Heijā Spoki. Jaunā nodaļa beidzot ir klāt :) Priecīgu jums lasīšanu un piedodiet par kļūdām ;)
Gribi ātrāk uzzināt, kad būs pieejamas jaunās nodaļas, vai vēl kāds rakstiņš?
Seko @SuerExplosive Twiterī :p kā arī vari uzdot sev interesējošus jautājumus āskā
Trīs stāsti.
Garāmgājēja stāsts.
Sveiki. Mani sauc Tomijs un es jums pastāstīšu, ko tajā sestdienā redzēju. Kā jau teicu, bija sestdiena – silta un saulaina, kādas parasti Losandželosā sestdienas mēdz būt. Diemžēl man sestdienās ir jāstrādā, tādēļ devos uz darbu. Darbs man diezgan garlaicīgs – sēžu un atbildu uz neapmierinātu klientu telefona zvaniem. Firma, kurā strādāju, pārdod sadzīves tehniku. Pusdienas kā vienmēr paēdu kafejnīcā, pāri ielai. Visur uz ielām rēgojās plakāti ar filmu, kurai todien bija jāiznāk – „Vientuļnieks: Nemirstīgā stāsts”. Manai sievai patika tā grāmata. Pats neesmu lasījis. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka man neatliek tam laika. Taču plakātus es redzēju, arī treileri biju manījis, visuma filma izskatījās diezgan iespaidīga. Nākamajās brīvdienās aizvedīsu sievu un meitu uz kinoteātri paskatīties.
Atgriežoties pie TĀS sestdienas. Kā jau pierasts, strādāju līdz desmitiem vakarā. Jā, interesants darba laiks – man jāstrādā sestdienā no pulkstens desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Bet labāku darbu man nav izdevies atrast. Kad beidzās mans darba laiks, posos uz mājām. Pa ceļam nolēmu iegriezties veikalā, kas atradās tieši pretīm kinoteātrim, kurā rādīja „Vientuļnieks” pirmizrādi. Ap pulksens vienpadsmitiem biju beidzis iepirkšanos un devos laukā no veikala, lai iekāptu autobusā, kam vajadzēja pienākt pēc aptuveni piecām minūtēm.
Kamēr stāvēju pieturā un gaidīju, es un vēl kādi desmit cilvēki, kas gaidīja autobusu, vērojām kaut kādu kņadu, kas notika pie kinoteātra ieejas. Acīmredzot kāda slavenība bija iznākusi no teātra, tāpēc to bija apstājuši paparaci un žurnālisti. Visu laiku varēja redzēt, ka tiek fotografēts. Tad manu uzmanību piesaistīja autobuss, kas lēnām tuvojās. Te pēkšņi no zibspuldžu pūļa izlauzās vīrietis un sieviete. Vīrietis sievieti turēja aiz rokas, varēja redzēt, ka viņi mūk no paparaci uzbrukuma. Viņi skrēja pāri ielai pieturas virzienā, diemžēl vīrietis nebija pamanījis mašīnu, kas tuvojās. Noskanēja bremžu kaukoņa un viņš tikai aizsviests vismaz piecus metrus uz priekšu. Tad varēja redzēt, ka visapkārt valda apjukums, līdz sieviete sāka histērijā kliegt un paparaci sāka fotografēt šausminošo skatu. Kāds bija izsaucis 911, tādēļ drīz vien ieradās gan policija, gan ātrā palīdzība. Tad tika atjaunota satiksme, es iekapu autobusā un devos mājās.
Šofera stāsts.
Labdien. Esmu tas nelaimīgais šoferis, kurš notrieca slaveno rakstnieku. Jā, mani sauc Harijs. Tovakar braucu mājās pēc sporta zāles apmeklējuma, braucot pa telefonu strīdējos ar sievu. Iespējams tieši tādēļ šī nelaime notika. Ja es nebūtu runājis pa telefonu... Ja būtu pievērsis vairāk uzmanības tam, kas notiek uz ceļa.. varbūt es ātrāk viņus pamanītu un būtu paspējis nobremzēt. Bet no otras puses – neviens jau negaida, ka pēkšņi uz ielas izskries kāda slavenība, tie parasti pārvietojas ar limozīniem vai dārgām personīgajām automašīnām, kuras piebrauc pie paša sarkanā paklāja.
Ko es todien darīju? Kā parasti sestdienās – pēcpusdienā devos uz „Jim’s Fitness Center”. Cenšos sevi uzturēt formā. Pēc četru stundu ilgiem trenniņiem un saunas apmeklējuma devos mājās. Mašīnā braucot, man zvanīja sieva. Kā vienmēr kaut kas viņu neapmierināja. Vispār, brīžiem šķiet, ka viņa no manis nešķirās, tikai dēļ naudas, jo bērnu mums nav. Viņa begrib, jo tas sabojāšot viņas figūru. Nu jā, viņa ir skaista. Mājsaimniece tomēr, kas pieradusi neko nedarīt. Staigā pa māju lakotos nadziņos un augstpapēžu Pradas kurpēs. Katru otro dienu pavada vai nu skaistumkopšanas salonos, vai iepērkoties ar draudzenēm. Bet es viņu mīlu. Tad nu šoreiz viņai nepatika mūsu jaunā mājkalpotāja – salātus esot pagatavojusi ne tādus, kā viņai garšojot. Es protams strīdējos, ka šo pēdējo trīs mēnešu laikā, šī ir jau ceturtā mājsaimniece, kas viņai nepatīk. Bijām iekarsuši strīdā, kad pretī kinoteātrim pēkšņi uz ceļa izskrēja vīrietis un sieviete. Es mazliet paspēju paraut stūri uz sāniem, bet tik un tā aizķēru vīrieti. Sievietei izskatījās, ka nekas nekaiš, vienīgi šoks. Bet vīrietis tika aizsviests stipri uz priekšu. Un tad saradās paparaci, kas ņēmās visu fotografēt, sieviete histērijā raudāja, kliedza. Es piezvanīju uz 911, lai izsauktu mediķus un policiju. Kad viņi atbrauca, es arī uzzināju, ka esmu notriecis Paulu Bernsonu. To pašu, kas pirms 4 gadiem kļuva slavens ar „Vientuļnieks” grāmatu. Kā es to zinu? Tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām...
Sāras stāsts.
Mēs izkāpām no limozīna. Es nekad nebiju bijusi tik krāšņā pasākumā. Pat ne tad, kad Pauls prezentēja savu grāmatu. Visapkārt bija fotogrāfi, žurnālisti – katras sievietes sapnis nokļūt kādā no žurnāliem. Kaut vai tik pieminētai ar vienu rindiņu, kā slavenā rakstnieka pavadonei. Toreiz, kad Pauls kļuva slavens, mēs vienojāmies, ka mūsu attiecības centīsimies paturēt cik vien privātas varam. Bet šoreiz tas viss sagāja galīgā grīstē. Mēs noskatījāmies filmas pirmizrādi. Un kad izgājām no zāles, Paulam uzklupa paparaci. Protams viņš centās no tā pasargāt gan sevi, gan mani, droši vien tādēļ viņs negaidīja, kad piebrauks mūsu limozīnu. Tas nekas, ka mēs esam bagāti. Mēs joprojām īrējam mazo dzīvoklīti no misis Stāras, mums joprojām nav pašiem savas mašīnas. Mēs dzīvojam tieši tā pat, kā pirms pieciem gadiem. Un līdz šim mūs žurnālisti un paparaci lielākoties lika mierā, retu reizi kāds uzņēma kādu fotogrāfiju. Bet šoreiz viņi kā maitas putni uzklupa Paulam.
Protams Pauls vienā brīdī vairs neizturēja, viņam nekad nav patikusi uzmanība. Viņs paķēra mani aiz rokas un mēs skrējām uz tuvāko autobusa pieturu, kurā tūlīt vajadzēja pienākt autobusam. Es pamanīju, ka mums tuvojas mašīna, bet nepaspēju Paulu apturēt, kad viņš jau lidoja uz priekšu. Pirmajā brīdī es vienkārši apstulbu, nejutu neko. Viss notika kā šausmīgā palēninājumā. Un tad pēkšņi visam atgriezās skaņa, apziņa sāka strādāt un es sapratu kas ir noticis. Man iestājās panika – vienīgais ko es varēju darīt, bija sēdēt tur pat uz ielas un raudāt. man nebija spēka piecelties un pieiet pie Paula. Es mēģināju. Es patiešām mēģināju, bet es vienkārši nevarēju pakustināt nevienu sava ķermeņa daļu. Kad atbrauca ārsti, viņi uzreiz aizveda Paulu uz slimnīcu, pēctam apskatīja mani. Man esot iestajies šoka stāvoklis, tā viņi teica. Bet Paula sirds vairs neesot situsies, viņi gan pa ceļam uz slimnīcu centīšoties viņam atgriezt sirdsdarbību...
