ir nomodā un skumji raugās uz rakstiem, kas rotā vigvamu.
- Sveika, - sāji pasmaidu un piesardzīgi nometos meitenei blakus, - kā jūties?
Rītausmas Sidrabtauriņa lēnām novēršas un paskatās uz mani.
- Slikti, - viņa atbild un no šīs mazās piepūles vien, virs augšlūpas izspiežas sīkas sviedru lāsītes.
- Uzgaidi, - uzlieku plaukstu uz draudzenes nosaitētās rokas un koncentrējos. Rītausmas Sidrabtauriņa pārsteigti noelšas, kad zaļās dzirkstelītes uzsāk savu deju.
Ar laiku draudzenes seja kļūst rāmāka un lūpas izliecas vieglā smaidā.
- Paldies, - meitene nočukst mazliet čērkstošā balsī un es atsaku: - nieki vien.
Laiku sēžam klusēdams, klausoties ievainoto vilkaču sēkšanā un klusajos vaidos.
- Tiklīdz es tikšu no šejienes laukā, es piežmiegšu to Ledus Magoni, - draudzene nikni izmet, sejai iegūstot bargu izteiksmi.
Izliecu lūpas šķībā līnijā.
- Nekas nesanāks, - pastāstu par izvandīto vigvamu un tikšanos ar Rēgu Vulkānu.
- Maita, - izgrūž Rītausmas Sidrabtauriņa un uz brīdi aizver acis.
Mans vēders protestējoši noburkšķ un draudzene paraugās uz mani.
- Ej pamedī, - viņa saka un, ieraugot manu kategorisko sejas izteiksmi, piemetina, - manis dēļ, lūdzu.
Nopūšos un pieslejos kājās. Izsalkums izraisa vieglu reiboni.
Pirms izeju no vigvama, pamāju draudzenei, taču Rītausmas Sidrabtauriņa ir laidusies snaudā.
Nomedīju spraunu buku, ko turpat uz vietas noēdu. Labpatikā noguļos uz muguras, visas četras ķepas izstiepusi kur pagadās un kādu laiku ļauju saulei sildīt vēderu.
Piepeši atskan rags un es apveļos uz vēdera.
Šajā laikā vēl nekad nav skanējis rags.
Pieslejos kājās uz izpurinu no spalvas lapas un sīkus zariņus. Vieglā, bet ātrā riksī dodos uz vigvamu pusi.
Gar ausīm šalc vējš un esmu tik ļoti aizrāvusies, ka nemanot saduros ar kādu vilku.
Atsprāgstu atpakaļ un draudīgi ierūcos, sabožot spalvu un pieglaužot ausis.
Vilks ir pazīstams – Melnais Krauklis, mans bijušais bara biedrs.
Pieņemu cilvēka veidolu un maliet aizdomīgi uzlūkoju vilku. Melnais Krauklis ir maliet paplucis, kažokā pie kakla trūkst vesela spalvu kumšķa.
- Kas ar tevi noticis? - nenoturos nepajautājusi un bijušais biedrs ietinas tumšos dūmos.
- Kāpēc man tev tas būtu jāatklāj? - puisis augstprātīgi vaicā ar pilnīgi sataustāmu zemtekstu: “tu vairs neesi mūsu barā, ar informāciju nedalīšos”.
Sažņaudzu rokas dūres un pieeju Melnajam Krauklim tuvāk.
- Jūs piežmiedzāt Ledus Magoni manā vietā, - norūcos, - un tāpēc esat man parādā!
Melnais Krauklis nosprauslojas un uzlūko mani ar izsmieklu.
- Kurš gan no mums te ir parādā?
- Tu, Durklis, jūs visi, - nosaku, bakstot ar pirkstu puiša krūtīs, - es nelūdz jums padarīt darbiņu manā vietā. Man bija jākārto ar to skuķi rēķini, ne jums.
- Tev vēl ir iespēja, - Melnais Krauklis atbild un es apjūku, - tā maita aizbēga.
- KO?! - neticu savām ausīm.
- Kopā ar savām draudzenītēm un Šaursliežu Dzelzceļa dzīvību, - puisis nikni nosaka.
Jaunumi ir tik negaidīti, ka es atstreipuļoju pāris soļus atpakaļ.
- Kā...? - nesaprotu.
- Viņas visas ir siteonu pusē, - Melnais Krauklis skaidro, sejā vīdot visām iespējamajām nepatikas un naida pazīmēm, - tā viņām izdevās panākt pārsteiguma efektu. Ledus Magone izcepināja Šaursliežu Dzelzceļu un notinās.
Beigas gandrīz nesaklausu, jo manas smadzenes rūpīgi apstrādā jauno informāciju.
- Pa visam drīz atgriezīsies ienaidnieks, kam ir sabiedrotie mūsu rindās, - nočukstu fragmentu no elementu vēstījuma un plati ieplestām acīm paraugos uz Melno Kraukli.
Rags noskan otro reizi un es reizē ar Melno Kraukli uzsāku strauju skrējienu.
- Kas šodien tāds īpašs? - vaicāju.
- Grupēšana, - puisis atbild un tad paskaidro sīkāk, - tiks sagrupēti audzēkņi, kas dosies sirojumā gādāt pārtiku un jaunos audzēkņus, kas dosies viņiem līdzi, bet patrulēs, vai nemana siteonus. Būs vēl tie, kas paliks šeit un grupa, kas dosies mežos, lai novērstu siteonu uzbrukumu skolai.
- Skaidrs, - lēnīgi nosaku.
Tālumā samanu bara aprises, taču nemainu virzienu.
- Hei, vai tik kāds nav sadomājis atgriezties barā? - jautri uzsauc Safrānu Murkšķis, taču es nepievēršu viņam uzmanību. Nemazinot ātrumu traucos garām Nāves Durklim, nelaižot garām iespēju no visa spēka iekrāmēt puisim pa seju.
Sitiens padodas stiprs un Durklis sagrīļojoties nokrīt zemē. Paskrienu pāris soļus uz priekšu un apsviežos riņķī.
- Nākamreiz nelien tu, kur nevajag! - norūcu un, lepni atsviedusi matus, dodos tālāk.
Tikko esmu spērusi kāju vilkaču piebāztajā Rituālu aplī, rags atskan trešo reizi.
Aplaižu skatienu apkārt laukumam, meklējot kādu, kam var uzdot jautājumus. Bez Rītausmas Sidrabtauriņas sajūtos kā tukša vieta.
- Sveika, - salecos, kad kāds uzsit man pa plecu. Apsviežoties riņķī pamanu Rožupes Kastaņu Meju, kas viegli iesmejas.
- Baigi tramīga esi palikusi, - meitene joko un es šķībi pasmaidu.
- Kā notiks tā grupēšana? - vaicāju un paziņa parausta plecus.
Piepeši kā atbildot, debesīs atskan pērkona grāviens un pasaule ietinas tumšos dūmos.
Ej, kur tavuprāt ir izeja, pamāca Vilkace, tā notiek grupēšana – elementi visu ietin dūmos un pēc tā, kur tu atrodies, dūmiem izklīstot, var noteikt, kurā grupā būsi.
Jūtos bezgala pateicīga Vilkacei par skaidrojumu un dodos uz priekšu, ik pa laikam pēc izjūtām pagriežoties pa labi vai pa kreisi.
Un tik tiešām – pēc minūtes vai divām, pasaule atkal ir skaidra un es attopos stāvot vislielākajā vilkaču grupā. Tajā, man par nelaimi ir arī viss Nāves Durkļa bars.
Nokaru plecus un izbolu acis. Atkal iztaisnojusies, uzmeklēju Rožupes Kastaņu Meju. Viņa ir pavisam citā grupā. Žēl.
Oho, iesaucas Vilkace, tu patrulēsi tepat pa mežiem.
Vismaz labums, varēs vairāk vai mazāk izvairīties no Nāves Durkļa un pārējiem.
Vēja Dziesma Flo paskaidro, kurš būs kurā grupā un ko kura grupa darīs. Ievēroju, ka pasniedzējas seja ir kļuvusi krietni pelēcīgāka un acis, varu derēt, ka ir lielākas nekā tad, kad redzēju Flo pēdējo reizi. Tās izjauc visu sejas proporciju.
Aizgaiņāju šīs aizdomas un pievēršos stāstītajam.
- Kopš rītdienas stundas ir atceltas, - paziņo Flo, - jūs tiksiet speciāli sagatavoti jums uzdotajam uzdevumam...
Un tomēr... Flo acis ir dīvainas, bet, ja tā padomā, viņa noteikti nav gulējusi vairākas naktis un tagad vēl Ledus Magones bara bēgšana un pievienošanās siteoniem...
- Katrai grupai treniņi sākas Cīņu kluba laikā, - stāsta pasniedzēja, - un vēl – no šodienas visā Treismēnijas Vilkaču akadēmijā visiem ir jāievēro komandantstunda. No pulksten pusvienpadsmitiem līdz pieciem no rīta neviens nedrīkst staigāt pa skolas teritoriju. Kurš pārkāps šo noteikumu... - Flo dramatiski apklust un uzlūko visus uzreiz. Man pār muguru pārskrien šermuļi un uz skausta saceļas matiņi.
- ...mirs, - pasniedzēja skaļi, skaidri un ledaini nosaka, esiet brīvi!
Dodos prom no Rituālu apļa mazliet apdullusi. Plīvurs atveras vien pēc nieka trim dienām!
Nopūšos un pagriežos, lai dotos pie Rītausmas Sidrabtauriņas...
