Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Viena diena
Visu nākamo nedēļu ar Rītausmas Sidrabtauriņu sekojām līdzi tam, lai Ledus Magonei nerastos izdevība tikt pie efeju ziediem un maniem matiem. Nāves Durklis pamazām samierinājās ar to, ka Rēgu Vulkāns vairs nav mūsu bara sastāvdaļa, taču joprojām bija viegli aizkaitināms. Pirms divām dienām viņš noplēsa jauniņo – Simtkāju Tarakānu vien tāpēc, ka zēns pavaicāja, uz kuru pusi ir Austrumu placis.
Mācībās iesākās jauna tēma un es beidzot kaut cik sekoju līdzi stundai. Tiesa, manu lapu vēl aizvien ar piezīmēm aizpildīja Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Kāpēc tu pirms stundas nepaņem vairākas lapas? - vienreiz pavaicāju draudzenei un saņēmu pagalam līdzjūtīgu skatienu, kas liecināja, ka es nezinu kaut ko pavisam elementāru.
- Katram vilkacim pienākas vien viena lapa, jo reizēm pie papīra tik ir pagrūti.
Reizumis ar mani parunāja Vilkace, taču es ātri vien no viņas tiku vaļā, jo meitene visu laiku ieteica pacensties noskaidrot, kādas spējas man ir piešķirtas.
Es jau tā esmu gana savāda, kāpēc vēl lai man kļūt vēl dīvainākai? reiz uzrūcu Vilkacei un viņa apklusa.
Visā Treismēnijas Vilkaču akadēmijas teritorijā jautās ļaunas priekšnojautas. Pasniedzēji kļuva aizvien klusāki. Tiesa, to nevarētu teikt par fizisko aktivitāšu pasniedzēju. Lielā Sarkankoce Annemarija sāka savas stundas vilkt vēl garākas un tajās mēs apguvām cīņas pamatus, lai gan bija jāsāk mācīties vien tiešā uzbrukuma pamatjēdzieni.
- Es tā priecājos, ka rīt ir brīvdiena, - pusdienlaikā atkritu pie viena ugunskura Austrumu placī, jo man bija smagas aizdomas, ka pati neko nomedīt nespēšu.
Jutos pavisam pārsteigta, kad pēc brīža mums pievienojās arī Nāves Durklis un pārējais bars. Nevarēju nepasmaidīt, pamanījusi, ka arī puiši ir pagalam noguruši.
- Es ienīstu šitādu smadzeņu skalošanu, - burkšķēja Purva Apse – visai plecīgs, tumšmatains puisis, - man pietiek jau ar Ziemassvētkiem.
- Kas tad tāds ar Ziemassvētkiem, - nesaprotu.
- Pirms Ziemassvētkiem mēs tiekam nodzenāti tāpat, jo gatavojamies Baltā Āmuļa sacensībām, - paskaidro Šaursliežu Dzelzceļš.
- Baltā Āmuļa? - Rītausmas Sidrabtauriņa piešķiebj galvu.
- Baltais Āmuli Frederiks ir viens no slavenākajiem Detromas domātājiem. Patiesībā viņš ir devis visai lielu ieguldījumu cīņās ar siteoniem, - Safrāna Murkšķis saka, - ja esam pavisam atklāti tad viņš pats pa pusei bija siteons.
Aizrijos ar gaļas gabalu, ko tobrīd gremoju.
- Viņš bija siteons? - neticu savām ausīm.
- Pa pusei, - Nāves Durklis izlabo, - viņš jau no sākta gala bija vilkaču pusē un mans vecvectēvs bija ar viņu labos draugos.
- Tavs vecvectēvs? - Rītausmas Sidrabtauriņa iepleš acis.
- Durklis ir vistīrākais vilkacis, - Melnais Krauklis iedunkā barvedi, - viņš cilvēku pasaulē ir pabijis tikai tik daudz, cik dodoties sirojumos.
- Atgriežoties pie Baltā Āmuļa sacensībām, - Safrāna Murkšķis ierunājas, - tās ir ikgadējs pasākums, kurā piedalās desmit Austrumdetromas skolas jeb ciltis, sauciet to, kā gribat.
- Sacensības ilgst aptuveni nedēļu un sastāv no desmit dažādiem pārbaudījumiem, - Dūmu Odze Karls piebilst un tad pasmīn, - sacensību jēga ir vienot visas ciltis, taču pagaidām tas vēl nav izdevies.
- Ņemsim par piemēru Ostordomas ģimnāziju, - Melnais Krauklis, plati smaidot, saka, - tie gan ir mērkaķi. Atcerieties, kā pagājušogad Rēgu Vulkāns ie...
Puisis spēji apklust, jo Nāves Durklis klusu ierūcas. Pārējā pusdienu daļa paiet klusējot.
Taisos jau slieties kājās, kad pamanu no Austrumu plača prom aizslīdam Rēgu Vulkānu. Gandrīz tūlīt projām dodas Ledus Magones slaikais stāvs.
Pieceļos kājās un pagriežos pret Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Man kaut kas jānokārto, - draudzene jau grasās celties, lai ietu man līdzi un es piebilstu, - vienai.
Rītausmas Sidrabtauriņa mazliet iepleš acis un tad lēnām pamāj.
Tiklīdz pazūdu no draudzenes redzesloka aiz vigvamiem, metos skriešus. Kur gan ir tā divkosīgā maita?
Varbūt izmanto savas maņas, lai viņu atrastu, ierunājas Vilkace, kam tev oža?
Es neesmu Rītausmas Sidrabtauriņa, kas vadās pēc deguna, sapīkusi atcērtu pretī un Vilkace nopūšas.
Palaid mani, viņa saka un apstulbstu. Kā, lai palaižu garām kaut ko, kā nemaz nav. Cenšos savā galvā sarauties tik maziņa, cik vien varu un piepeši sāku kustēties gluži automātiski.
Katrā ziņā, Vilkace maņas pielieto daudz labāk par mani. Viņa brīdi paosta gaisu un tad pievēršas zemei, kur it kā izceļas divi pēdu pāri.
Ātri kustos uz priekšu, sekojot Vilkaces norādēm, līdz nonāku pie vigvamiem ziemeļu daļā. Tur pie viena vigvama, muguru atbalstījis pret vigvamu, sēž Rēgu Vulkāns. Jūtu, ka mans skatiens kļūst valgs un lūpās iezogas smaids. Kaut kur dziļi prātā, Vilkace saviebjas.
Grasos jau iznākt no vigvama aizsega un pieiet pie puiša, kad, bez maz vai no zila gaisa, uzrodas Ledus Magone.
- Ko tad tu tāds sašļucis? - viņa nevainīgā, pieglaimīgā balstiņā apvaicājas un Rēgu Vulkāns paceļ galvu.
- Kas tev te meklējams? - puisis pajautā.
- Ak, es vienkārši pastaigājos, - Ledus Magone noplivina skropstas un nosēžas Rēgu Vulkānam blakus, - atkal Viņa kaut ko izdarīja?
Man ir smagas aizdomas, ka tā Viņa esmu es. Ledus Magone uzliek roku uz Rēgu Vulkāna pleca un es mēmās dusmās un greizsirdībā sažņaudzu dūres.
- Nē, vienkārši slikts garīgais, - puisis papurina galvu.
- Aizmirsti par Viņu, - Ledus Magone kaislīgi čukst un es izjūtu spēju vēlmi izvemties, - Viņa ir pagātne, tev taču tagad esmu es...
Reizē ar Vilkaci sākam klusi rūkt – šitā sasodītā maita, divkosīgā čūska...
Ledus Magone mazliet pieliecas tuvāk Rēgu Vulkānam un es manu, ka viņa gatavojas puisi noskūpstīt. Bezspēcīgā niknumā sāku trīcēt un tad...
Zeme spēji salīgojas un Ledus Magone ar strauju grūdienu palido lielu gabalu nostāk no Rēgu Vulkāna.
- Kas par...? - meitene pieslejās kājās ar šokētu izteiksmi sejā un metas prom, kamēr manī kūņojas sajūta, ka pie notikušā vainīga esmu es.
Nemaz neesmu pamanījusi, ka esmu iznākusi no vigvama aizsega. Attopos vien tad, kad manas acis sastop Rēgu Vulkāna dzidri zilās.
No sākuma puisis ir pārsteigts, taču tad viņa acis satumst un samiedzas šaurās spraudziņās.
- Tu sīkā egoiste, - viņš ledainā balsī nošņāc un aiziet, atstājot mani vienu.
Brīdi stāvu un skatos uz vietu, kur aizgāja Rēgu Vulkāns. Tad noslīgstu zemē un sāku gauži raudāt.
Un tieši tāpēc nekad nevajag iemīlēties, viedi paziņo Vilkace...
