Jau kādu laiku.
4.septembris
Labi. Nav nemaz tik slikti- būt audzēknim valsts trakāko dīvaiņu skolā.
Kad pirmo reizi spēru kāju šīs skolas gaiteņos, uz katra stūra pret sienu bija atspiedies vai nu vilkatis ar kādu grāmatu padusē, vai bārbijveida kaķsievietes runāja, un ik pa laikam spalgi ieķiķinājās. Laikam par mani, jo jūs jau zināt- ja tu esi vienīgais vienradzis skolā, un vispār- valstī, ir grūti neiztikt bez kādu skauģu palaistām baumām, kas tev seko uz katra stūra.
Nu ja, un tā es nedroši, bet bez nekādiem atgadījumiem tiku līdz klasei. Tā bija ciet, bet, kad apraudzīju apkārtni un cilvēkus (kuri, noteikti bija mani klasesbiedri), ieraudzīju Ametistu.
Ametista ir mana, nu, labākā draudzene, gandrīz kā māsa. Viņa bija vienīgā, kuru pazinu, un kura neizturējās pret mani kā kaut ko citu, zemāku. Man viņa patika, kopā gājām arī citā skolā, jau sešus gadus.
Viņa ir HIP-vilkate*(*HIP- nozīmē (H)-Hārlema tipa,tad, (I)- Īpatnējs, un (P)-Pirmatnējs. Tas nozīmē, ka viņa ir īpatnēja vilkate, kuras suga ir saglabājusies jau no pirmsākumiem), kuras rudā spalva ik pa laikam ieziagojās rīta saulē. Šodien viņa bija uzvilkusi rakstainu kreklu ar pelēkām džinsām un kedas.
-Sveika,-viņa pamāja un pasmaidīja. Spožie, asie zobi iezibējās. Es iekšēji nodrebēju. Noteikti negribētu redzēt šo dzīvnieku tad, kad tas ārdās.
-…un tad viņa teica, ka esmu nepareizi uzvilkusi kreklu!- un zirdziski smiekli atplūda pie manis no klases durvju puses. Tā bija Dēmetra. Vai Emeta. Nē, Dēmetra. Skaidri netarceros. Un viņa, atpsiedusies pret sienu, runāja ar Asvangu. Abām ir krāsoti blondi mati un vismaz kilograms kosmētikas uz viņu sejām.
Kāpēc cilvēkiem ir tik drausmīgi jākrāsojas?
Un vēl pie tam, ja tu esi germonta briesmone!
Nu labi, man nav daļas gar viņu sejām. Pievērsos Ametistai kas lūkojās uz Lukasu. Sapņaini.
-Nesaki, ka tev jau ir izraudzīts pusis!- iečukstēju ausī meitenei.
Viņa žigli palūkojās uz mani.
-Ko? Nē! Man viņš simpatizē.-
Pasmaidīju un palūkojos uz savu ex-simpātiju.
Ak, un viņš lūkojās pretī!
Man likās, ka viņš ir noaudzis, kaut arī saka, ka ir bijis pie friziera. Ja mēs, citi esam mītiski radījumi, tad viņš ir acteku dievība. Tlalokss. Bet vārds tam Metjū. Nu kas man devis ieķerties dievos!
Jā, viņš ir skaists. Tumšie mati ir nogriezti tā, kā mūsdienās tiem saldajiem puišiem. Bet acis brūnas kā akacis. Lūpas pilnīgas. Un pats galvenais- viņam ir zema balss. Īsts arābu rikšotājs!
-Tagad tu esi tā, kas lūr uz džekiem!- kāds man iečukstēja ausī un ieķiķinājās.
-Izbeidz, tu zini, ka man viņš nepatīk!- dusmojos.
-Nu, nu.- Ametista nopūtās un iegāja klasē, kas nu bija vaļā. Citi burtiski plūda iekšā. Lūkojoas pēc kādas vietas priekšā.
-Sēdi te!- Ametista pasita uz kādu sēdvietu, kas viņai bija blakus.
Ienāca skolotāja. Baltos palagos ietinusies (es tā saucu grieķuveidīgas kleitas), tukla kaķsieviete, kā mākonis, slīdēja pa klases priekšu, un nopētīja mūs. Nu ja, kādi tad mēs nebijām.
Viņas acu skatiens apstājās pie manis.
-Ak, vienīgais vienradzis valstī būs mans audžubērns!- pārlieku saldā balss sacīja, un tad spilgti sarkanās lūpas pavērās un parādīja tik pat spožus zobus.
Es centos smaidīt pretī.
Tad kaķsieviete devās tālāk uz savu galdu, nolika dažus papīrus, un runāja garu jo garu runu, par to, ka sveica mūs šajā skolā, un tādas muļķības. Kad tas beidzās, mēs varējām doties prom, jo viss bija pateikts.
Aizgāju līdz skapītim, un paņēmu savu jaku.
Lapas jau krīt, nodomāju. Un pirmā diena bija galā.
