Jā, zinu, zinu, šoreiz aizkavējos stipri ilgāk, piedodiet par to ;) Bija daudz dažādu darbu un laika rakstīt galīgi nebija. Bet nu jaunā nodaļa ir klāt - izklaidējaties :)
Un piedodiet par kļūdām :)
Balts, viss tik balts...
Kādu brīdi visapkārt bija neskaidru balsu un trokšņu murdoņa, tad viss palika tumšs, bet tad atkal vienā brīdī visapkārt bija balta gaisma. Paulam žilba acis. Gaisma bija spožāka, kā saule, baltāka, kā sniegs. Viņš mēģināja pakustēties. Pacēlis roku, viņs to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija kā cita cilvēka roka – mirguļojoša, puscaurspīdīga. Tā noteikti nebija cilvēka roka. Viņš paskatījās uz savām kājām – arī tās bija pa pusei caurspīdīgas un mazliet mirguļoja. Pauls spēra vienu soli – nedroši. Viņš nebija pārliecināts, ka ar tādu ķermeni, kā viņam, viņš vispār spēj kustēties kā nākas. Bet no otras puses – nez pa ko viņš staigāja? Visapkārt bija vien balta, balta gaisma.
Pauls gāja caur balto gaismu. Vietām tā atgādināja miglu, vietām dūmaku. Viņš joprojām nespēja īsti saprast kur atrodās. Vai viņš bija miris? Pēdējais ko Pauls atcerējās, bija tumši zils Infinity džips, kurš bremzēm kaucot brauca tiesi viņam virsū. Droši vien esmu miris, Pauls nodomāja. Kā gan savādāk izskaidrot šo dīvaino vietu.
Pēkšņi, uz mirkli baltā gaisma noraustījās. Tāds viens īss satumsums, kas ilga vien mazu sekundes daļiņu. Tad atkal viss kļuva balts.
Nez kas tas bija? Un nāve ir tāda interesanta lieta. Viss, par ko Pauls domāja – vai tiešām ir miris. Vai tiešām šādi cilvēks jūtas, kad nomirst – viens, vientuļš un visu atstāts lielā, baltā, spilgtā vietā, kura nav pilnīgi nekā. Atkal baltā gaisma noraustījās un tajā brīdī Pauls pamanīja kādu sievieti. Un sievietei blakus vīrieti. Un aiz viņiem vēl citus cilvēkus. Tur bija gan mazi bērni, gan pavisam veci sirmgalvji, gan jauni cilvēki. Viņi visi bija pa pusei caurspīdīgi un mirguļoja. Tāpēc viņus nevarēja pamanīt, viņi visi te visu laiku bija, tikai viņus bija ļoti grūti redzēt.
Un tad viņš pamanīja Džonu. Jā, savu brāli, kurš pirms tik daudziem gadiem gāja bojā auto avārijā.
- Sveiks Džon!
- Paul? Ko tu te dari?
- Es.. godīgi sakot, man šķiet, esmu miris. Bet kas šī ir par vietu?
- Tu esi miris. Un šī ir vieta, kur cilvēks nonāk pēc nāves. Te valda mūžīgs miers, gaišums. Līdz mums pienāk laiks atkal doties uz zemi, vai kādu citu pasauli. Kamēr esam šeit, mums ir visu mūsu iepriekšējo dzīvju atmiņas.
- Citu pasauli, iepriekšējās dzīves? Un kāpēc tā gaisma laiku pa laikam raustās?
- Vai tad tu visu neatceries? Es...
Džonu pārtrauca kāda sieviete, kas stāvēja mums blakus.
- Tavs laiks vēl nav pienācis. Tāpēc tu neatceries neko, no iepriekšējā. Un gaisma raustās, jo tevi cenšās dabūt atpakaļ. Tas ir kā drošības mehānisms – kamēr tu tiešām neesi miris un aprakts, tev nav piekļuves savām atmiņām. Protams, reizēm kaut kas misējas. Es to reiz piedzīvoju. Pēc tam mani uzskatīja par jukušu un ievietoja klīnikā. Visu norakstīja uz to, ka es pārāk ilgi esmu bijusi mirusi un man ir bojātas smadzenes. Bet es vienkārši atcerējos. Un tad es izdomāju, ka man vajag aiziet. Man vajadzēja aiziet toreiz, bet mani atvilka atpakaļ, tāpēc es aizgāju otrreiz un pavisam.
Atkal noraustījās gaisma un viss kļuva pelēcīgs. Pamazām Paula apziņā sāka ielauzties dažādas skaņas – pīkstieni, steigā izkliegtas komandas, viņš dzirdēja paniku balsīs, bet viņš nezināja, kam tās pieder. Un tad skaņa pazuda, toties parādījās bilde. Viņš vēroja, kā ap viņu darbojas vesels bars dažādu ārstu un cenšas viņu atgriezt dzīvē. Un ar katru sekundi baltā gaisma dzisa arvien straujāk, bet bilde kļuva arvien asāka un saprotamāka. Bet kaut kas vienalga nebija kārtībā – viņš visu vēroja no malas.
tāāāgad nāāākamo!
