3

 47  0

Kad atveru acis ir jau rīts.Vēroju vīru,kurš miegā murmina un pat tagad man tas liekas smieklīgi. Blakus mums kā pierasts guļ meita un man šķiet,ka tā tas turpināsies līdz viņas pilngadības sasniegšanai.

Dzirdu viesistabā klusas un apslāpēti neveiklas skaņas,kas liek man sabīties,taču uzreiz atceros par ilgi gaidīto ciemiņu -Lindu. Ar nožēlu man jāatzīst,ka mūsu saikne pamazām zūd,attālums ir darījis savu,turklāt viņas noslēpumainība šoreiz ir mūsu draudzības iziršanas sākums.

Izeju no guļamistabas,kura ož pēc vīna un siera,jo nenovācām galdu,kurš tagad ir netīrs,lipīgs un aizkrauts ne tikai ar ēdienu,bet ar milzīgu kosmetikas maciņu un dažām drēbēm.Linda piecēlusies sēdus mani vēro,atgādinot pantēru,kura tūlīt uzbruks upurim.

-Labrīt. Tev ir ibumetīns vai kas tamlīdzīgs?

-Jā,tulīt sameklēšu.

Paģiras. Paldies,Dievam man to nav.

-Tas vīns bija grēcīgi labs,bet acīmredzot mana retā iedzeršana manu organismu no alkohola ir atradinājusi.

Iedodu viņai zāles un ūdens glāzi. Sāku vākt galdu un domāju par vakardienas sarunu, šķita,ka domas par Kārli bija raisijis vīns,taču,diemžēl arī tagad-skaidrā prātā es nespēju viņu izmest no prāta. Viņa ierašanās Latvijā ir patīkami nepatīkams pārsteigums un tas mani satrauc.

Manas domas pārrauj Linda.Viņa ir sakravājusies un dodas ārdurvju virzienā.

-Man jāskrien, citādi nepaspēšu ieplanoto!

Par saviem plāniem viņa nebija stāstījusi.

-Bet kafija,brokastis...?

Linda aši nomurmina.

-Es brokastis neēdu. Man tiešām jāskrien.Atā!

Un durvis aizveras.

Pārsteigumā stāvu ar atvērtu muti. Tik pēkšņa un bezpersoniska atvadīšanās nav viņas stilā. Kur palicis viņas siltais apskāviens?Ilgā atvadīšanās ar laba vēlējumiem? Dažādi joki? Esmu neizpratnē.

Pēdējā diennakts man ir bijusi pārsteigumiem pilna un es jūtos tā, itkā vērotu sevi no malas,es nespēju izsekot tam,kas notiek. Lindas ierāšanās,viņas krasās pārmaiņas, pēkšņā aizbraukšana, Kārļa atbraukšana,tas viss liekas neticami. Brīdī,kad virtuvē gatavoju kafiju man iezvanās telefons.

Svešs numurs.

Neveikli atbildu.

-Jā...

Klausules otrā galā klusums.

-Kas man zvana?

-Te,es...

Kārlis.

Viņa balsi nespēju neatpazīt,tik rupja,vīrišķīga,skanīga un vēl aizvien pārāk uzbudinoša. Notrīcu. Nevar būt,ka tas ir viņš!Šajā brīdī vēlos lekt aiz prieka,bet kaut kāda veselā prāta palieka mani attur.

Tēloju,ka nepazīstu un ļoti lietišķi atbildu.

-Es atvainojos,bet,diemžēl,nezinu,kas,man zvana,ja tas ir darba jautājumos tad...

Mani pārtrauc.

-Kārlis. Baumanis. Vai atceraties tādu?

Kārļa balsī dzirdams uzjautrinājums. Es jūtu viņa smaidu,un pat pēc daudzajiem gadiem zinu,ka viņa mazā dzimumzīmīte pie valdzinošājām lūpām smaidot iegrimst vaiga rievā,kļūstot neredzama. Kādreiz mēs abi par to mēdzām jokot. Toreiz mēs jokojāmies par sīkumiem,kas tagad liekas pilnīgas muļķības.

Esmu vēl vairāk apjukusi un nezinu, ko atbildēt. Pēc viņa balss intonācijas var noprast,ka viņš ir gatavs draudzīgi papļāpāt,gluži kā draugi,kuri ir ļoti tuvi un viens otram zvana jebkurā laikā.Mēs tagad esam svešinieki no dažādām pasaulēm un gadu laikā -pavisam citi cilvēki.

Aši un vienaldzīgi nobārstu.

-Sveiks,Kārli!Man šobrīd nav laika sarunai.

Viņš vēl aizvien smaida.

-Ar ko gan var būt aizņemta tik agrā rīta stundā?

-Ar vīru un bērnu!

-Ak,tā...Tu esi precējusies!Apsveicu,man prieks par tevi!

Viņš ir pārsteigts,tātad neko par mani nezin,un labi,ka tā. Šķiet viņš gaidīja citu atbildi.

- Man jāiet.

Negribīgi izbeidzu sarunu.

Man mazliet trīc rokas un sirds sitas kā pēc vairāku kilometru skrējiena. Šis manai vārgajai nervu sistēmai jau bija par daudz. Jūtu,ka nav gaisa un tai pat laikā tas spiež,galva pilna ar dažādām domām un ir sajūta,ka visa dzīve apgriezusies un turpina pamazām griezties,un es to nevaru kontrolēt.Man jāizbeidz jebkādas domas par šo cilvēku,citādi es noteikti sajukšu prātā.

Pēc kāda laika atgūstos un turpinu iesākto-gatavoju kafiju. Kad krūze kārdinoši kūp un virtuvi pārņem patīkams kafijas aromāts, es paņemu telefonu un domu atvairīšanai ieeju Facebook,kur redzu,ka man ir jaunumi. Tos atverot pamanu draudzības uzaicinājumi no Kārļa. Kārļa!!!! Tik daudzas reizes esmu meklējusi viņa profilu,bet bez rezultātiem un tagad viņš to izveido. Vēl vakardien meklētējs neko neuzrādīja. Ar pirkstu uzspiežu uz profila bildes. Fotogrāfijā viņš ir redzams no sāna, kas atklāj viņa taisno degunu un mazliet- biezās lūpas,kuras pavērtas itkā gatavotos kaut ko sacīt .Mati kā vienmēr ideāli atglausti uz vienu pusi,tos klāj želeja,radot iespaidu,ka tie ir slapji. Skatos uz šo cilvēku,kurš šķiet tik svešs un vienlaicīgi tuvs,un man gribas viņam pieskarties. Kaut vai tikai vaigam,maigi..

Virtuvē ienāk vīrs.

-Vai man arī kafija gatava?

Mazliet satrūkstos,taču aši aizveru Facebook un vainīgi pastumju malā telefonu.

-Vari dzert manu,nupat pagatavoju,vēl karsta.

Raitis pienāk man klāt un samīļo,šis apskāviens ir maigs, mīlestību apliecinošs un silts,ka gribas tajā kā segā ietīties. Viņš ir mans vīrs un tā ir mana apzināta izvēle uz visu atlikušo mūžu, tādēļ,domāt par kādu citu ir gluži vai grēks.

Noskūpstu vīru. Kaislīgi un ilgi,līdz mēs attopamies pusizģērbti uz grīdas,kura ir auksta un neērta,kādreiz tas mūs nebūtu atturējis no turpinājuma. Jaunības kaislē mēs bijām gatavi mīlēties kaut uz ledus. Daudz kas ir mainijies.

Kad mazliet esam atskurbuši no pēkšņās kaisles Raitis ieminas.

-Linda vēl guļ?

-Viņa aizbrauca.

-Jau?

Izstāstu visu par Lindu,protams,nepieminot Kārļa ierašanos,jo tad sekos jautājumi,un padalos ar saviem novērojumiem par draudzības iziršanu.

-Man žēl,ka tā.

-Man vēl vairāk. Viņa bija mana labākā draudzene un tagad kļuvusi par citu cilvēku. Caur ekrānu viss bija savādāk.

P.s.

Ja nu gadījumā šim romānam ir kāds centīgs lasītājs un sižeta cienītājs,tad atvainojos par tik garām nerakstīšanas pauzēm🤐.

Kaut tas viss nāk pats no sevis, ir jāatrod laiks,lai pieķertos šai manai radošajai daļai. 😉

Komentāri 3

0/2000

Super! Lūdzu, turpini! Nevaru sagaidīt tālākās daļas... 🙂

 1  0 atbildēt

👍

 0  0 atbildēt