Viena nedēļa Itālijā [90]10

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-89/669665

Sestā diena
1. daļa

Kad es pamodos es nespēju īsti apjēgt vai, kas vakar bija atgadījies bija tikai kāds ļauns murgs, vai, tomēr, kas bija noticis bija realitāte. Bens nebija man blakus, tādēļ atviegloti padomāju, ka vakardienas negadījumu biju tikai nosapņojusi, taču apsēdusies gultā ievēroju vīrieti sēžam uz gultas malas un uzmanīgi mani vērojot. Pēc viņa sejas izteiksmes, es sapratu - negadījums nebija nosapņots. Tas tiešām bija noticis. Kāds vēlējās mani ievainot.

- Kā tu jūties? - Bens vaicāja un viņa balsī varēja skaidri sadzirdēt raizes.

Es neatbildēju. Es īsti pat nezināju kā jūtos. Manī plosījās pārāk daudz emociju. Es biju tādā kā apstulbuma stadijā. Es nespēju padomāt un vēl joprojām nespēju apjēgt, ka esmu pamodusies.

- Adelīn, es zinu, ka nav varbūt tas labākais laiks, kad man tev to jautāt, taču.. - Bens apklusa it kā meklēdams vārdus. - vai tev ir kādi ienaidnieki, kas gribētu tev nodarīt pāri?

Šis jautājums automātiski lika atminēties Robertu un viņa šoku, kad bija pieķēris mani lūkojoties vīrieša datora ekrānā viesnīca restorānā. Un tad to dzīšanos pakaļ, kad mēģināju aizmukt.

- Nē. - es meloju.

Kā gan es varēju pateikt, ka Roberts - Bena labākais draugs, ko, pēc viņa domām, biju redzējusi tikai vienu reizi grib mani novākt no ceļa, lai neatklātu vīrietim viņa ļaunos plānus. Kā? Bens tak man neticētu. Kā nekā cik ilgi vīrietis pazina, mani un cik Robertu? Pār manu ķermeni pārskrēja šermuļi iedomājoties Roberta vārdu un es nodrebinājos.

- Es redzu, ka tu man melo. - Bens teica lūkojoties manās acīs.

Vīrieša skatiens apliecināja manas ļaunākās domas. Bens negrasījās likt šim tematam mieru, kamēr es nebūšu atklājusi, ko es turu aizdomās.

- Ben.. - es ierunājos cenzdamās izmest Bena aizdomas no viņa prāta, tomēr viņš mani pārtrauca.

- Kas tev grib nodarīt pāri? - vīrietis jautāja un man nebija, kur sprukt.

- Tu negribi to dzirdēt, turklāt, tu man neticēsi jebkurā gadījumā. - tikai noteicu nodurdama galvu.

- Mēģini. - vīrietis gandrīz pavēlot noskaldīja.

Es lūkojos Bena acīs nevarēdama izšķirties vai tiešām pateikt vīrietim patiesību vai nē. Mana sirds vēlējās visu atklāt un cerēt, ka viņš man noticēs un par visu parūpēsies, kamēr prāts brīdināja par realitāti, ka to izdarot Bens tāpat man neticēs un tikai mani atgrūdīs.

- Roberts.. - es novilku nodurdama skatienu un paļaudamās uz savu sirdi, taču pēc Bena acu skatiena es sapratu, ka vajadzēja uzticēties prātam.

- Tev taisnība, - Bens izspļāva. - es tev neticu.

Es jutu kā manās acīs sariešas asaras, taču es neļāvu tām ritēt pār vaigiem. Viss bija cauri. Man vajadzēja paklausīt savam prātam un turēt muti ciet, tomēr nu jau bija par vēlu. Roberta vārds jau bija pārslīdējis pār manām lūpām.

- Kā tu vari vispār, ko tādu teikt? - Bens pārmeta. - Tu pat Robertu nepazīsti! Tu varbūt esi viņu redzējusi tikai vienu reizi un pat tad jūs nerunājāt tikai paspiedāt viens otra roku! - Bens bija pacēlis savu balsi, kamēr es sastingusi sēdēju gultā. - Adelīn, es biju domājusi, ka tu esi labāka! Ja tu negribi man pateikt taisnību, tad varbūt man nav, ko te darīt! - vīrieša balsī varēja dzirdēt vilšanos un viņš piecēlies gāja uz durvju pusi.

Es sapratu, kas notiek un, kaut kā tiku ārā no gultas. Gandrīz krizdama es pieskrēju pie vīrieša un iegrābos vīrieša piedurknē pirms viņš bija atvēris numuriņa durvis. Man prātā bija tik daudz domu, taču tās visas bija izmisuma bagātas. Bens grasījās mani pamest! Es to nevarēju pieļaut! Vienkārši nevarēju! Es Benu mīlēju!!

- Vai tagad tu man pateiksi taisnību? - vīrietis vaicāja un es izmisīgi ielūkojos viņa acīs vairs nespēdama noturēt savas asaras.

- Bet tā ir taisnība.. - noelsu un mana balss aizlūza.

- Ak, Dievs! Pat tagad tu melo?! - Bens ieaurojās un noņēma manas rokas no savas piedurknes. - Ja tu man negrasies uzticēties, tad es nezinu, ko es te vēl meklēju! - viņš izkliedza un izgājis no numuriņa aizcirta aiz sevis tā durvis atstādams mani vienu pašu.

Es biju zaudējusi vienīgo personu - personu kurā pirmo reizi mūžā biju iemīlējusies. Un to nebija izdarījis neviens cits, kā tikai es pati. Kādēļ es nevarēju paturēt savu muti ciet un vienkārši viņam neko neteikt?! Kādēļ man vajadzēja pieminēt viņa labākā drauga vārdu?!

Nespēdama to vairs izturēt es sabruku uz zemes un izbiru asarās. Es biju zaudējusi Benu un viņš bija paņēmis sev līdz manu mīlestības pilno sirdi.

I'm baaaaaaaaaaaaaack.. ;D

Btw.. Seriously? 148 plusi par astoņdesmit devīto daļu? o.O Es jau nesūdzos, vnk esmu patīkami pārsteigta un priecīga, ka jums tik ļoti patīk šis stāsts.. ;D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-91/669855