Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
Atmošanās
Amostoties, pirmais, ko pamanu ir pāris melnu acu. Fukusējot saktienu šis laipnās acis izdodas ietilpināt jaunas sievietes sejā.
- Tad beidzot pamodies, - viņa man starojoši uzsmaidi, taču es nespēju atbildēt smaidam.
“Kaut kas nav kārtībā,” saraucu pieri. Es nezinu, kas ar mani ir noticis, taču man tas nepatīk. Šķiet, ka parādījusies vēl biena maņa, kas ir pamainījusi manu uztveri.
- Mazliet dīvaini, vai ne? - kā uzminējusi manas domas tumšace vēlreiz pasmaida, - neuztraucies, pavisam drīz pieradīsi.
- Kas ar mani notika? - piesmakušu balsi pavaicāju. Ei, cik dienas esmu nogulējusi?! Divas, trīs? Vairāk?
- Cik ilgi esmu nogulējusi? Kur es esmu? Kas esi tu? - vēlos zināt.
Pieklājīgs smaids un tad seko arī atbilde:
- Daudz gan tu uzreiz vēlies zināt. Nu labi: es esmu Vēja Dziesma Flo...
- Paga, paga... Kas?! - laikam jau pieri saraukt vairāk nevaru.
- Vēja Dziesma Flo, - sieviete atkārto, - tāds ir mans vārds.
- Dīvains gan, - samulsusi apceru, - kaut kas līzdīgs indiāņu vārdam.
Vēja Dziesma Flo iesmejas. Viņas smiekli ir skaļi un skanīgi.
- Tāpēc, ka mēs – vilkači - savus vārdus veidojam pēc mūsu senču - indiāņu – parauga.
Es tik strauji pietrūkstos sēdus, ka sareibst galva.
- Kā lūdzu? - mazliet spiedzīgi pārvaicāju, - vilkači? Tu esi vilkate?
Paraujos tālāk no Vēja Dziesmas Flo un riebumā saviebjos. Tad apjaušu vēl kaut ko, kas liek kuņģim apmest salto.
- Es arī esmu vilkate?!
Man balss ir spalga, ka labi vien ir, ka tuvumā nav stiklu, kam saplīst.
Jaunā apziņa tik spēcigi mani ietekmē, ka sirdi piepilda dzīvnieciskas bailes un es mazliet apjūku: es gandrīz nekad neesmu izjutusi tādas bailes un tādu vēlmi bēgt un slēpties kā tagad, kad jaunā maņa to gandrīz vai uzspiež.
- Bet kā?
Mana sarunu biedrene man silti uzsmaida un aukstais baiļu mezgls pakrūtē atslābst.
- Tevi sakoda pilnvērtīgs vilkacis, paņēma sev līdzi, tādejādi padarot tevi par vienu no mums.
- Bet Diāna? - gandrīz čukstus pavaicāju. Kaut kur dziļi manī jaunā maņa atrod balstiņu, lai sēri nočukstētu “Diānas vairs nav”.
- Kāda Diāna? - tagad apjukusi ir Vēja Dziesma Flo.
Man acīs sariešas asaras, taču nolemju noskaidrot visu līdz galam.
- Meitene, kas bija kopā ar mani...
Vēja Dziesma Flo sadrūmst un tad ielūkojas dziļi man acīs.
- Reizē ar tevi atvede vēl vienu meiteni, taču... - sieviete klusi un drūmi nopūšas.
- Taču...? - skumju un zaudējuma sajūta manī ir uzbriedusi līdz maksimālajam izmēram un iestrēgusi kaut kur kaklā.
- Viņa bija domāta tikai, lai barotos.
Asaru slūžas tiek atrautas līdz galam vaļā un es noduru galvu. Lielas lāses straujās tērcītēs tek pār vaigiem, plīkšķot manās plaukstās.
- Man žēl, - Vēja Dziesma Flo nosaka un es jūtu, ka tie nav vien tukši vārdi. Līdzjūtība nāk no sievietes sirds dziļumiem.
Brīdi sēžu klusi raudot un atminos mūžam jautro bailuli Diānu. Labākās draudzenes nāve šķiet iecirtam lielāku robu manī nekā tēva nāve. Taču tēvu es nepazinu tik ilgi un labi kā Diānu.
Tad krūtīs lēnām briest niknums. Tas ir tik spēcīgs, ka pašai paliek bail. Manas lūpas sāk drebēt un no rīkles dziļumiem izlaužas rūciens.
Vēja Dziesma Flo pārsteigta sarauj augšup uzacis.
- Kurš viņu nogalināja? - vaicāju viscaur trīsot nošņācu. Atkal pašai nākas brīnīties par savu jauno Es. Agrāk es nebiju tik atriebes kāra.
Mana sarunu biedrene parausta plecus.
- Nezinu, - viņa godīgi atbild, - sirojumā devās daudzi. Pat nezinu, ko vainot tavas draudzenes nāvē.
Tik pat ātri cik uzradies, niknums pagaist, atstājot vien bezcerību un dziļas skumjas.
Tālumā atskan dobja skaņa. Varētu pat likt galvu ķīlā, ka tas ir rags.
- Nāc, - Vēja Dziesma Flo pastiepj roku un uzrauj mani kājās...
