Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Sorry visiem, kuriem solīju divas daļas - vakar bija tāāds vējiņš, ka viena egle neizturēja un uzkrita uz vadiem tur pat pie mājas. Pie elektrības tiku vien šodien ap dieviem un arī tagad ik pa brīdim kkas noraustās.
P.P.P.S. Un man vienalga, ja kāds to uzskata par kkādu atrunu!
...
Plīvurs
Protams, tulkojumu zīmēm neatradām, tāpēc vīlušās atkal pārvilkām zīmes uz Rītausmas Sidrabtauriņas delma. Par laimi, tās nebija daudz cietušas, kad draudzene tika aplieta ar ūdeni.
Kad atskan rags, kas aicina uz Cīņas klubu, rūpīgi nolieku Seno Zīmju grāmatu malā, pirms tam gan rūpīgi ielikusi tajā kļavas lapu.
- Mēs nemūžam neatradīsim šifrējumu, - gaužos pa ceļam uz Cīņas kluba vigvamu.
- Nu beidz, vēl jau ir palikusi puse grāmatas, kur meklēt, es gan nezinu, vai tas ir labi vai slikti, - Rītausmas Sidrabtauriņa nosaka.
Izteiksmīgi novaikstos – man jau ir apnicis visu laiku urbties vecā, sadzeltējušā grāmatā un meklēt kaut ko, kā vispār varbūt tur nemaz nav.
- Kas tad mums šodien kavējies? - līdz ar trešo raga pūtienu, atkrītu savā vietā.
Daudz kavētāju jau nu nav bijis. Vien divas meitenes no Ledus Magones bara. Piemiedzu Rītausmas Sidrabtauriņai ar aci un draudzene man atbild ar platu smaidu. Lielisks vakara iesākums.
Pirmā sev pretinieku izvēlas Zelta Oglīte, ko es uzskatu par piemīlīgāko no Ledus Magones bara meitenēm. Zelta Oglīte izsauc tumši iedegušu vilkaci Tuksneša Jātnieku un, kad abi sāk cīnīties, es no cenšanās nesmieties, gandrīz nosmoku.
Abi vilkači drīzāk dejo, nekā cīkstās. Zelta Oglīte koķeti pieslīd klāt Tuksneša Jātniekam un viegli iedunkā. Puisis, kā atbildot, pārceļ Zelta Oglīti pār plecu un es varu pilnīgi saderēt, ka pa ceļam viņš uzspiež Zelta Oglītei uz vaiga skūpstu.
Reizē ar Rītausmas Sidrabaturiņu skaļi iespurdzamies.
- Un tādi ķēmi bojā mūsu senču tradicionālo cīņas garu, - nikni noburkšķ Nāves Durklis. Rītausmas Sidrabtauriņa viņam līdzjūtīgi uzsit uz pleca.
“Cīņa” beidzas ar Tuksneša Jātnieka uzvaru.
- Es tiešām ceru, ka Nakts Puteklīte būs jēdzīgāka, - Safrāna Murkšķis garlaikots novelk.
Pieminētā tik tiešām neliek vilties. Nakts Puteklīte izvēlas Tītara Spalvu Sofiju, kas, pēc Rītausmas Sidrabtauriņas novērojumiem, mācās tajā pašā kursā, kurā pati Nakts Puteklīte.
Abu vilkaču cīņa ilgst aptuveni divdesmit minūtes, kuru laikā ik pa brīdim mainās līderes pozīcijas. Te uzvar Nakts Puteklīte, bet nākamajā mirklī vadību pārņem Tītara Spalva Sofija.
Beigu beigās uzvaras laurus plūc Tītara Spalva Sofija, taču viņa ir cēlsirdīga un tikai salauž Nakts Puteklītes kāju divās vietās.
- Par laimi es vēl nevienam neesmu tik ļoti kritusi uz nerviem, - Rītausmas Sidrabtauriņa atglauž savus garos, kastaņbrūnos matus.
- Ko domājat darīt līdz vakara rituālam? - interesējas Likteņupes Akmens – klusākais un nosvērtākais vilkacis barā. Rītausmas Sidrabtauriņa jau gatavojas paraustīt plecus, taču tad uztver manu daiļrunīgo skatienu.
- Mums savs lietas jābīda, - viņa saviebjoties atbild.
- Kāpēc kaut uz stundu mēs nevaram nolikt to sasodīto grāmatu malā? - gaužas Rītausmas Sidrabtauriņa, sakrustotām kājām, nometoties man blakus, lai šķirstītu grāmatu, - Šifrējums taču tāpat nekur neaizbēgs!
- Toties laiks gan, - īgni aizrādu.
Nākamo stundu aizvadām klusumā pētot Seno Zīmju grāmatu, taču neatrodam neko, kas pat attāli līdzinātos meklētajam.
Mūsu darbošanos iztraucē rags.
- Kas par...? - Rītausmas Sidrabtauriņa ieskatās savā rokaspulkstenī, - līdz vakara rituālam ir taču veselas divas stundas.
- Ja jau mūs sauc, tad ejam, - aizveru grāmatu un pieslejos kājās.
Izejot ārā no vigvama, manā sejā iespīd pilnmēness un man iekšā viss sagriežas. Saķeru ar rokām galvu, lai mazināt arvien augošo sajūtu, ka manu būtību kāds rausta.
- Oi, - arī Rītausmas Sidrabtauriņa ir iznākusi ārā un pēc mirkļa arī viņa saķer galvu.
Pa ceļam uz Rituālu apli manam ne vienu vien vilkaci, kas pietur galvu ar abām rokām, it kā tā varētu uzsprāgt vai noripot no kakla.
- Man agrāk patika pilnmēness naktis, - atzīstas Rītausmas Sidrabtauriņa nosēžoties Rituālu aplī, - nu man šķiet, ka es savas domas esmu mainījusi.
Vārgi uzsmaidu draudzenei.
Kā liels atvieglojums nāk četri elementu zibšņi. Šķebinošā sajūta pazūd kā ar roku noņemta.
Elementi vēl joprojām zīmē tās pašas zīmes. Vien pašās beigās pievienojas tāds kā vilnītis, ko es nemanāmi piezīmēju uz rokas.
Tad elementu strēles pašķiras un sāk savus ceļu pa Rituālu apli.
Caur manām rokām pirmais izšaujas ūdens. Tas liek izvairīties no atvara, citādi nāksies piedzīvot sarežģījumus.
Uguns sasilda mani līdz sirds dziļumiem un iesaka rūpīgi vērot liesmas.
Gaiss, kur es gaidu vismazāk, sabužinot matus, kārtējo reizi lūdz pasteigties.
Pēdējais elements – zeme, manās domās uzbur katru otro nakti manīto Diānas tēlu. Tas plāta muti un man arī nevajag skaņu, lai zināto, kādi vārdi tiek veidoti - “palaid mani, lūdzu!”
Tad, ar sev raksturīgo švirkstu, elementi uzšaujas debesīs, taču skaņa nepagaist tālumā. Tā pārmainās, kļūstot noteikta un pulsējoša, un tad krīt lejā.
Pat ar aizvērtā acīm jūtu zilu gaismas uzplaiksnījumu un tad tas strauji izplešas ar tādu spēku, ka es apkrītu uz muguras.
Lēnām pieraušos sēdus un atveru acis. Rituālu apļa centrā tagad ir tāds kā zils baseins. Nu, to varētu uzskatīt par apaļu, kristāliski zilu baseinu, ja tas nebūtu tik... maģisks.
- Oho, - noelšas Rītausmas Sidrabtauriņa un tad nočukst, - pilnmēness naktī plīvurs ir tik blīvs, ka spējīgākie tiek otrpus tam.
- Tātad tas ir portāls uz cilvēku pasauli? - palīdzu draudzenei piecelties kājās.
- Durvis uz paralēlo pasauli, jā, - Rītausmas Sidrabtauriņa pamāj ar galvu, pievienodamās to bariņam, kas dodas pie mirdzošā baseina.
- Viņi leks tur iekšā vai kā? - nesaprotu un mana draudzene nopūšas un pamāj ar galvu.
Daži vilkači, piemēram, Nāves Durklis, tiek cauri Plīvuram, taču daži burtiski tiek atsviesti atpakaļ.
Labu laiku meklēju kādu likumsakarību un galu galā man to izdodas atrast.
- Redzi? - iedunkāju Rītausmas Sidrabtauriņu un norādu uz Plīvuru, - dažviet tur virsma ir tāda kā matēta.
Draudzene mirkli aplūko Plīvuru un tad lēnām pamāj.
- Un tur, kur ir matējums, neviens cauri netiek, - turpinu, ar nepārprotamu prieku vērojot, kā viss Plīvurs pārklājas ar matējumu, kad pienāk Ledus Magones kārta. Meitene, skaļi iespiedzoties, tiek atsviesta atpakaļ. Rītausmas Sidrabtauriņa tēlotā līdzjūtībā ievaidas.
- Mēģināsim arī mēs? - draudzene paceļ vienu uzaci un jautājoši uzlūko mani.
Es iesmejos un atbildu: - Lai notiek!
Abas iejūkam rindā ieinteresēti pētām vilkačus, kuri cenšas tikt cauri Plīvuram. Vairākums gan tiek atsviesti atpakaļ. Klusām saskaitu tos, kuriem ir tikuši cilvēku pasaulē – Nāves Durklis, sīks, sakumpis puisis, Rēgu Vulkāns, rudmataina meitene, Rožupes Kastaņa Meja, Šaursliežu Dzelsceļš, šokolādes brūna meitene ar smieklīgu matu sakārtojumu, tumšmatains, plecīgs puisis... Kopumā saskaitu vienpadsmit vilkačus.
- Gatava? - apvaicājas Rītausmas Sidrabtauriņa. Nemaz neesmu pamanījusi, ka pienākusi mūsu kārta. Par brīnumu Plīvurs ir dzidrs un tīrs, nav nekā, kas traucētu mums nokļūt otrā pusē.
Plati atsmaidu un saķeru draudzenes plaukstu.
- Aiziet! - uzsaucu un mēs uzsākam īsu skrējienu. Pie paša Plīvura mēs mazliet palecamies un tad jau esam tajā iekšā.
Sajūta nav pārāk patīkama. Šķiet, ka jāslīd gar neskaitāmu glumu radījumu mugurām. Uz mirkli pat man aizsitas elpa, jo glumā masa sabiezē.
Piepeši viss beidzas un es ar abām kājām stingri stāvu uz zemes.
- Vē, - novaikstās Rītausmas Sidrabtauriņa, - tas nu gan nebija patīkami.
Šķībi pasmaidu un atglaužu matus.
- Tā... - Rītausmas Sidrabtauriņa palūkojas uz mani, - ko tagad gribētu darīt?
