Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Spriedums un tā sekas
- Jūs taču saprotat, ka tas ir pret visiem likumiem, - kopā ar Rītausmas Sidrabtauriņu sēžu vidēji lielā vigvamā un lūkojamies Vēja Dziesmas Flo sejā. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka Flo varētu būt tik stingra. Mūs vēro arī daži Vecajo padomes locekļi.
- Bet... - cenšos iebilst, taču Flo brīdinoši paceļ pirkstu un es apklustu.
- Man kauns ar tevi, - Flo no sirds saka, - vēl nekad neviens audzēknis nav brāzies Cīņas kluba arēnā cīņas vidū, lai arī cik tuvs viņam būtu draugs, kas cieš.
- Bet ne jau Rītausmas Sidrabtauriņai vajadzēja būt arēnā, - iestarpinu, berot vārdus tik ātri, cik vien varu.
- Ledus Magone izvēlējās viņu par savu pretinieci, - iebilst Flo.
- Jā, taču ne jau tādēļ, ka viņa gribētu cīnīties ar Sidrabtauriņu, - protestēju, - viņa gribēja, lai ciešu es, jo zināju, cik man tuvi ir draugi un viņa gribēja atriebties man, - pastāstu par saķeršanos ar Ledus Magoni vakar pēc vakariņām.
Vecajo padomes locekļi saskatās un tad sāk ātri sarunāties man svešā mēlē. Tikmēr es apmainos ar Rītausmas Sidrabtauriņu bažīgiem skatieniem.
- Labi, - beigu beigās nosaka Flo, - šoreiz jums tik piedots, taču jums šodien ir liegts apmeklēt vakara rituālu un ierasties uz vakariņām Austrumu placī.
Reizē ar draudzeni nosaku: - jā, Flo.
- Tagad prom! - Vēja Dziesma Flo mums auksti uzsauc.
- Mums būs jāiztiek bez vakariņām? - sašutusi izsaucas Rītausmas Sidrabtauriiņa, kad klibo man blakus, - es taču kājas atstiepšu.
- Priecājusies labāk būtu, - nosaku, taču man vēders skaļi ierūcas. Es taču neaizmigšu neko neēdusi!
Tad pēkšņi Rītausmas Sidrabtauriņa apstājas un paskatās uz mani platām acīm.
- Kas? - nesaprašanā pajautāju.
- Tu taču vari pārvērsties par vilku, - draudzene priecīgi iečivinās, - tas nozīmē, ka vakariņu laikā tu vari arī doties medībās.
Paskatos uz meiteni kā uz slimo.
- Un kā tu domā, ko es nomedīšu? - noprasu, - Labākajā gadījumā pati savu asti.
Rītausmas Sidrabtauriņa iespiež vienu roku sānos un domā. Tad pēkšņi viņa paošņā gaisu un dodas pretējā virzienā, lēkdama uz labās kājas.
- Tu uz kurieni? - pieskrienu pie draudzenes un piedāvāju savu roku atbalstam.
- Man šķiet, ka spēju saost Nāves Durkli, - viņa paskaidro un atkal paošņā gaisu.
- Ko tev no viņa vajag? - nesaprotu.
Rītausmas Sidrabtauriņa neizteiksmīgi parausta plecus un turpina sekot savam degunam. Beigu beigās mēs nonākam meža malā.
- Un ko tālāk? - izbolu acis. Draudzene tikām samiegusi acis raugās mežā, cerot ko ieraudzīt.
- Tinās prom, - mums aiz muguras atskan rūciens un apmetamies riņķī. Tur draudīgi saliecies stāv Nāves Durklis ar savu baru.
- Ak, tās esat jūs, - jau nākamajā mirklī puisis atkal šķiet tīri jauks un labdabīgs, - ko tad dāmām vajag.
- Nelielu palīdzību, - atbild Rītausmas Sidrabtauriņa, - esam iekūlušās nelielā ķezā.
Nāves Durklis pamāj, lai turpinām.
- Nu redzi, Vilkace Sjū pārkāpa likumus un mums aizliedza apmeklēt šīvakara rituālu un vakariņot Austrumu placī...
- Tīri teorētiski es varētu nomedīt kaut ko pati, bet man nav ne mazākās sajēgas kā. - pabeidzu draudzenes iesākto.
Nāves Durklis kādu laiku domā, tad viegli pamāj un jautājoši palūkojas uz savu baru.
Vilkači viens pēc otra viegli paloca galvu. Manā redzeslokā nonāk kastaņbrūnu matu ērkuļa saimnieks.
Es pārgriežu acis un ar mocekles izteiksmi palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu. Vai maz mēdz būt tādas vietas, kur nav Rēgu Vulkāna?
- Tiekamies šeit pēc rituāla, - barvedis klusi nosaka un dodas prom.
Rēgu Vulkāns iepaliek, lai uzsmaidītu man un piemiegtu ar aci. Es bez ilgas domāšanas kā atbildi parādu puisim nepieklājīgu žestu.
- Nezinu, vai esmu tev jau to teikusi, bet tu tam puisim patīc, - mazliet vēlāk nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Bet man gan viņš nepatīk, - notēloju, ka vemju un draudzene ieķiķinās.
Tad Rītausmas Sidrabtauriņa mēģina nosēsties zemē, bet saviebjas dēļ sāpošās kājas.
Palīdzu draudzenei apsēsties un pati nosēžos līdzās.
Tālumā pirmo reizi atskan rags.
- Es vēl tev neesmu pateikusies, - Rītausmas Sidrabtauriņa piepeši izsaucas. Neizpratnes pilna pagriežu seju pret meiteni.
- Par to, ka neļāvi Ledus Magonei mani sakapāt gabalos, - viņa paskaidro, - paldies!
Izbolu acis.
- Tu taču esi man draudzene, - piesitu sev pie deniņiem, - domā es ļautu tai iedomīgajai govij ar tevi izrēķināties, tādēļ, ka es viņu nokaitināju?
Rītausmas Sidrabtauriņa parausta plecus un brīdi sēžam klusumā.
Rags noskan otro reizi.
Un tad tas sākas – pavisam viegls nelabums, kas kņudina rīkli. Deniņos sāk pulsēt asinis un skatiens brīžiem miglojas.
Paraugos uz Rītausmas Sidrabtauriņu. Arī draudzene izskatās slikti. Meitenei uz pieres ir izspiedušās sīkas sviedru lāsītes.
- Vakara rituāls nav parasts rituāls – klusi secinu un Rītausmas Sidrabtauriņa piekrītoši pamāj.
- Tas atjauno vilkaci, - draudzene paskaidro, - nodrošina, lai nākamās divdesmit četras stundas tas neslimotu. Ja kāds neatsaucas uz rituālu, to sāk mocīt senču gari un slimības.
Rags noskan trešo reizi un mana pašsajūta pasliktinās. Brīžiem šķiet, ka teju, teju vemšu un galva reibst kā traka. Arī temperatūra ir pakāpusies.
Tad skaļš krakšķis un debess jumu pāršķeļ elementu strēles.
Sāpes kļūst griezīgas un man blakus Rītausmas Sidrabtauriņa iztukšo savu jau tā tukšo kuņģi.
Man kaklā iemetas kamols un sāk trūkt elpa. Vairs nevaru nosēdēt, un apguļos, saraujoties čokurā, jo arī vēders šķiet kā caurdurts. Jūtos trakāk, nekā desmit gadu vecumā, kad man bija piemeties pavisam nelāgs drudzis.
Vējš čabina lapas un man gar ausīm spocīgi nosvilpj vārds “nodevēja”. Aukstās gaisa masas arvien vairāk spiežas virsū.
Kad šķiet, ka tūlīt zaudēšu samaņu, auksto, nemīlīgo gaisu izsvēpina viegla, silta vēja pūsma. Tūlīt pat arī pāriet sāpes un nelabums un es pieslejos sēdus. Paraugos uz Rītausmas Sidrabtauriņu, kas vēl joprojām nelabi kāsē.
Raujos pie draudzenes un tūlīt atkal uzbango nelabums. Tad it kā sīka rociņa uzgulst uz pleca un atkal viss ir kārtībā.
- Palīdzi arī viņai, - nočukstu un smalkā, caurspīdīgā plauksta pārslīd uz manu otru plecu un pieskaras Rītausmas Sidrabtauriņai. Arī meitene lēnām pieceļas un aizelsusies jautājoši paraugās uz mani.
Paraugu vien plecus un šķiet, ka vējš manā ausī iesvilpj aicinājumu.
- Skaties, - arī šī balss ir rēgaina, taču daudz siltāka un šķiet, ka to saka pavisam maza meitene.
Liekas, ka arī Rītausmas Sidrabtauriņa ir dzirdējusi vēja čukstētos vārdu un paraugās uz Rituālu apļa pusi, virs kura šaudās elementi. Tie ik pa brīdim izveido tādu kā simbolu.
Ātri attapusies, Rītausmas Sidrabtauriņa nez no kurienes izvelk rakstāmo un uz sava delma pieraksta zīmes.
Divi krusti, duncis, pāris seni, sarežģīti hieroglifi, četri apļi.
Tad elementi nolaižas pār vilkaču galvām un no šejienes vairs nav saskatāmi.
- Ko tas varētu nozīmēt? - Rītausmas Sidrabtauriņa pastiepj man savu roku. Palūkojos uz nesaprotamajiem simboliem un paraustu plecus.
- Kas tas ir? - jautāju to nesaredzamajai mazo plaukstu īpašniecei. Taču viņa vien noņem rokas no mūsu pleciem. Uz mirkli atkal mani pārņem nelabums. Tad tas izzūd, līdz ar elementu strēlēm.
- Nekad mūžā vairs negribētu piedzīvot ko tādu, - Rītausmas Sidrabtauriņa platām, uztraukuma pilnām acīm paziņo, - ja nebūtu ieradies tas gars, man būtu beigas.
Lai arī man vairs nav slikti, jūtos it kā nebūtu pāris naktis gulējusi. Nogurums draud nogāzt no kājām.
- Vismaz zināsim, ko mums dot vakara rituāls, - viegli pasmaidu.
Pēc kāda laika klāt ir arī Nāves Durklis ar savu baru.
- Nu ko, gatava? - viņš pavaicā. Es pamāju ar galvu.
- Tad ejam, - Nāves Durklis sasprindzina muskuļus, lai pārvērstos.
- Paga, - iebilstu, - kā ar Rītausmas Sidrabtauriņu?
- Viņa paliks te, - puisis atbild.
- Viena pati?! - nespēju noticēt savām ausīm, - viņa taču nevar pat normāli paiet!
Nāves Durklis mazliet aizkaitināts paceļ galvu pret debesīm. Redzu, kā saspringst kakla muskuļi un ieņemu piesardzīgu pozu.
Tad puisis mazliet nomierinās un nopūties pagriežas pret savu baru.
- Safrāna Murkšķi? - viņš savā klusajā balsī iesaucās Nāves Durklis un viens no puišiem panācās malā.
- Tagad ir labi? - Nāves Durklis pavaicāja un, negaidījis atbildi, pieņēma vilka veidolu.
Vilks paskatījās uz mani ar savām pelēkajām acīm un es sastingu. Nezinu, kāpēc nebiju to pamanījusi arēnā, taču tagad es zināju, kurš ir tas vilks, kas nogalināja Diānu.
Nikni ieņurdējos un tajā pašā brīdī no Diānas medaljona izlija tāds kā siltums. Tas pārņēma mani līdz pat kaulu smadzenēm un es visu ieraudzīju Diānas acīm.
Mani sastindzināja bailes no šī vilka priekšā un es zināju, ka mans skatiens pauž paniku, jo Nāves Durklis nekavējoties pārvērtās atpakaļ.
- Vilkace Sjū? - viņš ievaicājās un panāca uz priekšu, savukārt es spēru vairākus, straujus soļus atpakaļ.
- Sjū, kas ar tevi? - Rītausmas Sidrabtauriņa bažīgi raudzījās manī, taču manas acis bija un palika šausmās piekaltas Nāves Durklim, kas pirms mirkļa vēl bija vilks.
- Kas notika? - Nāves Durklis bija nesaprašanā, taču es sāku trīcēt un atkāpos dziļāk mežā.
- Sjūzij? - Rēgu Vulkāns panācās uz priekšu.
Līdz manām smadzenēm nedarāpoja tas, ka puisis mani nosauca iesaukā, kādā mani uzrunāja vien mani draugi un klasesbiedri. Vienīgais, kas man rūpēja, bija medaljons, kas karsa manā kabātā un bailes.
Atkāpos dziļi mežā un metos skriet...
