Šis būs stāsta turpinājums. Ja stāstam būs atsaucība turpināšu! Enjoy!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktora-dzive-3/650486">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktora-dzive-3/650486
-Jā, hallo.-Marta saka.
-Sveika Marta, te Viktors.-Es minstinoties saku.-Es gribētu ar tevi satikties.-
-Ko, tu ar mani? Tu galīgi debīls esi vai?-Marta auroja telefona klausulē.
-Nu, vecīt par to es tev parādā nepalikšu.-Viktors teica.-Gan jau kādreiz pienāks reize kad es par tevi pasmiešos.-
-Nu, bet tu esi tik lētticīgs.-Gustavs nevarēja novaldīt smieklus.-Tu un Marta? Tas nav iespējams pat visjaukākajos sapnīšos.-
-Bet, bet es tev ticēju, Gustav.- Es aizgāju, es jutos nedaudz pazemots, bet to, ka biju apsmiets no klasesbiedru puses to gan es zināju. Labi, ka nākamā stunda bija Matemātika, to vismaz es saprotu.
-Viktor, pie tāfeles rēķini 2.uzdevumu.-Teica skolotāja Lazdiņa.
Es arī aizgāju izrēķināju un man bija jāatgriežas savā solā blakus Gustavam. Šodien es vairs nevēlējos sarunāties ar Gustavu.
-Nu, nepūties vecīt.-
-Pasaki ko tagad par mani domās Marta?-Es uzdevu skaidru jautājumu Gustavam.-Viņa domās, ka es esmu kaut kāds nenormālais izvirtulis.-
Pēc pārējām stundā devos mājās. Mierīgi iegāju savā istabā atvēru klēpjdatoru iegāju e-pastā un tur bija vēstule no Martas:
Zināji patiesībā tu man patīc, bet kad šodien uzaicināji satikties es nevēlējos skolā apspriest tādas lietas. Patiesībā es labprāt aizietu ar tevi kaut kur! J JJ
-Johaidī!- Es nodomāju.-Tā nevar būt īstenība, tā nevar būt realitāte. Vai tomēr var? Tai jābūt realitātei. Bet ja nu viņa mani izjoko tāpat, kā Gustavs, ja nu viņa sēž kopā ar draudzenēm un gaida manu atbildi? Es nevuru krist pazemojumā atkal.-Manā galvā šaudījās dažādas domas.
-Es riskēšu.- Paņēmu telefonu un zvanīju Martai.
-Hallo.-
-Sveika Marta!-
-Sveiks.-
-Vai tā ir taisnība ko tu man uzrakstīji?-
-Jā! Tu man patiešām patīc!-
-Jauki dzirdēt.-
-Tad ejam kaut kur?-
-Aizejam uz kafejnīcu, es izmaksāšu saldējuma kokteiļus!-
-Labi, Viktor. Tad tiekamies divos kafejnīcā.-
-Okei!-Saruna beidzās. Man šķita, ka viss ko es teicu, tie vārdi, es pats nevaldīju pār tiem, tie vienkārši lauzās ārā pa manu muti. Es tiešām domāju, ka esmu sagājis pilnīgā sviestā. Tomēr es saģērbos un gāju uz kafejnīcu...
