Heisā hopsā! Otrā nodaļa ir klāt :) Piedodiet par kļūdiņām :)
Grāmata.
Tims sēdēja lidmasīnā. Sirds viņam drebēja. Viņš bija jau septiņdesmit gadus vecs, bet izskatījās kā trīsdesmitgadnieks. Iespējams tāpēc neviens nepievērsa uzmanību tam, ka viņs grasās lekt ar izpletni. Ārsti bija neizpratnē par viņa ideālo veselību un neparasti jauneklīgo izskatu. Viņi to norakstīja uz kādu gēnu mutāciju, kas notikusi kara apstākļos. Tims gluži vienkārši nenovecoja. Vai arī, ja novecoja, tad daudz lēnāk. Un visi viņa orgāni bija ideālā stavoklī. Pat plauša, kas karā bija cauršauta divas reizes. Tims vairs nebaidījās no nāves, viņš to bija redzējis tik daudz, pats bijis tai tik tuvu, ka tā viņu nebiedēja it nemaz. Bet kamēr viņa neparastais organisms to atļāva, viņš gribēja izbaudīt pilnīgi visu. Viņš jau bija lēcis ar gumiju, tagad bija kārta izpletnim. Viņš nezināja, cik daudz viņam vēl atlicis, kad pārstās darboties viņa neparastais, mutētais organisms. Ārsti nespēja neko viņam paskaidrot, jo šādu gadījumu iepriekš nekad nav bijis. Vesela komanda ārstu strādāja pētot visas iespējamās analīzes un meklējot, kāpēc ir tā, kā ir. Bet viņu brīdināja, ka tas var būt tikai laika jautājums un viena brīdī viņš var pamosties vecs un sirms...
-Izklausās interesanti. - Sāra dzēra savu ierasto brokastu kafiju ar pienu un lasīja Paula nakts darbu. -Un kas būs tālāk?
-Nu, es nosapņoju, ka viņš patiesībā ir nemirstīgs. Manā sapnī viņam bija sešsimt gadu un viņs izskatījās kā četrdesmitgadnieks...
- Oho! Tas tik būtu vareni, ja cilvēki spētu tik ilgi dzīvot!
- Mister s Tims Stounbridžs tā viss nedomātu. – Pauls smejoties ķircina Sāru. – Patiesība viņš sešsimt gadu vecumā jutās pavisam nelaimīgs, jo nebija palicis neviena, ko viņs mīl.
-Bet varbūt kaut kur uz pasaules ir tāda pati, vientuļa un bēdu nomākta, piecsimt piecdesmit gadus veca sieviete, kas tā pat kā Misters Stounbridžs domā, ka ir tāda vienīgā? – Sāra smejoties atbildēja.
-Stāsts ar laimīgām beigām, – Pauls Sārai nebēdnīgi uzsmaida, tad paskatās puklstenī. – Tev jāpasteidzās, savādāk nokavēsi.
Sāra noskūpsta Paulu, apliek ap kaklu savu mīļāko rūtaino lakatu, nozibina žilbinošu smaidu un jau nākamajā brīdī pazūd ārdurvīs. Un tā gandrīz katru dienu, jo kamēr Pauls rakstīja grāmatas mājās, Sāra devās uz nelielo grāmatnīcu. Pauls vēl pa logu noskatījās, kā Sāra pazūd aiz blakus mājas stūra, lai dotos uz tuvējo autobusa pieturu. Viņa vienmēr pārvietojās ar autobusu. Un kategoriski atteicās pirkt mašīnu. Protams, var jau viņu saprast, ka pēc tās avārijas viņai ir bail no braukšanas mašīnā. Pauls izdzēra savu kafiju un uztaisīja nākamo krūzi. Tad viņš atkal devās pie rakstāmgalda – jāraksta kamēr vēl ir iedvesma.
Tims Henrijs Stounbridžs piedzima 1917. gada maijā. Pasaulē pilnā sparā risinājās Pirmais Pasaules karš, Vācija šķiet zaudēja, bet Ameriku pats karš neskāra. Viņš bija diezgan mazs priekš jaundzimušā – svēra vien nieka pusotru kilogramu. Ārsti nedeva lielas izredzes, ka viņš izdzīvos, bet tomēr izdzīvoja. Un kad Tims paaugās, viņš bija viens no izveicīgākajiem puišeļiem pagalmā. Augumā sīks, bet straujš. Kad tika spēlēti kariņi ar blakus kvartāla zēniem, Tims vienmēr uzlīda kādā no parka kokiem, paslēpās starp zariem un nomētāja pretiniekus ar maziem akmentiņiem tā, ka tie pat īsti nesaprata, no kurienes . Reiz gan gadījās ķibele – zars uz kura sēdēja Tims nolūza un krītot viņš salauza roku. Bet tas viņu neatturēja jau nākamajā dienā atkal karot. Šādi karojot viņš kaimiņu Džonam ar ģipsi trāpīja pa degunu to salaužot. Bet tāpat Tima roka sadzija ātrāk, kā Džona deguns. Tā kā viņš auga pēckara pasaulē, karošana likās kaut kas nozīmīgs. Tie, kas atgriezās no kara Eiropā, bija varoņi. Arī Tims vēlējās būt varonis, tādēļ, saniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, viņš sāka dienēt armijā. Un Tima vēlēšanās piepildījās – nieka divdesmit četru gadu vecumā viņš piedzīvoja Otro Pasaules karu. Šajā karā viņu sašāva sešas reizes. Divas lodes trāpīja labajā plaušā, viena iestrēga labā pleca kaulā, un vēl trīs lodes bija trāpījušas kājā...
Pauls nopūtās un paskatījās ārā pa logu. Spīdēja saule. Bet viņš sēdēja mājās un centās aprakstīt savas jaunās, topošās grāmatas galvenā varoņa, mistera Tima Henrija Stounbridža pagātni. Nākotne šim večukam būs, tas nu ir skaidrs, Pauls nosprieda. Jāiet izlocīt kājas un jānopērk kaut kas, ko pagatavot Sārai vakariņās. Sen neesmu neko viņai gatavojis. Pauls uzvilka savu veco regbija komandas jaku, izgāja pa durvīm un aizslēdza tās.
- Labrīt Misis Stāra!
Misis Stāra, jeb Minnija Stāra bija astoņdesmit gadus veca pensionāre, kas dzīvoja pirmā stāva dzīvoklī un ļoti mīlēja kaķus. Viņai tie bija kādi pieci. Kopš viņas vīrs, misters Villijs Stārs, pirms sešiem gadiem nomira, večiņa vai juka prātā no vientulības, tādēļ katru gadu tai parādījās kāds jauns četrkājainais draugs. Tiesa, vecā dāma bija ļoti jauka – kad satika Paulu un Sāru, vienmēr ielūdza viņus uz tēju un kūkām. Pašai misis Stārai bērnu nebija, tādēļ viņa ļoti nopriecājās, kad pirms gada Pauls un Sāra izlēma no viņas īrēt otrā stāva dzīvokli – Pauls nekad neatteica vecajai kundzei salabot pilošu ūdens krānu, pielikt kādu skapīti. Savukārt Sāra reizēm palīdzēja iztīrīt māju un izravēt nelielo puķu dobi pie mājas.
- Labrīt, labrīt Paulīt. – Tā misis Stāra sauca Paulu. – Kur tad tu no rīta tā dodies?
- Jāaizet līdz veikalam, kā arī vienkārši kājas jāizloka.
-Paklau, Paulīt, man misters Maksijs šodien izlēma pa aizkariem paložņāt un norāva stangu... vai tu nevarētu vēlāk atnākt un pielikt to atpakaļ? – Misters Maksijs bija viens no pieciem misis Stāras kaķiem. Pavisam noteikti pats resnākais, Paulu nemaz neizbrīnīja fakts, ka kaķis ir norāvis aizkaru stangu, ja reiz līdis pa aizkariem.
- Protams, misis Stāra. Atnākšu, tiklīdz atgriezīšos no veikala.- Pauls atvadījās un devās tālāk. Veikalā viņš nopirka makaronus un jau gatavās gaļas bumbiņas. Viņam patika pārsteigt Sāru laiku pa laikam ar vakariņām, bet neko iespaidīgāku par makaroniem un gaļas bumbiņām ar kečupu līdz šim viņam nebija izdevies pagatavot. Reiz viņš centās izcept vistu, bet tas viss beidzās ar piedūmotu virtuvi un Sāras smiekliem, kad viņš centās piedegušo gaļu nokasīt no cepešpannas. Pavārs no viņa nekāds dižais nesanāca. Atgriezies mājās viņš nolika produktus un devās uz pirmo stāvu pie misis Stāras, lai pieliktu nelaimīgo aizkaru stangu atpakaļ pie griestiem. Viņš jau darbu bija pabeidzis un grasījās iet prom, kad iedomājās, ka misis Stāra taču noteikti ir pieredzējusi Otro Pasaules karu...
-hmm... misis Stāra? – Pauls nedroši ievaicājās. Viņam parasti nepatika uzbāzties cilvēkiem ar jautājumiem par pagātni.
-Jā, Paulīt? – misis Stāra, sēžot savā lielajā atzveltnes krēslā un glaudot to pašu misteru Maksiju pievērsās Paulam.
-Es te tā padomāju... Es pašlaik rakstu jaunu grāmatu, kur galvenais varonis ir piedalījies Otrajā Pasaules karā... Varbūt jūs varat ko pastāstīt par to laika periodu? – Pauls nodūra skatienu. Viņam tiešām ļoti, ļoti nepatika uzbāzties ar jautājumiem. Bet misis Stāra manāmi atplauka – sen neviens ar viņu nebija gribējis runāties, bet viņai tik ļoti gribējās atcerēties savas jaunības dienas Anglijā. Ziedošās ābeles un ķiršus. Minnija Stāra nebija dzimusi amerikāniete, kaut gan daudzi viņu par tādu uzskatīja. Minnija Stāra piedzima un uzauga Londonā, bet kara laikā iepazinās ar savu nelaiķa vīru Villiju Stāru un pēc kara atbrauca kopā ar viņu uz Ameriku.
Karš Eiropā bija drūms laika posms. Visur valdīja panika, jo vācu karavīri bija visur – te viņi uzbruka Dānijai, te Francijai, te Anglijai. Neviens nezināja, kurā brīdī gaidīt uzbrukumu, kurā brīdī pilsētai, kurā dzīvoji tiks uzmesta bumba vai palaista kāda gāze. Parastie iedzīvotāji bija pārbiedēti un izmisuši – daudzi bija zaudējuši radus, mīļotos, bērnus, vecākus. Daudzi bija zaudējuši mājas un dzīvoja uz ielas. Daudzi bija smagi ievainoti. Arī Tims Stounbridžs nonāca kara hospitālī Anglijā. Viņš ilgu laiku gulēja komā un ārsti cīnījās par viņa dzīvību. Lodes no kājas un plaušas izdevās izņemt veiksmīgi, bet lode, kas bija iestrēgusi kaulā sagādāja problēmas – bija skarta viena no artērijām. Guļot komā Tims redzēja interesantu sapni – viņu apciemoja eņģelis. Vismaz tā viņš to būtni aprakstīja. Tā bija ļoti spoža, tik spoža, ka īsti nevarēja paskatīties uz viņu. Līdz ar to Timam nebija skaidrs, vai tas ir cilvēks, vai kas cits. Bet viņš to nodēvēja par eņģeli. Un eņģelis Timam jautāja – ko tu šobrīd vēlētos vairāk par visu. Tims paraudzījās uz savu nekustīgi guļošo ķermeni un noteica – es vēlētos veselību un jaunību, kuru šis karš nebūtu sadragājis. Un pēc trim dienām Tims atmodās no komas. Viņa brūces lēnām sadzija un veselības stāvoklis uzlabojās.
