Hey, Hey, ceru ka vēl kāda/s lasītāja/s ir palicis? Tā nu sanāca kad biju ceļojumā un rakstīt nebija nekādas iespējas! Nu esmu atpakaļ ar pilns domām galvā un gatava turpināt šo stāstu. J
- Paldies . –Teicu un virzījos uz krāna pusi.
- Nav par ko , liec šķīvi izlietnē. – Ļuba man sacīja.
- Nāc sasveicinies ar Ļubas draudzeni. – Tētis man teica. Piegāju un nopētiju viņu no galvas līdz kājām un paraustīju plecus.
- Sveiki. – Sasveicinājos un gāju aukšā pa trepēm.
- Labdien. – Viņa paspēja pateikt , pirms biju jau uzgājusi aukšā.
- Jā, dīvaina ģimene, bet nu ko darīt. – Noteicu un nopūtos. Iegāju istabā.
Lēnām piegāju pie sava kofera un sāku krāmēt drēbes skapī. Izņēmu ārā arī savu mugursomu , no kuras pēkšņi izkrita ārā dzeltena krēmkrāsas lapiņa. Atlocīju to un lasīju: , , Čau. Mums vajag izrunāties. Mans numurs 23988342. Uzraksti kad esi brīva. E. I. ‘ ‘ .
Es smaidīju. Tas bija Egīls. Pametu somu uz palodzes un paņēmu savu telefonu. Un sāku drukāt.
‘’ Čau, te es. Kristīne. Pašlaik esmu brīva. Ko gribēji?’’ - Nepagāja ne pusminūte kad novibrēja mans telefons. Taču tas nebija Egīls.
‘’Neizdevās nosūtīt sms. Papildiniet kredītu’’ .
- Nu pie joda! Stūlbais kredīts. - nodomāju. Noskrēju lejā pa trepēm ātrā gaitā.
- Tēti , var aizņemties telefonu , man ir svarīgas darīšanas. – Teicu ļoti augstā un prasīgā tonī.
- Labi, ņem. Tikai neko nesaspied, nesen nopirkts. – Viņš teica un turpināja runāt ar Ļubu un viņas draudzeni. Paķēru viņa telefonu melnā ādas maciņā. Iphone. Ne kurš katrs to var atļauties. Mans tētis gan. Skrēju augšā un aizslēdzu durvis savai istabai. Ieslēdzu savu portatīvo datoru un uzslēdzu mūziku. Drukāju.
, , čau , te es. Kristīne. Rakstu no tēta numura, man beidzās kredīts. Ko vēlējies? ‘’
Sirds sitās ļoti strauji, gaidīju viņa atbildi. Bet tās nebija. Pagāja 15 min..30 min.. atbildes nebija. Jutu , ka viņam nav vēlmes ar mani sarakstīties, tāpēc jau gribēju doties atdot telefonu tētim, bet pēkšņi sms. :
‘ ‘ Nu skaidrs. Man ar tevi nopietni jārunā. Lieta tāda, kad tavs klasesbiedrs man teica kad es tev patīku. Nu jā , un es gribēju tikai teikt lai neceri uz mani, jo man ir meitene un nekas nav iespējams. ‘’
Manai sirdij uzkrita akmens. Saņēmos drosmi un uzrakstīju pēdējos vārdus.
‘’ Nemaz neko necerēju. Vairāk neko neraksti. ‘’
