Jāā, es beidzot saņēmos un pieķēros pie neliela turpinājuma, jeb man darbā atkal nebija ko darīt, un tā nu es tā vietā lai rakstītu pilnīgu sviestu tam forumam, jebšu savu 'BūūBūū dienasgrāmatu", saņēmos, iedarbināju savas pelēkās atmiņas šūniņas (jāatzīst, ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš iepriekšējām nodaļām) un cenšoties atcerēties notikumu gaitu un varoņu vārdus, sēdēju un skribelēju piezīmes uz papīra lapas :D
Izbaudiet :)
Iepriekšējā nodaļa - "Vientuļnieks. 5. nodaļa"
Pamošanās
Pauls atvēra acis. Pirmajā brīdī tās pat apžilba no saules stariem, kas atspīdēja pret baltajām sienām. Viņš visā ķermenī juta savādu smagumu, viņš bija kā sastindzis. Pauls centās pakustināt roku. Viņš būtu varējis apgalvot, ka kustina pirkstus, ja vien tos justu. Dīvaini. Viņš mēģināja salocīt kāju – tā salocījās, bet viņš to nejuta. Tas bija tā, itkā tā būtu kāda cita cilvēka kāja, kas tur salocījās.
Ienāca medmāsa, vērīgi uzlūkoja Paulu un pasmaidīja.
- Labrīt.
- Lvrttt.
Pauls bija centies pateikt labrīt, bet no mutes izlauzās tikai īsti nesaprotamas skaņas. Viņš jautājoši lūkojās medmāsā. Viņa saprata šo skatienu.
- Neuztraucieties, tas pāries. – Medmāsa, uz kuras šiltītes Pauls izlasīja vārdu Džesika Haningsa, līdzjūtīgi pasmaidīja un turpināja – Jums tika ievadīta diezgan liela morfija deva pret sāpēm, jo jums ir stiprs smadzeņu satricinājums, piecas lauztas ribas un lauzts atslēgas kauls. Kad efekts būs izgājis, varēsiet atkal parunāt un normāli kustēties, bet pagaidām Jums jāatpūšas.
- Prldss
Arī „Paldies” vietā izlauzās pāris nesaprotamas skaņas, viņš pat centās pasmaidīt, jo tas skanēja tiešām jocīgi un pat mazliet smieklīgi, bet nebija pārliecināts vai tiešām smaida.
Džesika Haningsa atkal izgāja. Pauls iegrima domās.
Pēdējais, ko viņš atcerējās – viņs un Sāra bija kaut kādā lielā, ļaužu pūļiem pilnā ēkā. Viņu bija apstājuši žurnālisti un viņš centās no tiem bēgt, kad viņam uzbrauca mašīna. Bet kas notika ar Sāru? Kur viņa ir? Vai ar viņu viss kārtībā? Vai kā toreiz, kad viņš ar Džonu bija mašīnā – Pauls izdzīvoja, bet Džons nē. Vai šoreiz tā būtu ar Sāru? Viņš sev to nespētu piedot...
Aiz durvīm saklausīja kņadu
Kāda vīrieša balss kaut ko dusmīgi teica, kas izklausījās pēc „nedrīkst traucēt” un „Jāatpūšas” ,un „vajadzīgs miers”.
Turpat atskanēja arī uztraukta sievietes balss, bet to vairs Pauls nespēja īsti saklausīt – zāles ņēma virsroku un viņš iegrima snaudā. Laikam medmāsa būs iešpricējusi nomierinošus līdzekļus vai miega zāles, vai ko tādu, viņš vēl nodomāja pirms aizmigšanas.
Pauls redzēja dīvainu sapni – viņš bija viens starp simtiem, pat tūkstošiem cilvēku. Viņi visi mainījās – no maziem zīdaiņiem pieauga par bērniem, no bērniem kļuva par jauniešiem, tad ieguva pieaugušu un nobriedušu cilvēku izskatu, līdz kļuva veci un visbeidzot izdzisa. Vien viņš pats palika nemainīgs, tikai vēroja visus no malas. Redzēja kā izkūp nebūtībā pazīstamas sejas, redzēja, kā to vietā stājas jaunas, lai atkal pārvērtos un izdzistu. Viņš šo visu jau bija redzējis, vai vismaz dzirdējis par ko tādu, bet nekādi nevarēja atcerēties – kur. Kaut kur zemapziņā parādījās viens vienīgs vārds – Tims, bet pat tas viņam neko neizteica. Viņš tikai zināja, ka šo vārdu ir bieži dzirdējis, bet sakarā ar ko, neatcerējās.
Pauls atvēra acis, viņā lūkojās divas, noraudātas, bet skaistas sievietes acis. Ar Sāru viss ir kārtībā, viņš nodomāja un smaidot teica:
- Sveika...
