Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-29nodala/502795
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
Bēgle
Liesmas, kas grasījās aprīt Rītausmas Sidrabtauriņu piepeši noplok kā ar ūdeni aplietas. Nē, tās arī ir ar ūdeni aplietas! Neticami!
Piespiežu dūres pie krūtīm un pavērtu muti, gluži kā pārējie vilkači, skatos uz arēnu, kur ārkārtīgi pārsteigtas sēž un stāv Ledus Magone un Rītausmas Sidrabtauriņa.
Liesmas , kas visu laiku virmoja ap Ledus Magoni noplok, bet peļķe, kas pie Rītausmas Sidrabtauriņas kājām met sīkus vilnīšus, gan ne.
Lēnām, reizē ar dažiem citiem audzēkņiem un pasniedzējiem, pār mani nāk atskārsme – Rītausmas Sidrabtauriņai arī ir tikušas dāvātas spējas un arī šī dāvana ir tīrais elements – ūdens.
Manas lūpas izliecas smaidā, acis ieplešas un sirds sāk cerīgi sisties. Rītausmas Sidrabtauriņai ir izredzes.
Tajā pat mirklī to apjauš arī abas meitenes arēnā. Ledus Magones seja izstiepjas, bet Rītausmas Sidrabtauriņai izlaužas īss smiekliņš.
Cīņa atsākas ar jaunu sparu, taču tā nav vienlīdzīga - Ledus Magone pārzina savas spējas, Rītausmas Sidrabtauriņa ne, tāpēc draudzene turpina izvairīties un netiek pie iespējas uzbrukt.
Ledus Magone raida meitenes virzienā īpaši šaudīgu liesmu kūli, kas trāpa mērķī. Meitenes pretinieci pārņem liesmas un Rītausmas Sidrabtauriņa saļimst, agonijā kliegdama.
- Sidrabtauriņ! Sidrabtauriņ! - kliedzu un cenšos tikt pie draudzenes, taču pa ceļam mani saķer vairāki roku pāri. Tie pieder maniem bijušajiem bara biedriem.
Mēģinu izlauzties. Situ kožu, skrāpēju, speru un beigu beigās vien kliedzu, taču Rītausmas Sidrabtauriņai sāp vairāk. Mana draudzene cieš vairāk,
Piepeši liesmas atstājas un izskatās, ka Ledus Magonei uz mirkli trūkst elpas. Manu kulturoloģijas skolotāju ar izstieptu roku un spoži kvēlojošu sudrabainas gaismas kūli ap plaukstu.
Mani beidzot atlaiž un es pa galvu pa kaklu metos pie draudzenes.
- Sidrabtauriņ! - Meitene ir bezsamaņā un draudzeni klāj čulgas un viņas mati ir pilnībā nodeguši. Viņas garie, skaistie mati...
Galvenais, ka viņa ir dzīva, tas ir galvenais.
Es atminos, kā izdziedēju Rēgu Vulkāna lauzto degunu un novietoju plaukstas virs Rītausmas Sidrabtauriņas. Koncentrējos vien uz dzīvību, saules stariem, plaukstošiem ziediem un laimes pilniem smiekliem...
Ap manām plaukstām sāk dejot smaragdzaļas dzirksteles, kas pārplūst arī uz Rītausmas Sidrabtauriņas jēlo augumu. Labi, ka viņa bija sarāvusies ciešā čokurā un dzīvībai svarīgie orgāni bija izcietuši vien lielu karstumu.
No manis aizplūst enerģija, daudz enerģijas. Pēc brīža es jūtos tik ļoti novārgusi, bet draudzene izskatās labāk un tas man ir galvenais.
Sakņūpu, lai varētu palikt pie samaņas, taču nenolaižu rokas no draudzenes.
Gar acīm metas melns un kādas spēcīgas rokas mani atrauj no Rītausmas Sidrabtauriņas...
***
Atmostos tumšā vigvamā, ko piepilda mokpilna slimības smaka.
Vigvams blakus Cīņas kluba vigvamam, smadzenes sniedz man informāciju, vietējā slimnīca.
Es nesaprotu, kāpēc es šeit esmu? Un tad ar joni pār mani gāžas atmiņas – cīņa, Rītausmas Sidrabtauriņas izmocītais ķermenis, dzirksteles, vājums, rokas, tumsa...
Rītausmas Sidrabtauriņa!
Pieraujos sēdus tik strauji, ka sareibst galva. Pielieku pie pieres plaukstu un pierodu pie sliktā apgaismojuma. Ir nakts. Visapkārt skan vaidi un elsas.
Pieceļos un uzmeklēju Rītausmas Sidrabtauriņu, līkumojot staro tik daudziem slimajiem.
Draudzene izskatās labāk. Meitene gan ir apsaitēta no vienas vietas, taču pēc bezrūpīgā, mierīgā vaiga saprotu, ka viņai ir tikušas iedotas zāles. Varbūt morfijs.
Skumji noglaudu draudzenes galvu un nobirdinu asaru.
Paturu roku virs draudzenes un koncentrējos uz dziedēšanu. Roka sāk dzirksteļot un maigi zaļa gaisma ieskauj plaukstu.
Sāku viegli grīļoties, taču pūliņi ir tā vērti – caur pārsējiem uz galvas izspraucas dažas kastaņbrūnu matu cirtas.
Pēdējā brīdī sevi apturu no enerģijas izsīkuma un izstreipuļoju ārā, kur nokrītu četrrāpus un izvemjos, taču vienlaikus atgūstu spēkus.
Kā? No sākuma to nesaprotu, taču tad apjaušu, ka pie vainas ir zeme. Tā sniedz man spēku un es to ar prieku smeļos.
Kad jūtos gana spēcīga, izslejos un izaicinoši palūkojos briestošajā mēnesī, pieņemot lēmumu – Ledus Magonei ir beigas.
Iedomājoties Ledus Magoni sāpēs kliedzam un mirstam, saraustītu gabalos, pašas asiņu peļķē, visa mana būtība patikā noskurinās, gluži kā pirms medībām vai pārkožot rīkli medījumam.
Gluži instinktīvi zinu, kur iet. Man nevajag ne smaržu, ne pēdas, lai atrastu Ledus Magones vigvamu.
Ledus Magones mājvieta atrodas trīspadsmitā gredzena rietumu daļā. Tas no malas vien izskatās gaumīgāks par pārējiem vigvamiem.
Koncentrējies uz darāmo, nikni sevi sapurinu un sažņaudzu dūres.
Straujiem soļiem iesoļoju vigvamā un sastingstu.
Viss vigvams ir apgriezts kājām gaisā. Vienā malā mētājas saplēst spogulis. Visas mantas ir izmētātas un izvandītas. Pēc pāris asins lāsēm zemē spriežu, ka Ledus Magone no vigvama ir izvilkta ar varu, bet kurš to būtu varējis izdarīt?
Acu priekšā uzpeld Nāves Durkļa seja un manī iekšā viss sāk vārīties. Es ienīstu, kad visu dara manā vietā, it īpaši tik personīgu lietu kā atriebība.
Zinot Durkli, nebrīnītos, ka Ledus Magone tagad ir saraustīta gabalu gabalos.
Dusmīga pasperu grāmatu, kas vientuļa mētājas zemē un, sašutumā ņurdot, izeju ārā.
Ļauju seju apspīdēt mēnesim un spirgtam, vēsam vējiņam sabužināt matus.
- Tu?! - izdzirdu balsi pa kreisi un apmetos pret runātāja pusi. Tas ir Rēgu Vulkāns. Viņa seja ir dīvaini atsvešināta un par to es nebrīnos, jo Ledus Magone nešaubīgi ir iebarojusi viņa to burvju dziru. Par cik daudzām lietām es varētu viņai atriebties...
- Ko tev te vajag? - nogurušā, maliet čērkstošā balsī vaicāju.
- To varētu vaicāt tev, - naidīgi atrūc Rēgu Vulkāns un tas ļaunums, kas plūst no viņa man izsaka visu.
Dzira ir spēcīga, ļoti, pat pārāk. Man nekad vairs nebūs iespēju atgūt savu Rēgu Vulkānu. Man nekad nebūs iespējas apgriezt kaklu Ledus Magonei. Man nekad nebūs iespējas likt viņai kliegt tā, kā kliedza Rītausmas Sidrabtauriņa...
Piepeši man visa ir daudz un es skrienu. Skrienu, atstājot visu sev uz muguras. Skrienu uz neskarto ūdenskrituma placi.
Skrienu, lai aizbēgtu no visa...
