Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-27nodala/502097
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
....
Nodevīgie sirdspuksti
Nikni soļoju starp vigvamiem, cenšoties uziet Nāves Durkli, taču tad saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi. Ja vēlos viņu atrast, vajadzētu likt lietā ožu, ko, kā par nelaimi, es galīgi neprotu.
Atbalstos pret vienu no vigvamiem un klusībā skait līdz desmit, cenšoties nomierināties. Tad mainu virzienu un dodos mežā, lai uzmeklētu noslēpumaino dabas stūri.
Ūdenskrituma brāzmainā skaņa mani nomierina un, guļot zaļajās sūnās es jūtos kā nokļuvusi sirreālā pasaulē, kur visas problēmas ir tālas un nesasniedzamas.
Rotaļājos, liekot caur zaļajām sūnām izvīties raibiem nu košiem ziediem.
Kādu brīdi tā relaksējusies, es pieceļos kājās un saprotu, ka Ledus Magoni apturēt man vairs nav iespējas. Hmm... Tātad nāksies atrast Nāves Durkli un sadot viņam pēc nopelniem.
Faktu, ka viņš noteikti ir daudz stiprāks par mani, izdodas izstumt no apziņas.
Khem, Vilkace? pirmo reizi cenšos apzināti pasaukt viņu un, kā par brīnumu, sajūtu, ka viņa atsaucas.
Jā? Vilkace izklausās tā, it kā viņas enerģijas rezerves ietu uz beigām. Uz mirkli ieprātojos, ko viņa dara, kad nav ieperinājusies manā prātā un domās.
Ēēēē, neveikli sastomos, vai tu, lūdzu, nevarētu atrast Nāves Durkli?
Vilkace iesmejas un es atkal cenšos imitēt to sajūtu, kāda varētu rasties, kad tev ir jāiespiežas pašam savā galvā. Mana kompanjone aizslīd garām kā burbulis, kas paceļas virs ūdens.
Kā no malas vēroju, kā Vilkace seko vien viņai sajūtamai smaržai un raiti kustās uz priekšu.
Nepaiet ilgs laiks, kad meitene apstājas un paziņo:
Viņš ir tepat aiz stūr... līkuma, Vilkace atkal atdod man vadību pār sevi.
Mirkli jūtos kā apreibusi un tad izdodas apvienoties ar visām maņām.
Izdzirdu draudošus rūcienus un ņurdienus, tāpēc pieveicu pāris metrus un pagriežos pa labi.
Aci pret aci, viens pret otru zobus atņirguši, stāv Rēgu Vulkāns un Nāves Durklis. Uzmetusi ašu skatienu abiem puišiem, konstatēju, ka līdz pamatīgam kautiņam te vairs nav tālu.
- Tik piedūris viņai savus nolādētos pirkstus un es tavu galvu izcepšu uz iesmiņa, - rūc Rēgu Vulkāns un klusa nojauta man pasaka priekšā, ka abu ķīviņa iemesls esmu es.
- Kas tad nu, mīlniek? - ņirgājas Nāves Durklis, - Viņa tev vienreiz uzsmaida un tu sadomājies, ka šī grib tevi atpakaļ? Ne jau mani viņa pameta!
Manu, ka šie vārdi iecērt dziļu robu Rēgu Vulkāna dvēselē un puiša acīs parādās sāpinājuma pilna izteiksme. Turpretī, Nāves Durklis triumfējoši pasmaida, atklādams ilkņus visā to krāšņumā. Tagad saprotu, cik puisis patiesībā ir cietsirdīgs un to, ka, ja viņam ir mērķis, tas tas tiks sasniegts kaut vai brienot pāri līķiem.
- Viņa tevi pacieš vien tādēļ, ka negrib sāpināt Rītausmas Sidrabtauriņa, - Rēgu Vulkāns klusi noņurd, cenšoties savākt savas iedragātās pašapziņas druskas, taču tad Nāves Durklis paver muti un es saprotu, ka man ir jāiejaucas.
- Ko, pie velna, jūs te abi darāt?! - ļauju izskanēt visam sašutumam un abi puiši pārsteigumā salecas.
Panākos uz priekšu, samiegusi acis šaurās spraudziņās un gaidoši lūkojos te uz vienu, te uz otru vilkaci.
- Tam krupim radās problēmas, - aukstasinīgi atcērt Nāves Durklis un es pievēršos Rēgu Vulkānam, kas izskatās aizvainots, taču tas drīzāk nav Durkļa vārdu iespaidā, bet gan tādēļ, ka es viņu redzu šādā situācijā.
Mana sirds apmet salto un sāk priecīgi bungot pa krūškurvja sienām – Rēgu Vulkānam es neesmu vienaldzīga, Rēgu Vulkāns grib par mani parūpēties!!!
Kamēr es dziļi sirdī tīksminos, abi puiši uzsāk vārdu kauju, kas savā ziņā ir aizraujošāka par tenisu.
Ping! Apvainojums.
Pong! Rūciens un sašutuma pilns pretsitiens.
Pat nemanu, kurā brīdī abi pārvēršas, bet satrūkstos no neganta būkšķa, kas rodas sasitoties kopā diviem ārkārtīgi smagiem un masīviem vilku ķermeņiem. Šņirkst zobi, pa gaisu burtiski lido spalvas un ik pa brīdim atskan sāpjpilns kauciens.
Tad manu pārsteigumu nomaina aizkaitinājums – allaž esmu ienīdusi, ka kāds kaujas meitenes dēļ.
- PIETIEK! - iesaucos daudz skaļāk un svešādāk nekā parasti un strauji izstiepju uz priekšu roku, Ap to uzvirmo zaļas gaismas kūlis un vilki tiek atrauti viens no otra.
Oho! Vilkace, kas vēl joprojām ir manā galva iesaucas un esmu tikpat pārsteigta kā viņa – vēl nekad manas spējas nav atklājušās ar tādu spēku.
Vilkači sāk raustīties konvulsijās un pieņem savu cilvēka veidolu, lai sarautos čokurā un censtos nekliegt.
Strauji nolaižu roku un zaļais gaismas kūlis, kas ieskāva mani un abus vilkačus, pazūd. Puišu muskuļi atslābst un viņi cenšas pierausties kājās.
Metos pie Rēgu Vulkāna, kam jau izdevies tikt sēdus stāvoklī.
- Tev viss kārtībā? - uztraukti prasu un pamanu, ka puiša deguns ir lauzts divās vietās.
Rēgu Vulkāns to cenšas noslēpt no manis, taču es maigi atstumju viņa plaukstu malā.
Tu to vari, iedrošinoši čukst Vilkace, daba spēj dziedēt visas brūces.
Viegli uzlieku plaukstu uz Rēgu Vulkāna deguna un koncentrējos, Tad ap manu roku sāk virmot dzirksteles un puiša deguns, vieglu krakšķu pavadībā, atgūst iepriekšējo stāvokli.
Reizē ar Rēgu Vulkānu pieceļos kājās. Tad uzmetu Nāves Durkli nepatikas pilnu skatienu.
- Tu, nodevīgais mērgli, - samiedzu acis un lēni nogrozu galvu, - vai tāds bija tavs plāns: palīdzēt Ledus Magonei, palīdzēt viņai tikt pie efejas zieda un maniem matiem, lai tad tev būt brīvs ceļš līdz manīm?
Rēgu Vulkāns cenšas ko jautāt, bet es viņu apklusinu ar rokas mājienu, nenovēršot skatienu no apjukušā un mazliet samulsušā Nāves Durkļa.
- Varu teikt, tev divas lietas, - nikni ņurdu, - pirmā: tavs plāns ir izgāzies, otrā: savā barā tev vairs mani neredzēt!
Uz papēža apcērtos riņķī un dodos prom.
Pēc kāda brīža izdzirdu saucam manu vārdu. Pagriežoties pamanu, ka tas ir Rēgu Vulkāns un mana sirds sāk sisties straujāk. Jau grasos plati pasmaidīt un paiet puisim pretī, kad no nez kurienes iznirst Ledus Magone.
- Ei, - viņa koķeti uzsauc Rēgu Vulkānam un atsperīgā solī piesoļo viņam klāt ar košu kokteiļglāzi rokā, no kuras nokarājas salmiņš. Varu gandrīz precīzi uzminēt, kas tajā atrodas.
Ledus Magone apvij rokas Rēgu Vulkānam ap kaklu un viņš brītiņu palūkojas uz mani. Nešaubos, ka sāpju pilnā izteiksme manās acīs ir pamanāma.
Apcērtos riņķī un, valdot asaras, metos skriet.
Un es vēl biju domājusi, ka manā pasaulē vairs nav kam sabrukt...
