Hei, Hei Spoki!
Izdomāju, ka pamēģināšu šādu tādu stāstiņu uzrakstīt un ķēros pie darba. Tā nu tapa pirmā nodaļa. Un ļoti atvainojos par kļūdām :p
Lasiet un izsakiet savas domas un arī kritiku.
Pauls Bernsons.
Pauls Bernsons bija pavisam parasts jaunietis. Vismaz tā viņš pats domāja. Apkārtējie uzskatīja, ka viņs ir dzimis laimes krekliņā. Kā gan citādi viņš būtu izglābies no tik drošas nāves, kad viņa vecākā brāļa mašīna noskrēja no tilta un iekrita upē. Bet Pauls izdzīvoja. Tas stipri vien pārsteidza glābējus, kad viņi aptuveni desmit minūtes pēc tam, kad mašīna ar simt divdesmit kilometru stundā ātrumu izbrauca cauri tilta margām un ielidoju upē, ieradās uz avārijas vietu, lai izvilktu no mašīnas bojā gājušos. Nevienam nebija cerību, ka kāds būs izdzīvojis, pārāk ilgi mašīna bija zem ūdens. Un tomēr, Pauls izdzīvoja. Kad glābēji viņu izvilka no nogrimušās mašīnas, viņam vēl bija pulss, kaut viņš vairs neelpoja. Protams uzreiz tika veikta elpināšana un Pauls atguvās, lai uzreiz zaudētu samaņu.
Atjēdzās viņš slimnīcas palātā. Viņš kādu laiku vienkārši gulēja un skatījās griestos, līdz ieklausījās apkārtējās skaņās.
- Mēs paši brīnamies, ka viņš izdzīvoja. Tas ir brīnums! Nezinām, kā viņš spēja izvilkt tās desmit minūtes bez gaisa...
- Bet otrs zēns?
- Otrs noslīka. Bet šim ārkārtīgi paveicies. Laikam pats Dievs viņu pasargājis.
- Vecākiem paziņojāt?
- Nodaļas galvenais ārsts pirms piecām minūtēm pazvanīja. Viņi ir ceļā...
Un tad atkal viss satumsa.
Tātad Džona vairs nav. Pauls centās atcerēties, kas tieši bija noticis.
Viņš ar brāli bija ballītē. Keitijai bija dzimšanas diena. Kā gan Keitija uztvers, ka Džona vairs nav... Ka viņa vairs nekad nebūs...
Džons bija 21 gadu vecs. Paulam tikko bija palikuši 18. Un Keitija bija Džona meitene. Džons jaunāko brāli bija paņēmis līdzi uz Keitijas dzimšanas dienas ballīti, jo tur bija arī Keitijas jaunākā māsīca, kas Paulam ļoti patika. Bet Pauls pats bija pārāk kautrīgs, lai Sāru kaut kur aicinātu. Nakts vidū Džons un viens no viņa draugiem bija izlēmuši sarīkot sacensības ar mašīnām. Starts bija pie Keitijas mājas, bet finišs pie lielviekala otrā upes krastā. Kopā bija 5 dalībnieki – Džons ar Paulu, Edijs, Harijs un Laura un vēl divi tipi, kurus Pauls nepazina. Jau pašā sākumā Džons izrāvās visiem priekšgalā un Pauls viņu uzmundrināja, lai tik brauc ātrāk un atstāj pārējos rīt putekļus. Kurš to bija gaidījis, ka pēkšņi uz tilta parādīsies kaķis? Džons gluži automātiski parāva stūri un nākamajā brīdī viņi jau lidoja upē. Pēc tam Pauls sajuta ledus auksto ūdeni un viņam sāka trūkt gaisa. Un tad viņš atslēdzās.
Apziņā ielauzās sievietes šņuksti un vīrieša balss, kas centās viņu mierināt.
- Paldies Dievam vismaz Paulam viss būs kārtībā. Ārsti teica, ka viņam nekas nekaiš, ja neskaita pāris lauztas ribas.
-Bet Ērik... es... es nespēju... Džons...
- Diāna, es saprotu, ka tev ir grūti. Viņš bija arī mans dēls. Bet mums ir jāpriecājas, ka ar Paulu viss ir labi. Mēs varējām pazaudēt viņus abus....
Pauls saklausīja sāpes sava tēva balsī. Bet māte nepārtraukti raudāja. Viņš un Džons bija vienīgie bērni. Māte gribēja vēl, bet Paula dzimšana bija ļoti smaga un pēc tās, viņai vairs bērnu nevarēja būt. Jau toreiz viņam ļoti paveicās, ka viņš izdzīvoja. Tiešām dzimis laimes krekliņā.
Kopš avārijas bija pagājuši jau divi gadi, bet tā bija daudz ko mainījusi Paula dzīvē. Skatu uz dzīvi kopumā. Tiklīdz Paulu izrakstīja no slimnīcas, viņš bija piezvanījis Sārai, lai pateiktu, ka viņa viņam patīk.
- Dzīve ir pārāk īsa, lai baidītos spert soli uz priekšu.
Aptuveni tā viņš viņai teica. Jā, Džona nāve viņam parādīja, ka dzīve var aprauties jebkurā brīdī, kaut cilvēks ir tikai 21 gadu vecs. Tāpēc viņš bija izlēmis, ka grib būt laimīgs, jo nekad nevar zināt, kas notiks rīt.
Vēl ilgu laiku pēc avārijas cilvēki uz viņu bieži atskatījās. Laimīgais, tā tie viņu sauca. Arī tagad bieži ejot pa ielu, kāds jaunāks pusaudzis mēdz atskatīties. Tas, kā Paulam paveicies bija kļuvis par vietējo leģendu. Turklāt tas nebija vienīgais, kādēļ daudzi atskatījās – kopš avārijas viņa izskats nebija ne par mata tiesu izmainījies. Stalts, aptuveni metru un astoņdesmit trīs centimetrus garš jaunietis ar zilām acīm un tumši brūniem matiem. Var jau būt, ka divu gadu laikā cilvēks neizmainās, bet kas pārsteidza pašu Paulu – pirms aptuveni pusgada viņš aplējās ar verdošu ūdeni. Ārsts, apskatītdams applaucēto roku teica, ka paliks rēta, bet pēc divām nedēļām, kad noņēma apsējus, nebija nekādu pazīmju, ka roka bijusi applaucēta. Ārsts tikai noplātīja rokas un nosmīnēja, ka Paulam atkal paveicies. Paulu uztrauca tikai tas, cik ilgi viņam šādi veiksies. Veiksme nemēdz būt noturīga.
Atskanēja klauvējiens pie durvīm. Acīmredzot Sāra pārnākusi mājās no darba. Pauls piecēlās no rakstāmgalda un gāja atvērt durvis.
- Sveiks!
Sāra, neliela auguma zilacaina blondīne ar maigu soprāna balsi. Pati skaistākā meitene, kādu vien Pauls spēja iedomāties. Viņai bija dzirkstoši smiekli un kad viņa smējās, viņas zilajās acīs mirdzēja brīnišķīgas uguntiņas. Tieši dēļ viņas brīnišķīgajiem smiekliem Pauls viņu bija ievērojis.
Jau gadu viņi kopā īrēja mazu dzīvoklīti Ņujorkas nomalē. Sāra strādāja netālu esošajā grāmatnīcā, bet Pauls bija rakstnieks. Tieši pašlaik viņam gan bija uznākusi radošā krīze un viņš nekādi nespēja izlemt, ko vēlas rakstīt. Grāmatas bija viņu abu hobijs. Ziemas vakaros viņi varēja sēdēt un apspriest kādu grāmatu, izdomāt šai grāmatai simt un vienu dažādu turpinājumu, vai kā būtu, ja galvenais varonis rīkotos savādāk. Tad parasti Pauls iesāka stāstīt, ka piemēram Frodo nevajadzēja vis uzņemties stiept gredzenu uz Likteņkalnu, bet viņs to gluži vienkārši netīšām iemetis nelielajā upītē, kas tecēja pie Šīras robežas. Un pēc simt gadiem, kad Orki bija pakļāvuši pusi pasaules, kāds mazs hobitēns, kura vecāki veiksmīgi bija izbēguši no verdzības, šo mazo gredzentiņu netīšām atrada un tur jau sākās šī mazā hobitēna piedzīvojumi. Tā viņi stundām ilgi varēja izķēmot mums visiem zināmus stāstus un smieties.
Sārai ienākot pa durvīm viņs viņai uz vaiga uzspieda buču un nočukstēja
- Sveika. Kā gāja darbā?
Sāras vaigs sadrūma. Tas nozīmēja, ka noticis kas slikts.
- Grāmatnīcu slēgs. Ēkai, kurā īrējam telpas, īpašnieks paceļ īres maksu un mēs nespējam tik daudz samaksāt.
Ja vien Pauls spētu sarakstīt kādu tiešām labu grāmatu! Viņš Sārai nopirktu nelielo, piparkūku namiņam no „Ansītis un Grietiņa” līdzīgo mājiņu, kurā tika īrētas grāmatnīcas telpas. Bet visi viņa darbi bija viduvēji. Nekad izdevējiem tie diži nepatika, reizēm bija grūti atrast kādu, kas gribētu šīs grāmatas iespiest. Arī pircēji viņa grāmatas bieži tikai apskatīja, lai noliktu atpakaļ plauktā.
- Nekas, gan mēs kaut ko izdomāsim. Es varētu atrast vēl kādu darbu, tā pat pašlaik laikam neko nesarakstīšu. Tad varētu apmaksāt īri.
- Bet tev patīk rakstīt! Tā nevar! Tu nedrīksti manis dēļ atteikties no saviem sapņiem.
Bet mans sapnis, ir lai tev būtu viss, ko tu vēlies, Pauls nodomāja.
Tajā vakarā viņi vairs nerunāja. Pauls nezināja, kā Sāru uzmundrināt un viņas nomāktība pielipa arī viņam. Viņi klusējot apēda pasūtīto picu un tā pat klusējot sēdēja pie televizora un skatījās kaut kādu filmu. Reizēm ir labi, ja var arī kopīgi paklusēt.
Viņš stāvēja pie aizas malas. Visi, ko viņš jebkad bija mīlējis – māte, tēvs, sieva, meita... abi brāļi un māsa... labākais draugs... visi bija miruši. Viņš viens pats, jau sešsimt gadus. Viņš gribēja lekt, kaut nezināja vai tas izdosies. Ja neizdosies, tas būs ellišķīgi sāpīgi, bet ja izdosies... Ja izdosies... Ak, kaut izdotos! Viņš vairs negribēja dzīvot un redzēt, kā cilvēki nāk un aiziet uz labāku pasauli. Viņš šajā dzīvē bija izbaudījis visu, ko vien varēja. Piedzīvojis abus pasaules karus, ticis vismaz sešas reizes sašauts, bet vienmēr izdzīvojis.Neviens no ievainojumiem nebija izrādījies nāvējošs. Viņš gribēja mirt, nāve viņam būtu labākā dāvana...
Pauls uztrūkās sēdus. Pa televīzoru rādīja dokumentālo filmu par karu. Sāra pieglaudusies viņam klāt, gulēja atspiedusi galvu uz pleca. No šī sapņa varētu sanākt tiešām laba grāmata, Pauls nodomāja. Viņš maigi noskūpstīja Sāras pieri, tad paņēma viņu uz rokām un aiznesa uz gultu, bet pats atkal piesēdās pie rakstāmgalda un sāka rakstīt.
