Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Man pašai jau sak šķist, ka šis stāsts jau paliek pārāk samuļļāts
...
Salauztā sirds
- Sjū, varbūt beidz kaukt, - ierunājas Rītausmas Sidrabtauriņa, kad es jau nez kuro stundu no vietas vien sēžu un raudu. Vilkace jau sen atstāja mani vienu ar savām domām, jo viņai es jau paspēju apnikt.
Paceļu galvu augšup un skumji palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu. Es viņai mats matā atstāstīju notikušo un draudzene pat izvilka no mūsu krājumiem šokolādi, lai tā kaut cik mani nomierinātu, taču es sāku kaukt.
- Es esmu stulba, iedomīga egoiste, - caur šņukstiem izspiežu, - no sākuma es viņam skaidri un gaiši parādu, ka negribu būt viņa meitene, bet tagad, kad kāda jau kandidē uz šo statusu, es izlaižu spuras un sāku cīnīties.
Dzirdu, ka Rītausmas Sidrabtauriņa vairākas reizes dziļi ieelpo, lai nomierinātos un tad liegi uzliek savu roku man uz pleca.
- Viņš nav tevis vērts, aizmirsti šo puisi un dzīvo tālāk, - viņa cenšas mani uzmundrināt.
- Nevaru! - paskatos uz draudzeni kā uz ķerto, - Es drīzāk miršu nekā dzīvošu tālāk kaut dienu bez viņa.
Draudzene ielūkojas manās saraudātajās, apsārtušajās acīs un sakniebj lūpas. Meitenes augums viegli trīs.
Piepeši Rītausmas Sidrabtauriņa satver mani aiz pleciem un sāk purināt.
- Dieva dēl, Sjū, attopies, - viņa asi uzsauc, - tu nevari te sēdēt un puņķoties kaut kāda kretīna dēļ! Mums visiem te draud briesmas un jādomā, kā tā novērst. Sāksim kaut vai ar to, ka tu esi viena no Idizo, kurai nav ne jausmas, kādas viņai ir spējas. Tu tiešām esi muļķe!
Draudzenes teiktais mani aizvaino no sirds dziļumiem un es karsti vēlos viņai uzšaut pa ausi.
Par brīnumu, mana vēlme piepildās un gar Rītausmas Sidrabtauriņas vaigu nošvīkst slaiks zars.
Stop! Kopš kura laika mums vigvamā ir koks?
Satrūkusies paveros riņķī, cenzdamās aizslaucīt asaru radīto miglu. Kad man tas daudz maz izdodas, pamanu ko tādu, kas izraisa šoku.
No mūsu galda ir izstiepies garš, lokans zars, kora galā ir pilnīgi skaidri saskatāma plauksta.
- Tu to izdarīji? - lēnām neticīgi apvaicājas Rītausmas Sidrabtauriņa.
Tad mana galvā atskan tāda kā klusa zumēšana un jūtu, ka atgriezusies ir Vilkace.
Nu, vai jau beidzi rau...? tad arī viņa pamana notikušo.
Tas ir tavs darbs??? Vilkace dziļā apmulsumā vaicā.
Ļoti lēnām paraustu plecus un gan Rītausmas Sidrabtauriņa, gan Vilkace noelšas.
- Neticami, - mana draudzene nočukst, toties Vilkace, šķiet, ir zaudējusi valodu.
Tu... tu.. tu... viņa stomās, tu pārvaldi tīro elementu?!
Ko?! neko nesaprotu, kādu vēl tīro elementu?
Zemi, Vilkace atgādina man par atgadījumu ar Ledus Magoni un pašlaik redzamo koka roku.
- Es pārvaldu zemes elementu? - piesardzīgi nočukstu, nespējot noticēt.
Nākamajā mirklī izmetos laukā no vigvama un ar abām rokām atglaužu matus. Es gribu atrast vietu, kur atslēgties no apkārtējās pasaules. Gribu pabūt viena, tālu prom no šī jucekļa un sirdssāpēm.
Khem, khem, kā starp citu ieklepojas Vilkace, es zinu vienu labu vietiņu...
***
No ūdenskrituma straumēm gāžas ūdens. Tas rada neaprakstāmi skaļu rēkoņu un strauji aizplūst pa upi. Gar abām upes malām aug biezas, mīkstas, zaļas sūnas. Šis vientuļais nostūris varētu ideāli iederēties kāda pasakā.
Sēžu uz mīksta pakalniņa, pēdas iemērkusi kristāldzidrajā, vēsajā ūdenī un domāju, ko man darīt tālāk, jo nav spēka cīnīties tālāk, taču skaidri zinu, ka svarīgākais vēl ir priekšā. Būs jācīnās ar siteoniem, jāatrod veids kā kontrolēt savas spējas, ik pa laikam jātiekas ar Rēgu Vulkānu...
Pār vaigu norit asara. Tiklīdz man ir radusies iespēja tikt pie savām atmiņām, iespējas salabt ar Rēgu Vulkānu vairs nav. Viņš noteikti uzskata mani par pilnīgu muļķi un idioti.
Atlaižos guļus un paveros debesīs.
Iespēja, man ir vajadzīga vien viena vienīga iespēja. Kaut kā panākt, lai Rēgu Vulkāns ļauj man visu paskaidrot.
Gluži negaidot man atmiņā ataust Diānas tēls, kas labu laiku vajāja mani sapņos.
- Ļauj man iet, - atceros frāzi, ko Diāna izteica izmisuma pilnā balsī. Viņa gribēja būt brīva, es devu viņai šo brīvību un Rēgu Vulkāns...
Arī viņš grib iet. Mana galvenā loma viņa dzīvē ir beigusies, tās vairs nav. Rēgu Vulkāns gribēja Sjūzenu. To meiteni, kas palika tur – cilvēku pasaulē....
Es zinu, kas man ir jādara, taču sirds to negrib pieņemt. Man ir jāiet tālāk, jāatstāj pagātni aiz muguras, jāpalaiž atmiņas vējā. Es esmu Sjū, es nevaru pieķerties pagātnes auklai un izmisīgi turēties pie tās.
Aizveru acis un klusi nopūšos.
Aisbergs sašķeļas – es sašķeļos. Sjūzena Stīvensa – mūžīgā sapņotāja un romantiķe paliek aizkadrā, jo uz skatuves vieta ir vien vairs Vilkacei Sjū.
Pieceļos kājās un pagriežos, lai dotos atpakaļ pie Rītausmas Sidrabtauriņas. Atceļā nenoturos un izmetu līkumu gar ziemeļu vigvamiem. Mirkli sirdī ieduras skabarga – pie vigvama sēž Rēgu Vulkāns un Ledus Magone, kas gana bezkaunīgi ir iekārtojusies puisim klēpī.
Nicīgi pasmaidu – Rēgu Vulkāns ir tik vientiesīgs, lai gan... viņš vienmēr tāds ir bijis.
Piespiežu savai skumju pilnajai grimasei atplaukt nožēlas pilnā smaidā un pēc iespējas žirgtākā solī pieeju pie jaunā pāra.
Tiklīdz mana ēna krīt pār abiem vilkačiem, viņi paceļ acis un sinhroni ierūcas.
Kā padodoties paceļu rokas.
- Es atnācu atvainoties, - viegli ietrīsoties balsij, saku un ieskatos Ledus Magones lielo acu dzīlēs, kas ir pilnas negaidīta pārsteiguma, - piedod, Ledus Magone, ka tā izrīkojos, ceru, ka nebija pārāk sāpīgi.
Uzrunātā vieglā interesē piešķiebj galvu.
- Es tikai mācos apvaldīt savas jaunās spējas, - vaļsirdīgi klāstu,- es ceru, ka turpmāk tās neizlauzīsies uz āru tik nepiemērotā brīdī.
Ledus Magones acis ieplešas. Tajās lasāms pilnīgs, apjukuma pilns pārsteigums.
- Tavas jaunās spējas? - meitene neticīgi atkārto. Veltu viņai maliet greizu smaidiņu.
- Jā, mana gara padomniece – Vilkace, teica, ka tas nav nekāds ārkārtīgi liels pārsteigums, ka es valdu pār tīro zemes elementu, taču es jau te neatnācu lielīties... Miers?
Pastiepju Ledus Magonei roku, ko viņa ar šaubām uzlūko. Beigu beigās gan meitene pieslejas kājās un paspiež manu pasniegto plaukstu.
- Nezinu, ko tu esi ieplānojusi darīt ar Rēgu Vulkānu, taču varu tev teikt vienu – ne efeju ziedus, ne manus matus tev neredzēt kā savas ausis, skaidrs? - klusi norūcu, lai manu teikto dzird vien Ledus Magone un meitenes seja iekrāsojas krīta bālumā, un viņa atlaiž manu roku.
Palūkojos un Rēgu Vulkānu, ar pēc iespējas jautrāku smaidu sejā.
- Ceru, ka jums abiem kopā viss izdosies, - runāju tā, lai šķistu, ka tas nāk no visas sirds.
Pagriežos un dodos prom, lai gan iekšēji mana pasaule ir saplīsusi tūkstoš lauskās...
