Čau, čau spocēni :)
Piedodiet tie, kas tik ļoti vēlējās nākamo daļu - bišķiņ iegrimu diplomdarba veidošanā, tādēļ nebija laiciņa neko jaunu uzrakstī, bet nu beidzot trešā nodaļa ir klāt.
Priecīgu lasīšanu un piedodiet par kļūdiņām :)
Slavas saulīte.
Pauls izkāpa no melnā, spīdīgā limozīna un pasniedza roku Sārai. Sāra bija tērpusies skaistā, melnā vakarkleitā, kas izcēla viņas perfekto augumu. Visapkārt mudžēja cilvēku pūļi, fotogrāfi un paparaci. Sadevušies rokās Pauls un Sāra pa sarkano paklāju devās Losandželosas lielākā kinoteātra virzienā, lai noskatītos filmas „Vientuļnieks: Nemirstīgā stāsts” pirmizrādi.
Bija pagājuši pieci gadi, kopš Pauls sāka rakstīt grāmatu par Timu Stounbridžu, mūžam jaunu un nemirstīgu cilvēku, kurš sasniedzot sešsimt gadu vecumu dažādos veidos centās padarīt sev galu, jo jutās vientuļš. Pauls šos stāstu bija pavisam nejauši nosapņojis, bet viņš pat gribēdams nevarēja iedomāties, ka grāmata kļūs par vienu no desmit visvairāk pārdotajām grāmatām pasaulē. Tagad Pauls bija viens no pasaules bagātākajiem rakstniekiem. Jau atkal viņam bija neizsakāmi paveicies, bet šoreiz viņs nesūdzējās, jo viņš ar savu veiksmi varēja dalīties – Sārai viņš nopirka mazo mājiņu, kurā viņas grāmatu veikaliņš pirms tam īrēja telpas, misis Stārai izremontēja dzīvokli, lai trubas vairāk netecētu. Viņš uzlika skaistu pieminekli sava brāļa Džona kapam. Mammai un tēvam nopirka vasarnīcu Floridā. Un vēl viņš ziedoja naudu bērnu patversmēm. Viņš bija laimīgs, ka šoreiz var savu veiksmi dalīt ar tiem, kam nebija tik ļoti paveicies.
Kinoteātris bija pārpildīts ar slavenībām. Pauls pirmo reizi atradās vietā, kur bija tik daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Daudzas slavenības viņam uzsmaidīja un sveicināja. Viņš nekad nebija vēlējies būt slavens, varbūt vienīgi agrā bērnībā, kā jau visi bērni, bet augot un kļūstot vecākam, viņam bija žēl Andželīnas Džollijas un Breda Pita, kuriem nebija nekādas personīgās dzīves. Toties Sāra gan izbaudīja slavu. Viņai patika atrasties uzmanības centrā, viņai patika, ka viņu fotografē, viņai patika visa šī greznība. Un Pauls bija gatavs darīt visu un ziedot visu, lai Sāra būtu patiesi laimīga.
Pēc pāris intervijām, kurās viņš pastāstīja, kā nonācis līdz „Vientuļnieks” sarakstīšanai, viņš un visi pārējie sanākušie devās uz zāli, lai beidzot noskatītos sen gaidīto filmas pirmizrādi. Apbrīnojami, bet filma bija tiešām, cik vien var, pietuvināta grāmatai, nebija nekādu lielu atkāpju un sižetu maiņu. Visi ar aizrautību skatījās, kā Džeiks Gillenhāls, kurš attēloja galveno varoni, nemirstīgo Timu, izpilda diezgan cēlu lēcienu bezdibenī, ar cerību, ka no tā viņš vairs neiznāks dzīvs. Tad ieslēdzās gaismas un visi ņēmās applaudēt. Filma bija izdevusies tiešām lieliska.
Pa ceļam uz izeju, Paulu pārtvēra vēl bariņš žurnālistu.
- Sakiet, Paul, kādas ir Jūsu atsauksmes par filmu. – jauna, sarkanmataina žurnāliste smaidot vaicāja.
- Vai būs grāmatas, un līdz ar to, arī filmas turpinājums? – sauca kāds diezgan apaļīgs, iespaidīgu ūsu īpašnieks.
- Kādas ir Jūsu attiecības ar šo brīnišķīgo blondīni? Sieva vai draudzene, vai varbūt māsa? – tievs, slaids žurnālists acīm zibot jautāja...
Nu tā, viss... sākās. Tagad arī Paulam un Sārai sāka uzbāzties paparaci, kas nevis centās uzzināt tīri profesionālas nianses par grāmatu vai filmu, bet par viņu personisko dzīvi.
- Filma bija ļoti, ļoti laba. Grāmatu pagaidām neesmu domājis turpināt, bet kas zina, varbūt Tims tomēr būs izdzīvojis un meklēs citus ceļus. Lai pagaidām paliek intriga. – Pauls mierīgi atbildēja uz pirmajiem diviem jautājumiem, pilnībā ignorēdams tievā žurnālista jautājumu. Viņš izliksies, ka šī garā, savu degunu visur bāzt gribošā, žurnālista šeit nav.
- Vai jums ir bērni? – garais neatkāpās. – Sieva? Esat precējies? Cik jums vispār ir gadu?
- Jā, cik jums ir gadu? – pievienojās vēl kāds apaļīgs, jau krietni gados onkulītis, kamēr aiz viņa muguras viens no dzeltenās preses fotogrāfiem cītīgi knipsēja ar savu kameru.
Pauls neizturēja – Man ir 25 gadi. Viss. Uz jautājumiem, kas skars manu vai Sāras personisko dzīvi es neatbildēšu, varat nemaz nejautāt.
Tas Pauls pagriezās un uzmeklējis Sāru ātri devās prom. Viņam šī uzmanība likās pagalam nepatīkama. Viņš negribēja atrasties visu starmešu gaismā. Nu un kas, ka viņš bija sarakstījis grāmatu, kas pārspēja pat slaveno Hariju Poteru? Džoannai Ketrīnai Roulingai neviens tik ļoti nebāzās virsū, kad Poters kļuva slavens. Viņa joprojām varēja turpināt dzīvot normālu dzīvi, kāpēc lai Paulam tādas nebūtu?
Priekšā nozibēja zibspuldze un kāds sāpīgi uzgrūdās virsū Paulam, notriekdams no kājām Sāru. Pēkšņi visapkārt sāka mirguļot zibspuldzes. Pauls palīdzēja Sārai piecelties, bet tas, kurš viņu notrieca zemē jau kaut kur bija izčibējis.
- Kā jūs reaģēsiet uz šādu nekaunību skriet jums tieši virsū?
- Vai sūdzēsiet vainīgo tiesā?
- Vai jūs viņu pazīstat?
- Kādi varēja būt šīs provokācijas mērķi?
Atkal visapkārt bija žurnālisti un zibspuldžu zibšņi nerimās. Pauls paķēra Sāras roku un metās uz ielas pusi, bet juta, ka žurnālistu un paparaci pūlis min uz papēžiem. Viņš pamanīja, ka pretējā ielas pusē tūlīt pienāks autobuss, kurā viņi abi varētu paglābties, tādēļ metās tā virzienā.
Nākamajā brīdī atskanēja bremžu kaukoņa, būkšķis un tad uz īsu mirkli iestājās klusums, kuru pēc pāris sekundēm pārtrauca panikas pilni kliedzieni un fotoaparāta klikšķi...
Nākamo! Pavēle nevis lūgums!
