4.
Tajā brīdī es sastingu un šķita, ka pat mana sirds pārstāja pukstēt. Dzirdēju, kā skaļi soļi tuvojās durvīm un tētis atrāva vaļā guļamistabas durvis. Gaismas stars no istabas mani izgaismoja, kā noziedznieci tiesas priekšā. Viņš nostājās man priekšā un veltīja ārkārtīgi dusmīgu skatienu.
„Drīkst uzzināt no kurienes tu nāc?” – viņš nikni jautāja.
„Es... Man vajadzēja iziet laukā...” – centos kaut ko teikt, bet sapratu, ka tas viss izklausīsies ļoti muļķīgi.
„Ko var vajadzēt nakts vidū laukā?! Tu atkal gāji satikties ar to...Aldi, Valdi...nu, kā viņam tur bija?” – viņš kā vienmēr nespēja atcerēties viņa vārdu.
„Andi. Nē, es negāju satikties ar viņu.” – ātri atcirtu, jo man šis temats nepatika un es tagad nevēlējos par to runāt. – „Drīkstu iet uz savu istabu?”
Tētis pagāja malā, es paslīdēju viņam garām un ātrā solī devos uz istabu. Jau verot ciet durvis, es dzirdēju viņu uzsaucam: „No rīta mēs par šo vēl parunāsim!”
Iegāju vannas istabā un nomazgāju seju aukstā ūdenī. Paskatījos spogulī. Man pretī raudzījās meitene, kuru man kļuva žēl. Un Andis... Kāpēc tētim viņu vajadzēja pieminēt, es tik ļoti cenšos viņu aizmirst un man tas izdotos, ja nemitīgi, kāds neatgādinātu..
Atvēru acis. Gaišs un saulains rīts. Neatceros kā aizmigu. Laikam, kaut kur pa vidu domām par Andi un.... Rihardu. Izkāpu no gultas un piegāju pie loga, paskatījos ārā. Bija, patiešām, skaists rīts, kurš varētu vēstīt par skaistas dienas tuvošanos, ja vien man, pirms iziešanas no mājām, nebūtu jātiekas ar vecākiem, kuri, noteikti, to sabojās.
Ātri saģērbos, uzkrāsoju skropstas, iemetu somā vajadzīgās grāmatas un devos ārā no istabas. Ejot pa gaiteni, dzirdēju, ka vecāki jau ir virtuvē. Nokāpu pa nodevīgi čīkstošajām trepēm lejā, nometu somu pie ārdurvīm un iegāju virtuvē.
„Labrīt.” – teicu un paņēmu krūzi, lai pagatavotu sev tēju.
Manu sveicienu atņēma tikai tētis. Mamma sēdēja, klusēja un skatījās savā kafijas krūzē, it kā tur tūlīt ieraudzīs kaut ko ļoti svarīgu.
„Varbūt tagad, tu mums pateiksi, kas tās par nakts pastaigām?” – tētis, nolikdams avīzi, jautāja.
„Tas bija tikai vakar...”
„Estere Marija, nemelo!” – Mamma pēkšņi un spalgi iekliedzās, ka man gandrīz tējas krūze izkrita no rokām. – „Tu esi aizmirsusi, cik naktis ir bijušas, kad mēs tevi meklējām? Tu bieži izlavījies no mājām un vazājies sazin kur ar to Andi!” – Un atkal kāds piemin viņu... – „Ja tu to esi atsākusi....”
„Nē! Es neesmu neko atsākusi, tam nav nekāda sakara ar...Andi un beidziet viņu visu laiku pieminēt!” – es jutu, ka vajag tikt prom no šejienes.
„Izvēlies toni, kad runā ar mammu!” – iejaucās tētis.
„Lai viņa arī izvēlas toni, lai beidz mani visu laiku vainot un turēt aizdomās par kaut ko, ko pati ir izdomājusi!” – es jau pacēlu balsi un redzēju, ka mamma tūlīt atkal sāks teātri ar raudāšanu un es atstāju tikko sataisīto tēju, piecēlos kājas un pusskriešus, paķerdama no grīdas somu, izgāju ārā. Durvis aiz manis aizcirtās skaļāk, kā es būtu vēlējusies.
