Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Rīt laikam gan nesanāks ievietot jaunu daļu :( Sorry
...
Iepirkšanās vilkaču gaumē
Visi seši puiši blenž uz mani, it kā es būtu spoks... Nu, jā, savā ziņā jau esmu arī.
- Sju... Sju... Sjūzena? - beigu beigās izstoma Oskars – mans kaimiņš. Pārējie viņa drauģeļi vēl joprojām blisinās kā krastā izsviestas zivis.
Viegli pasmīnu un pamāju.
Piepeši Rītausmas Sidrabtauriņa metas laukā pa logu. Es sekoju draudzenei, taču tad atminos par nelaimīgo kasti un strauji mainu virzienu, tomēr, kad savācu savas mantas, puiši jau ir atguvušies no stinguma un cenšas mani notvert. Izlidinu kasti laukā pa logu, kur, nešaubos, to noķer Rītausmas Sidrabtauriņa. Pati pagriežos un ar dūri iesitu Oskaram pa plecu, laikam gan mazliet par stipru, jo puisim nokrakšķ kauli.
Pārējie zēni ir maķenīt gudrāki un paķer mana tēva vecās golfa nūjas, tēvoča Alfrēda beisbola nūju un vecu stāvlampu.
Pārgriežu acis – cik viņi ir stulbi!
Atņirdzu zobus un draudīgi ierūcos. Puiši atkal apjukuši sastingst un es ar skaistu lēcienu pazūdu pagalmā, kur man Rītausmas Sidrabtauriņa pamet vienu no kastēm. Abas nozūdam sīkā šķērsieliņā.
- Tu redzēji viņu sejas? - Rītausmas Sidrabtauriņa sāk smieties un es viņai pievienojos..
- Labi, - ar brīvo roku noraušu smieklu asaras, - ko darām tālāk?
Draudzene ar savu ierasto kustību paskatās rokaspulkstenī.
- Tā, cik tālu ir tuvākais lielveikals? - viņa pavaicā.
Paraustu plecus un atbildu: - ne pārāk.
Rītausmas Sdrabtauriņa pārgriež acis un pavaicā: - kurā virzienā?
Norādu aptuvenu virzienu un tad cenšos neatpalikt no Rītausmas Sidrabtauriņas, kura metas straujā skrējienā.
- Kas tev padomā? - vaicāju, kad draudzene stāv pie lielveikala pagalma durvīm un izvelk matadatu.
Rītausmas Sidrabtauriņa neatbild, bet gan pieliecas un pāris minūtes cītīgi urķē ar matadatu slēdzeni. Pēdīgi atskan kluss klikšķis un draudzene uzvaroši pasmaida.
- Tikai pēc tevis, - atverot durvis, Rītausmas Sidrabtauriņa viegli paklanās.
Neizpratnē blenžu uz draudzeni.
- Tu taču nedomā aplaupīt veikalu? - aizdomīgā balsī noprasu.
Rītausmas Sidrabtauriņa iespurdzas un pārbola acis.
- Nē, zini piedāvāsim apsargam piparmētru ledenes. Nāc taču!
Nopūšos un sekoju draudzenei.
- Tā, kur mums ir apsargs? - Rītausmas Sidrbatauriņa klusi nodūdo un noliek savu kasti. Tad meitene izslienas un ievelk nāsīs gaisu. Draudzenes smaids kļūst platāks.
- Nāc, - Rītausmas Sidrbatauriņa saķer mani aiz rokas un velk sev līdzi.
- Tas ir stulbi, - čukstu, - te taču visur ir novērošanas kameras!
- Ne visur, - draudzene pasmīn, - un tūlīt arī tiksim no tām vaļā. Pagaidi šeit!
Rītausmas Sidrabtauriņa nozūd aiz stūra un pēc maza mirkļa es izdzirdu vairākus sprakšķus.
- Ko tu tur izdarīji? - apsūdzoši vaicāju, kad draudzene atgriežas pie manis.
- Kāds nelāgs īssavienojums, - meitene nočukst, - tagad jātiek vaļā no apsarga.
Sabozusies sekoju Rītausmas Sidrabtauriņai.
Apsargs laiskā gaitā pastaigājas pie pārtikas preču veikala. Rītausmas Sidrbatauriņa, ieraudzījusi viņu vairākas reizes dziļi ieelpo un tad metas vīrietim virsū.
Nepaiet ne mirklis, kad apsargs jau ir bezsamaņā.
- Tu esi pilnīgi nojūgusies? - piesteidzos draudzenei klāt.
Rītausmas Sidrabtauriņa pārbola acis it kā es būtu galīga muļķe.
- Nebojā man taču visu prieku, - draudzene izsaucas un tad izstiepj rokas uz sāniem, - ņem, ko gribi un cik gribi!
Meitene to pasaka tik priecīgi, ka es vairs nespēju daudz dusmoties. Šķiet, ka cilvēka dzīvē Rītausmas Sidrabtauriņai nav bijis daudz naudas.
Draudzene zibens ātrumā saķer mani aiz rokas un ievelk apģērbu veikalā.
- Mēs taču nevaram te vienkārši visu paņemt un aiziet! - cenšos vēl vārgi protestēt, bet Rītausmas Sidradtauriņa jau ir aizlaipojusi pa daudzajām apģērbu rindām un izvēlas dažas ērtas kapučjakas.
Nopūšos. Šitā es neko nepanākšu un mazliet piespiesti pievienojos draudzene.
Nepaiet ilgs laiks, kad es jau aizrautīgi ļaujos jauna apģērba meklējumiem un galu galā Rītausmas Sidrabtauriņa ir spiesta mani burtiski izvilkt laukā no veikala.
- Beidz, Sjū, - viņa smejas, - nevajag jau iztīrīt pilnīgi visu veikalu.
Šķiet, ka Rītausmas Sidrabtauriņa jau domās ir sastādījusi tādu kā sarakstu, jo viņa ātri un mērķtiecīgi pārvietojas pa veikalu turpmāk savākdama tikai to, kas viņai nepieciešams: guļammaisus, siltu segu pāri, daudz dažādus našķus, milzīgu somu.
Kārtējo reizi apbrīnoju savu draudzeni un nolemju tuvākajā laikā noskaidrot kaut ko par viņas pagātni.
- Kā mēs tiksim atpakaļ? - interesējos.
- Caur Plīvuru, - Rītausmas Sidrabtauriņa man atbild, - Nāves Durklis teica, ka portāls parādoties aptuveni četras stundas pēc ierašanās paralēlajā pasaulē.
- Un cik ilgi mēs te esam? - vaicāju.
Rītausmas Sidrabtauriņa palūkojas rokaspulkstenī un nobālē.
- Trīs stundas un piecdesmit deviņas minūtes, - viņa izsaucas.
Pār manām lūpām pārplūst lamuvārdu kaudze un es metos pakaļ mantām, ko savācām no manas mājas bēniņiem. Tas izrādās nav tik viegli un ātri kā man likās, jo “iepērkoties” esam izskraidījušas veikalu krustām šķērsām.
Kad atrodam mūsu mantas, sadzirdu pulsējošu gaismu un pamanu zilganu gaismu. Pēdējā mirklī saķeru mantu kastes un Plīvurs mani iesūc sevī iekšā.
Attopos apkrāmējusies kā ēzelis stāvot Rituālu aplī. Pēc brītiņa man blakus parādās arī Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Jau viss? - viņa mazliet skumīgi novelk un tad dodas mūsu vigvama virzienā.
Tiklīdz nonākam mūsu vigvamā, aiz paguruma bez maz vai saļimstu.
- Tas tik bija sirojums, - saku, iekurinot ugunskuru.
Salieku visus savu “pirkumus” un mantas tā patālāk no ieejas un saritinos pie ugunskura...
