Nespēju noticēt.
Kārlis atkal cenšas ar mani sazināties un mani tas pārsteidz. Ko gan viņam no manis vajag,ja viņš zina,ka esmu precējusies? Es vairs neesmu tā jaunā meitene,kuras pasaule griežas ap sapņiem,naivumu un aklu mīlestību. Manas acis ir vaļā.
Skatos uz izlasīto vēstuli un nezinu,ko darīt. Draudzības uzaicinājumu varu ignorēt,bet vēstuli-grūti,jo tā nu ir izlasīta,ko Kārlis,protams, pamanīs. Jūtos kā iekritusi slazdā un mazliet kā pusaudze kura nezin ko atbildēt savai simpātijai. Pagriežos ar muguru pret meitu,jo jūtos kā nodevēja un nevēlos,lai kāds redz manu uztraukumā piesarkušo seju.
Sāku rakstīt..
"ČAU..
Un nodzēšu..
Un atkal vēloties rakstīt iesāku.
"ČAU. Nee...
Un atkal nodzēšu uzrakatīto. Nopriecājos,ka viņš šobrīd nav online un aizveru Messengeri.Laura pa šo īso brīdi ir izgāzusi ūdens krūzi un laimīgi ar to spēlejas, un es klausos kā ik pa brīdim dzirdamas ūdens piles,kuras brīvi krīt uz grīdas. Man nav spēka un vēlmes neko tīrīt vai pamācīt bērnam,jo esmu to darījusi daudz vairāk nekā gadā ir dienu. Turot telefonu rokās es izplūstu asarās,tās negaidot ātri krīt un mans gaišais t-krekls iegūst neregulāras formas pleķus. Jūtos izsmelta un viena. Šķiet dzīve ir kļuvusi nepanesami smaga un viss,kas tajā notiek mani pūš kā balonu,kurš drīz neizturēs un uzsprāgs. Brīdī,kad meita pagriežas manā virzienā es aši noslauku asaras un pieceļos,jo nevēlos,izrādīt savu vājumu.
Kad izceļu meitu no barošanas krēsliņa,viņa smejas,jo tajā brīdī,kad viņu satveru aiz padusēm,netīšām pakutinu un Lauru tas iepriecina.
Brīdī kad viņa spēlējas un es cenšoties šo darbību pagarināt-sēžu blakus un spaidu telefonu,jo viņai vajag kāsu blakus.
Domāju par Kārli un Raiti,šie divi vīrieši manu dzīvi padarījuši neciešamu un grūtu.Patreiz tikai domu līmenī.
Pievēršos domām par vīru un sāku uztraukties par viņa aiziešanu. Prātoju vai vajadzētu piezvanīt,taču mans lepnums ir stiprāks par uztraukumu,turklāt, domāju,ka viņš nomierināsies un vēlā vakarā vai naktī būs mājās. Iespējams es biju pārāk tieša savos izteicienos,bet to nenožēloju.
Mēs abas ar Lauru sēžam uz grīdas,kura nobērta ar dažādām mantām un es vēroju savu vislielāku lepnumu -meitu,kura aug tik ātri,ka es nespēju tam izsekot. Šķita,vēl nesen es uzzināju,ka esmu stāvoklī un nu jau viņai ir nedaudz pāri diviem gadiem un es nožēloju,ka nespēju baudīt zīdainības periodu. Tagad viņa pat ne tuvu neizskatās pēc zīdaiņa, viņas sejā nav ne miņas no kādreizējiem mīkstajiem vaidziņiem,viņa skrien kā torpēda un izrāda savus stiķus. Nenoliegšu,ka esmu domājusi par to kāda būtu mūsu dzīve bez meitas,jo pirms tam mūsu attiecības un sadzīve bija ideāla. Mēs nekad nestrīdējāmies,daudz laika pavadījām kopā, skūpstījāmies,naktis aizvadījām kaislīgas, ceļojām un bijām ļoti laimīgi. Tagad viss ir noticis pretēji un es varu tikai minēt kādēļ viss ir apgriezies.
Nolemju tomēr ignorēt savu slinkumu un lēnām gatavojos iešanai ārā, meita redzamā sajūsmā lēkā pie koridora skapja. Mani sajūsmina meitas prieks un es patiesi plati smaidu līdz izdzirdu skaņu,kas liecina,ka facebook saņēmusi vēstuli. Nometu meitas zābakus un ašā solī pieskrienu pie telefona.
